– Filma sākas ar epizodi mūsdienās – jaunieši mežā atjauno partizānu bunkuru, lai saglabātu Otrā pasaules kara liecības. Filmas varonis Atis interesējas par vēsturi, grib atrast savu vectēvu, jo ir zināms, ka vectēvs Alfrēds jeb Fredis ir bijis kurelietis, varbūt viņam ir kāda saistība tieši ar šo bunkuru... Kā jūs ieinteresējāties par kureliešu tēmu?
A. Krievs: – Pats esmu no Kurzemes, un kopš bērnības man ir patikuši stāsti par vēsturi. Īpaši klausījos par karu un ar to saistītiem dramatiskiem notikumiem pieaugušo dzīvē. Par ģenerāli Kureli, par nacionālajiem partizāniem, kas darbojās vēl desmit, divpadsmit gadus pēc kara, par angļu un amerikāņu gaidīšanu, par "Sarkano bultu", par vācu soda ekspedīciju, kas Abavas apkārtnē par it kā atbalstu kureliešiem apšāva pusotra simta latviešu zemnieku un nosvilināja viņu mājas. Atceros, puikas būdami, mēs ābolu laikā ar riteņiem dažkārt devāmies tālās ekspedīcijās uz dārziem mežu vidū, kur valdīja dīvains klusums, viss bija aizaudzis. Par kureliešiem skolā nerunāja. Ne toreiz, ne arī tagad. Kāpēc?
Izlasījis Voldemāra Kārkliņa romānu "Tikai mīlestība", sapratu, ka tā ir labs pamats filmai par tiem, kas negribēja karot ne vienā, ne otrā pusē, bet nostājās uz trešā – Latvijas brīvības un neatkarības – ceļa. Saņēmām rakstnieka atraitnes atļauju, sagatavojām scenāriju, un pirmās aktieru proves taisījām pirms desmit gadiem.
– Tik sen!?
– Toreiz vēl nevarējām paredzēt, ka neatkarīgā valstī latviešu filmrūpniecībai būs tik ilgs stagnācijas periods. Plānojām, ka kureliešu kādreizējo sakarnieci Sandru vecumdienās spēlēs Vija Artmane. Vajadzēja piemeklēt aktrisi – tikpat skaistu kā Artmane jaunībā. Atradām Kristīni Nevarausku, kas tikko bija iestājusies aktieros. Bet Artmanei neiznāca šo lomu spēlēt. Gaidot uz filmēšanas sākumu, Kristīne pa šiem gadiem pabeidza augstskolu un kļuva pazīstama aktrise. Šī ir operatora Dāvja Sīmaņa pēdējā filma, viņa darbu pabeidza Valdemārs Jemeļjanovs. "Gaidīšanas gados" transformējās arī pati filmas iecere. Galvenais, kas mani interesēja, bija nacionālās pretošanās kustība un kurelieši kā tās militārs formējums. Latvijas armijas ģenerālis Jānis Kurelis bija dabūjis vācu atļauju formēt aizsargu spēkus, lai pretotos sarkanarmijai. Kad vācieši steigā atkāpās, kurelieši gribēja palikt Latvijā, lai cīnītos par savu zemi. Un, ja būs vajadzīgs, pagriezt stobrus arī pret vāciešiem. Viņi cerēja uz vēstures atkārtošanos, kad cīņās pret krieviem un vāciešiem ar Rietumu atbalstu izdevās izcīnīt Latvijas valsti.
Filmu veidojot, esmu sajutis sabiedrības neviennozīmīgu attieksmi pret kureliešiem – vieniem viņi ir varoņi, citiem – dezertieri. Šo tēmu pētīt nav viegli, maz ir dzīvu liecību par pretošanos abām okupācijas varām.
– Vai kurelieši ir kārtējais baltais plankums Latvijas vēstures mācīšanā?
– Latvijas vēsturē joprojām ir daudzi baltie plankumi. Un nav nejauša divdesmit gadus ilgā izmisīgā pretestība Latvijas vēstures pienācīgai mācīšanai skolās. Manuprāt, tam saknes ir meklējamas Pētera Stučkas universitātes "vēstures bastionā", kam padomju okupācijas gados bija uzdevums sagatavot ne tik daudz vēsturniekus, cik kompartijas idejiskās frontes cīnītājus.
Šobrīd Latvijā ir izaugusi vesela paaudze bez saknēm. Kā gan vari būt patriots vietai, ko nepazīsti? Izglītības speciālisti gan mēģina iestāstīt, ka jāsāk "no Ādama un Ievas", no globusa, vispirms jāzina senās Ēģiptes, Romas vēsture, un tad tikai skolēns lēnām tuvosies un nonāks arī līdz Latvijai. Bet, kamēr tiek, tie, kuriem jāmācās, varbūt jau ir aizbraukuši...
Divdesmit gadus pēc neatkarības latvieši joprojām vāji zina savu vēsturi.
– Vēsturiskas filmas jau nav tas vieglākais žanrs...
– Savā filmrežisora karjerā esmu taisījis vairākas dokumentālas filmas par vēsturi, ne tikai par Kārli Ulmani un Zigfrīdu Meierovicu, bet arī par Plūdoni, par latviešu kultūru 16. gadsimtā. Un nevis tāpēc, ka es to labi zinātu, bet lai to visu pamatīgi izpētītu un izzinātu.
Pasen skatījos televīzijas pārraidi ciklā "Nepazīstamā" – par ievērojamām Latvijas sievietēm. Saeimas deputātei Inesei Vaiderei toreiz jautāja, kādas grāmatas viņa lasa. Nodomāju, tā, iekriti gan, pa kuru laiku? Droši vien stāstīs, ko skolā lasījusi. Bet Vaidere teica: "Man vienmēr uz galda pa ķērienam ir Latvijas vēstures grāmata. Un, tiklīdz rodas brīvs brīdis, to pašķirstu un palasu. Citu neko nelasu, nav laika." Godīga atbilde. Tad mani pārņēma dīvaina sajūta – dzīvojam valstī, kuras vadības vairākums maz ko zina par savas zemes vēsturi, padomju laikā to tikpat kā nemācīja, un tagad nav laika mācīties. Mācīties, ne jau lai atbildētu kā eksāmenā, bet saprastu, ka vēsture tādā vai citādā formā atkārtojas un ka kombināciju nav nemaz tik daudz. Lai zinātu, kā rīkoties un neapjuktu sveštautu informācijas un teoriju gūzmā. Un te nu ir līdzība ar to jūrā peldošo kuģīti... Kara laikā daudzi domāja: latvieši palīdzēs vāciešiem, ies leģionā, par to tiks atalgoti ar valsts neatkarības atjaunošanu, bet vācieši, pat riskējot ar savu valsti, atbildēja ar mūsu filmas pulkveža Štāla (aktieris Juris Bartkevičs) vārdiem: kurš jums to ir apsolījis? Paši jūs esat to izfantazējuši! Vai arī mūsdienās bieži nesteidzamies svešiem izpatikt un pakalpot – cerībā, ka par to saņemsim labu atalgojumu...
Pirms kara domāja: esam pasludinājuši neitralitāti, nu būs Latvijai neatkarība uz mūžīgiem laikiem. Arī šodienas stāvoklis nav mūžīgs. Un tāpēc svarīgi ir zināt vēsturi, lai prognozētu kādas rīcības sekas.
– Filmas montāžas pirmo variantu videoformātā esat parādījuši dažās vietās Zemgalē, arī kureliešu darbības sākuma vietā Skrīveros. Vai auditorijā kāds zināja par kureliešiem? Kā vēl negatavo filmu uzņēma?
– Gribējām pārbaudīt, vai skatītājiem kaut cik būs saprotami filmā parādītie notikumi un ko vajag papildināt. Daudziem šī tēma mūsu vēsturē – trešais ceļš – bija pilnīgi nezināma, pat pieredzējušiem vēstures skolotājiem. Bet daži jaunieši zināja un filmas fotogrāfijās atpazina savus radiniekus. Pēc tā, ko es te stāstu, varētu nodomāt, ka šī ir politiska filma. Nē. Filma ir par mīlestību, par mīlas trīsstūri. Tur nav nekādas urrā patētikas. Tā drīzāk ir pretkara filma. Jo karš, lai kāds tas būtu, vienmēr ir postošs un dramatisks. To gadu notikumi ilgi saglabājas tautas atmiņā un tiek pārstāstīti no paaudzes paaudzē. Jo tā ir mūsu vecākās paaudzes jaunība.
