•Vecās sistēmas pārlāde
•Nākotnes valsts un sabiedrības sadarbības formas izveide
•Iekšējās izmaiņas iedzīvotājos un garīgā atmoda
Vecās sistēmas pārlāde
Mazai valstij izredzes uzvarēt lielvalsti tiešā kaujā ir niecīgas, vienīgā reālā cīņas metode ir partizānu kara taktika. Arī sistēma ir ļoti spēcīga – tieša konfrontācija prasa nevajadzīgus upurus, jo sistēma ir sagatavota, ļoti labi prot reaģēt uz agresiju un atvairīt to. Un tai ir visi nepieciešamie resursi, lai to veiksmīgi izdarītu. Tātad cīņā pret tādu pretinieku jāizmanto negaidīti un trāpīgi triecieni pa vājākajām vietām. Galvenais – tam jānotiek likuma ietvaros, ar smaidu uz sejas un mīlestību sirdī.
Lai arī pašreizējā brīdī sistēma ir šķība un greiza, taču bez tās nevar iztikt, kamēr vietā nav izveidots kaut kas jauns – bet ne jauna sistēma, lai neieprogrammētu sevi atkārtot iepriekš pieļautās kļūdas. Tātad vecā sistēma ir jāiztīra no sārņiem un jāpielabo, lai tā nokalpotu līdz pārejai uz nākotnes valsts un sabiedrības sadarbības formu. Ja valstoņi un kampēji netiks neitralizēti, tad Latvija tiks izlaupīta līdz pēdējam santīmam un tauta paliks pie sasistas siles, kur vairs nav pilnīgi nekā – no Latvijas valsts paliks tikai nosaukums un teritorija, kurā kādreiz būs dzīvojuši latvieši.
Pašreiz sistēmā darbojas vairāki ļoti spēcīgi "astoņkāji”, kuri parazitē uz valsts rēķina un kuru rīcībā ir ļoti lieli finanšu un cilvēkresursi. Neatkarības gados ir izveidotas sazarotas un savstarpēji saistītas struktūras, izstrādāts likumdošanas piesegs, novājināta tiesu vara, lai šādi "astoņkāji” varētu gandrīz netraucēti dzīvot un izdzīvot. No šiem "astoņkājiem” ir jātiek vaļā. Ātrākais veids, kā to izdarīt, ir radīt apstākļus, lai "astoņkāji” paši sevi "apēd”.
Parazītiem, kas sūc Latvijas asinis, visbūtiskākais ir naudas jautājums – tas ir vienīgais, kas tos interesē. Sabiedrības viedoklis un domas tiem ir dziļi vienaldzīgas, izņemot īsu laika posmu reizi četros gados. Tātad viens no stratēģiskiem mērķiem ir finanšu plūsmu apturēšana, atklājot un likvidējot gan lielākas, gan mazākas shēmas, no kurām barojas dažādas "astoņkāja” daļas. Tā kā šajās struktūrās ir iesaistīti daudz cilvēku, tad tām ir arī lielas uzturēšanas izmaksas. Apsīkstot finansu pieplūdei un iestājoties "bada laikiem”, dalībnieki sāks uztraukties par savu finansiālo nākotni un izredzēm, radot galvassāpes "astoņkāju” galvām.
No otras puses ir zināms, ka daļa no iesaistītajiem cilvēkiem, it sevišķi hierarhijas apakšējā daļā, labprāt tiktu vaļā no verdzības "astoņkājim”, bet baidās no šādas rīcības sekām – kriminālvajāšanas, atriebības. Kādreiz iedodot velnam mazo pirkstiņu, tas ir paņēmis visu roku. Stratēģiskais mērķis ir veicināt "astoņkāju” sagraušanu no apakšas – no maziem darboņiem uz lieliem. Lai to panāktu, nepieciešams atbalsts likumdošanā un tā aktīva pielietošana no tiesībsargājošo iestāžu puses.
Pozitīvi ir tas, ka sistēmā strādā arī gaiši cilvēki, kas ir saglabājuši savu sirdsapziņu tīru un mugurkaulu taisnu – šie cilvēki ir ļoti nozīmīgi, lai veiktu kādas pārmaiņas, jo pārzin sistēmu no iekšpuses un zin tās vājās vietas. Daļa cilvēku sistēmā dara to, kas personiski liekas nepieņemams, bet viņiem nav drosmes vai iespēju pateikt – "es tā vairāk nedarīšu”. Šādi cilvēkus jāiedrošina, vērtēt apkārt notiekošo kritiski un caur sirdsapziņas primzu – nepiekrist spiedienam no augšas kaut ko darīt, vai nedarīt, ja tas ir šaura personu loka interesēs. Visvairāk tas varētu skart mazās, bet skaitliski daudzās shēmas, kas kopumā arī veido nozīmīgu daļu "astoņkāju” ienākumu.
Nākotnes valsts un sabiedrības sadarbības formas izveide
Veidot jaunu sistēmu vecās vietā ir bezjēdzīgi – tā ir programma atkal atkārtot vecās kļūdas, vienīgi atšķirtos to konkrētās izpausmes formas. Nākotnes valsts un sabiedrības sadarbības forma nav iedomāja bez izmaiņām pašos cilvēkos – tiem jābūt patstāvīgi domājošiem un rīkoties spējīgiem bez norādēm no augšas – vienkārši saskaņā ar vispārcilvēciskām vērtībām.
Iekšējās izmaiņas iedzīvotājos un garīgā atmoda
Bez iekšējām izmaiņām katrā no Latvijas iedzīvotājiem nav iedomājamas būtiskas izmaiņas. Sistēma tomēr vairāk vai mazāk ir sabiedrības spogulis. No sākuma katram pašam ir jāsakārto sevi un jāapzinās pieļautās kļūdas un tas, ko viņš var darīt lietas labā. Tikai tad no maziem avotiem veidosies liela upe, kas varēs izdarīt neiespējamo – izskalot Latvijas Augeja staļļus.
Ilmārs Poikāns, NEO
