- Vai jubilejas koncerttūrē sajūtas ir tādas pašas kā pirmajos gados?
- Šo 30 gadu laikā nekad nav bijis tā, ka mēs nemaz nekoncertētu. Tiesa, pirmos desmit gadus bijām viens no trim Latvijas Valsts filharmonijas profesionālajiem kolektīviem. Tad koncertdarbība bija ļoti aktīva un blīva – pa 30 koncertiem mēnesī un pa 300 koncertiem gadā. Pēc tam koncerti turpinājās inerces pēc, bet nebija vairs viena organizatora – filharmonijas, kā arī darba līguma un noteiktas samaksas. Tomēr "Eolika" bija populāra, tāpēc darba netrūka. Koncerti manī raisa patīkamas emocijas. Jūtos priecīgs un gandarīts uz skatuves, turklāt ir uzlabojusies veselība. Mūsu leģendārais četrinieks ir tāds pats, kāds tas ir bijis visu laiku. Protams, jaunāki neesam kļuvuši. Taču vokāli esam pat nobriedušāki un profesionālāki nekā ziedulaikos.
Uz skatuvi ejam ar tādu pašu attieksmi kā toreiz. Nekas nav mainījies. Mēs esam tā pati vienotā "Eolika", ko publika uzņem lieliski.
Tiesa, klausītāju ir mazāk. Ir krīzes laiks, cilvēkiem trūkst naudas, bet kultūras pasākumu piedāvājums ir liels. Visi mākslinieki grib nopelnīt. Arī tie, kuri savulaik skeptiski vērtēja koncertēšanu mazpilsētās, tagad uz tām brauc. Arī mūsu menedžeris un producents Juris Millers griež mūs pa visu Latviju, dažādās vietās koncerti ir paredzēti līdz pat jaunajam gadam.- Kāpēc dzimtā pilsēta – Alūksne – nav iekļauta koncertturnejā?
- Ar Alūksni ir smagi. Cik esam vērsušies ar savu piedāvājumu, to uzņem bez atsaucības. Nezinu, varbūt kultūras dzīve Alūksnē ir pieklususi vai arī cilvēki nav spējīgi iet uz koncertiem. Tiesa, uz Pilsētas svētkiem mūs it kā aicināja. Bet tas bija par vēlu, jo 31.jūlijā mums jau bija sarunāts koncerts Rūjienā. Tas nozīmē, ka Alūksnē varēšu būt tikai naktī. Un es braukšu! Uzstāšos kopā ar grupu "Muzikantu brālība". Tajā ir visi mani draugi, ar kuriem šad tad, kad ir laiks un iespēja, uzdziedu kopā.
- "Eolikas" koncerttūrē piedalās jaunie Alūksnes dziedātāji Ieva Bistrova un Edgars Krūmiņš. Vai viņi kopā ar vēl diviem jauniešiem ir jaunā grupa?
- Tā bija producenta ideja - parādīt "Eolikas" tīņus tādus, kādi bijām pirms 30 gadiem. Mēs koncertos jautājam publikai, vai tā atceras sevi un mūs toreiz. Šie jaunie dziedātāji mums visiem to atgādina, nodziedot vairākas dziesmas, un ar mums kopā Pasaulīti. Viņus izraudzījās konkursā, kurā noklausījās apmēram 70 pretendentus. Tad es pat nezināju, ka starp tiem ir alūksnieši. Taču visi daudzas stundas klausījāmies un spriedām, līdz izfiltrējās četri – divi alūksnieši un divi rīdzinieki. Daudzi domā, ka es tur esmu savu pirkstu pielicis. Taču man nebija pat nojautas, ka viņi ir no Alūksnes. Tikai tad, kad sākām kopā strādāt, noskaidrojās, ka pazīstu viņu vecākus.
Tagad 30 gadus dzīvoju ar to, ka esmu sasniedzis to, par ko sapņoju. Reti cilvēkiem tā gadās – visu mūžu darīt to, par ko esi sapņojis.
- Kā vērtējat "Eolikas" salīdzinājumu ar grupu "ABBA"?
- Jā, tā mūs dēvē, un tas ir kompliments. Tomēr justies kā "ABBAi" būtu muļķīgi. Tiesa, kad trešdien ar "Tallink" braucām koncertkruīzā uz Stokholmu, programmā bija 5 "ABBAs" hīti angļu valodā. Varbūt savulaik "Eolikas" mākslinieciskajam vadītājam Borisam Rezņikam bija ideja izveidot Latvijas grupu "ABBA", to nezinu. Toties zinu, ka sākumā viņam nebija vajadzīgi četri dziedātāji. Tikai divi. Tad gadījās vēl Olga, kura viņam ļoti patika, tāpēc paņēma arī to. Tiesa, Borisam patika grupas, arī "ABBA", daudzbalsīga dziedāšana viņam bija tuva sirdij. Tāpēc filharmonijas direktorei tika lūgta atļauja ņemt vēl vienu dziedātāju. Es tur sākumā nemaz nebiju paredzēts. Mani uz noklausīšanos iet piespieda kāda sieviete, kura mani bija dzirdējusi. Tolaik mācījos Cēsu mūzikas vidusskolā. Uz noklausīšanos aizbraucu nobijies, tomēr man paveicās. Tagad 30 gadus dzīvoju ar to, ka esmu sasniedzis to, par ko sapņoju. Reti cilvēkiem tā gadās – visu mūžu darīt to, par ko esi sapņojis.
- Ar kādām dziesmām augāt, un kādas ir mīļas tagad?
- Esmu liriķis, bet man ir bijis jādzied dažāda stila dziesmas, kādas ir "Eolikas" repertuārā. Turklāt nevaru teikt, ka man tās nepatiktu.
Esmu audzis ar minorīgām, skaistām un foršām latviešu dziesmām. Tās ir mierīgas - balādes tipa, kuras ir tuvas sirdij.
Manu solista karjeru noteikti veicināja gan vecāki, gan mācības mūzikas skolā, gan slavenais gadījums. Mani vecāki ir ļoti muzikāli. Mamma daudzus gadus dziedāja sieviešu vokālajā ansamblī, arī korī. Tēvs spēlēja gan estrādes orķestrī, gan pūtēju orķestrī. Vēl mazs būdams, gāju viņiem līdzi uz koncertiem un sarīkojumiem. Tas nozīmē, ka no bērna kājas esmu kopā ar mūziku un skatuvi. Man tā vide ir patikusi un patīk joprojām. Alūksnes mūzikas skolā man klavieres spēlēt mācīja Ināra Kravale, bet Cēsu mūzikas vidusskolu beidzu ar kordiriģenta diplomu. Pašmācībā esmu apguvis ģitāras spēli, esmu spēlējis arī flautu.- "Eolikas" četrotne sajūsmina ar balsu saskaņu, bet vai arī jūsu raksturi ir tikpat saskanīgi?
- O nē! Raksturos mēs esam šausmīgi dažādi. Tāpat kā ģimenē grūti iztikt bez domstarpībām arī mums šo gadu laikā ir bijuši mazi skandāliņi. Bet tie ir bijuši radoši, jo tikai strīdos dzimst patiesība. Viktors ir ar savu "es" kā inteliģences pārstāvis, bet es vairāk esmu lauku puika. Tomēr arī man ir diezgan smags raksturs. Olgiņa ir tāda mazliet vieglprātīga. Ilona ir ļoti nosvērta un sirsnīga. Taču, tiklīdz uzejam uz skatuves un darām kopēju darbu, kas mums visiem ļoti patīk, ieliekam tajā visu sirdi un atšķirības nav jūtamas. Kopā tik ilgi esam tāpēc, ka to vēlamies. Kad koncerti notika retāk, katra mūsu tikšanās bija svētki. Šie gadi mūs ir cieši sasējuši kopā, tāpēc ir prieks.
- Kāds ir bijis "Eolikas" laiks – droši vien tas nav kā viens vienīgs zemeņu lauks?
- Jā, daudzi tā domā – viņi tikai dzied un izklaidējas. Kad tikko mani pieņēma "Eolikā", es mammai stāstīju, ka dziedāšu filharmonijā. Viņa teica – nu dziedi, bet kur tu strādāsi. Patiesībā tas ir fiziski grūts un atbildīgs darbs, kas nebūt nav tik salds un skaists kā izskatās, kad izejam uz skatuves.
- Vai esat domājuši, cik ilgi "Eolikas" četrinieks koncertēs?
- To mums ļoti bieži jautā koncertos. Atbildam, ka vismaz 45 minūtes vēl noteikti, kamēr notiek koncerts. Katrā ziņā šis laiks nav limitēts. Kamēr mēs būsim vajadzīgi klausītājiem, tikmēr iesim. Domāju, ka ar šo gadu mūsu koncertdarbība nebeigsies.
- Kā un kur svinēsit Jāņus?
- "Eolikai" ir jābūt Amatas krastā, kur būs plaša līgošana. Pēc tam steigšos uz Alūksni pie Jāņa Sniķera, kur mums ir tradicionāla līgošanas vieta Sudala ezera krastā. Tur saulgriežus svinam jau desmitiem gadu.
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Dainis Dobelnieks.
Dzimšanas vieta, laiks: Alūksne, 1956.gada 24.decembris.
Izglītība: vidējā speciālā, Cēsu mūzikas vidusskola.
Ģimenes stāvoklis: precējies, dēls (14 gadu).
Nodarbošanās: komponē dziesmas, raksta dzeju un koncertē.
Vaļasprieki: makšķerēšana, zvejošana un sportošana.
