Vairākas stundas pirms vāciete Lēna plūca laurus 55.Eirovīzijas
starptautiskā dziesmu konkursa finālā "Telenor” arēnā Oslo, Latvijas
pārstāve Aisha jeb Aija Andrejeva sniedza interviju „esctoday.com”. Šī
bija pirmā Aishas intervija pēc zaudējuma pusfinālā.
Pirmā vilšanās pēc nekvalificēšanās „Eirovīzijas” finālam jau pārdzīvota. Taču tobrīd viņa vēl nezināja, ka ar komponista Jāņa Lūsēna un dzejnieka Guntara Rača dziesmu „What for?” pusfinālā saņēmusi vismazāk punktu, paliekot pēdējā vietā.
Lai arī žurnālisti visā pasaulē asi kritizē Aishas vokālās dotības un skatuves tērpu „Eirovīzijā”, intervijā „esctoday.com” intervētājs Aishai izsaka komplimentus, bet visvairāk priecājas, ka Aisha pēc zaudējuma joprojām smaida.
„Kad biju uz skatuves, manī bija tik daudz emociju!” pēc piedalīšanās „Eirovīzijā 2010” iespaidos dalās Aisha. „Nokāpjot no skatuves, es raudāju. Saņēmu tik daudz īsziņu no draugiem Latvijā, viņi visi man rakstīja – tu izdarīji ļoti labu darbu, tev jābūt lepnai par sevi! Bija patīkama sajūta – jā, es to izdarīju!” atceras dziedātāja.
Tomēr sajūsma bija īsa. „Kad mēs nekvalificējāmies finālam, biju mazliet šokēta, jo es, protams, gribēju tur būt! Bet... ir tā, kā ir. Mēs vairs neko nevaram izdarīt, lai šogad iekļūtu „Eirovīzijas” finālā, taču mēs varam turpināt stādāt!” viņa nedomā padoties.
Kad žurnālists jautā, vai Aisha pati ir apmierināta ar savu sniegumu starptautiskajā dziesmu konkursā, dziedātāja uz mirkli aizdomājas: „Manī bija daudz emociju... šķiet, es to paveicu labi, kaut gan vienmēr ir iespējams to izdarīt labāk. Un es būšu labāka, labāka un labāka!” ar cīnītājas smaidu sejā sola Aisha. Dziedātāja neuzskata, ka viņas uzstāšanas bijusi briesmīga.
Komponista Jāņa Lūsēna radītā dziesma būtu bijis pietiekami liels izaicinājums jebkuram skatuves māksliniekam, jo tā ir muzikāli sarežģīta kompozīcija – to atzinis teju ikviens mūzikas kritiķis. Tomēr Aisha no tās nav nobijusies. „Es par to nedomāju, jo mīlu šo dziesmu! Un es to varu! Pirms konkursa es strādāju ar savu balsi, ar šo dziesmu, jutos pārliecināta par sevi,” atzīst dziedātāja.
Pēc Aishas domām Eirovīzija ir gluži kā Olimpiskās spēles, jo tās ir divas lielas un lieliskas iespējas prezentēt savu valsti starptautiskā mērogā, atšķirība vien tā, ka Eirovīzijas „disciplīna” ir dziedāšana. „Man tas bija kā sapnis – tādēļ pēc uzstāšanās es raudāju...” dziedātāja neslēpj savu saviļņojumu par viņai dāvāto iespēju.
Aishai konkursā ļoti palīdzējis draugu atbalsts – viņa saņēmusi ļoti daudz īsziņu ar komplimentiem no dzimtenes. „Es raudāju, uzzinot, ko Latvijā par mani raksta – par visu to, ko tomēr neesmu izdarījusi... Bet tad es pārstāju raudāt, jo man taču ir tik daudz jauku draugu, viņi mani mīl! Gribu doties mājās, lai viņus visus satiktu!”
Svētdien Aisha atgriezās mājās no Oslo.
Pirmā vilšanās pēc nekvalificēšanās „Eirovīzijas” finālam jau pārdzīvota. Taču tobrīd viņa vēl nezināja, ka ar komponista Jāņa Lūsēna un dzejnieka Guntara Rača dziesmu „What for?” pusfinālā saņēmusi vismazāk punktu, paliekot pēdējā vietā.
Lai arī žurnālisti visā pasaulē asi kritizē Aishas vokālās dotības un skatuves tērpu „Eirovīzijā”, intervijā „esctoday.com” intervētājs Aishai izsaka komplimentus, bet visvairāk priecājas, ka Aisha pēc zaudējuma joprojām smaida.
„Kad biju uz skatuves, manī bija tik daudz emociju!” pēc piedalīšanās „Eirovīzijā 2010” iespaidos dalās Aisha. „Nokāpjot no skatuves, es raudāju. Saņēmu tik daudz īsziņu no draugiem Latvijā, viņi visi man rakstīja – tu izdarīji ļoti labu darbu, tev jābūt lepnai par sevi! Bija patīkama sajūta – jā, es to izdarīju!” atceras dziedātāja.
Tomēr sajūsma bija īsa. „Kad mēs nekvalificējāmies finālam, biju mazliet šokēta, jo es, protams, gribēju tur būt! Bet... ir tā, kā ir. Mēs vairs neko nevaram izdarīt, lai šogad iekļūtu „Eirovīzijas” finālā, taču mēs varam turpināt stādāt!” viņa nedomā padoties.
Kad žurnālists jautā, vai Aisha pati ir apmierināta ar savu sniegumu starptautiskajā dziesmu konkursā, dziedātāja uz mirkli aizdomājas: „Manī bija daudz emociju... šķiet, es to paveicu labi, kaut gan vienmēr ir iespējams to izdarīt labāk. Un es būšu labāka, labāka un labāka!” ar cīnītājas smaidu sejā sola Aisha. Dziedātāja neuzskata, ka viņas uzstāšanas bijusi briesmīga.
Komponista Jāņa Lūsēna radītā dziesma būtu bijis pietiekami liels izaicinājums jebkuram skatuves māksliniekam, jo tā ir muzikāli sarežģīta kompozīcija – to atzinis teju ikviens mūzikas kritiķis. Tomēr Aisha no tās nav nobijusies. „Es par to nedomāju, jo mīlu šo dziesmu! Un es to varu! Pirms konkursa es strādāju ar savu balsi, ar šo dziesmu, jutos pārliecināta par sevi,” atzīst dziedātāja.
Pēc Aishas domām Eirovīzija ir gluži kā Olimpiskās spēles, jo tās ir divas lielas un lieliskas iespējas prezentēt savu valsti starptautiskā mērogā, atšķirība vien tā, ka Eirovīzijas „disciplīna” ir dziedāšana. „Man tas bija kā sapnis – tādēļ pēc uzstāšanās es raudāju...” dziedātāja neslēpj savu saviļņojumu par viņai dāvāto iespēju.
Aishai konkursā ļoti palīdzējis draugu atbalsts – viņa saņēmusi ļoti daudz īsziņu ar komplimentiem no dzimtenes. „Es raudāju, uzzinot, ko Latvijā par mani raksta – par visu to, ko tomēr neesmu izdarījusi... Bet tad es pārstāju raudāt, jo man taču ir tik daudz jauku draugu, viņi mani mīl! Gribu doties mājās, lai viņus visus satiktu!”
Svētdien Aisha atgriezās mājās no Oslo.
