V. Krustiņš: – Mūs interesē jūsu politiskā darbība. Saprotam, ka esat nolēmis kandidēt Saeimas vēlēšanās no "Vienotības" saraksta. Kas jums lika izšķirties par šādu soli?
– Dzīvoju un strādāju Latvijā, esmu šīs valsts pilsonis un mīlu Latviju. Šeit ir mana ģimene, un arī turpmākā dzīve man būs Latvijā. Valstī jāmaina situācija. Manā gadījumā nav daudz izvēles iespēju – es varu strādāt kā ārsts un darboties ar pacientiem šaurā lokā vai kā pārstāvis nevalstiskās organizācijās. Nevalstiskais sektors Latvijā nav tik labi attīstīts, lai ietekmētu valsts lēmumus un politiku. Tādēļ nolēmu kalpot valstij un iesaistīties politikā. Ja mani ievēlēs, turpināšu strādāt arī par ārstu. Sešus gadus darbojos Arābu kultūras centrā, Latvijas un Libānas kultūras biedrībā, kā arī nevalstisko organizāciju padomē. Latvijai vajag jaunu lēmumu pieņemšanas modeli – tagad tos veido starp ministrijām un sociālajiem partneriem. Varbūt ir laiks šajos procesos iesaistīt arī NVO.
– Latvijā sabiedriskajās organizācijās ir virkne enerģisku dāmu, un rodas iespaids, ka aiz tām vēl ir dažas viņu draudzenes. Cik šīs sabiedriskās organizācijas var runāt kādas sabiedrības daļas vārdā?
– Visām NVO jāiet kopā lielā apvienībā. Labs piemērs, kā strādāt, ir Pilsoniskā alianse, kas aktīvi darbojas un virza uz priekšu NVO darbību. Nevalstiskais sektors ir jāattīsta. Skandināvijas valstīs šīs organizācijas spēlē nozīmīgu lomu sabiedrībā. Daudzi Latvijā negrib iesaistīties sabiedriskajā darbā. Ir divi latvieši un trīs partijas – tāpat ir ar sabiedriskajām organizācijām
– Kāds būs šo organizāciju mērķis?
– Būtu labi, ja mēs varētu savākt uz forumu sabiedriskās organizācijas un uzzināt, kādu mēs gribam redzēt savu valsti. Neesmu izglītības speciālists, es esmu ārsts un redzu, ka veselības sistēma valstī ir slima. Konkrēta diagnoze: tā nav sakārtota. Piemēram, pie manis kā pie gastroenterologa desmitreiz gadā uz procedūrām nāk pacients ar nosūtījumu no ģimenes ārsta, lai gan pacientam indikāciju nav. Nav pareizi, ka slimnieki lieku reizi tiek sūtīti uz izmeklējumiem, jo ir tik daudz vēža slimnieku, kam vajadzētu diagnostiku, bet rinda liela.
– Dakter, kāpēc tā notiek? Vai tāpēc, ka cilvēks nav cienīgs ārsta diploma vai nejēdz, kur sūta, vai arī pārapdrošinās, lai klientūra nesūdzas?
– Ir cilvēki, kam vēl padomju laika domāšana. Jūtos slikti, tātad man ir tiesības saņemt palīdzību. Bet mums nav tik daudz naudas veselības aprūpei, lai pacients desmitreiz gadā veiktu vienu un to pašu izmeklējumu. Otra problēma veselības aprūpē ir nozares administrācija – aģentūras, padomes, valdes, tās ir uzblīdušas – un visi šie cilvēki dodas atvaļinājumā, komandējumos, saņem labu algu, bet nav pārstrādājušies. Arī pēc reorganizācijas veidojas liels administratīvais aparāts. Kāpēc slimnīcā vajag vairākus mārketinga aģentus – slimnīca taču nav jāreklamē, tajā cilvēki ārstējas!
– Esmu jautājis veselības ministriem: kāpēc pie aparatūrām tādas rindas? Atbildēja: tāpēc, ka to trūkst. Ko darīsim? Ieliksim Ludzā un Ventspilī aparātu – nevajadzēs skriet uz Rīgu. Tagad atkal: nevajadzēja, priekš kam, slikti...
– Ludzā dzīvojošiem cilvēkiem vajag slimnīcā aparatūru. Kad biju students, mums bija pilnas slimnīcas. Tagad tā vairs nav – valsts novirza vairāk slimnieku no stacionārās aprūpes uz ambulatoro. Stacionāri ir paredzēti slimniekiem, kam ir akūtas problēmas vai hroniski saasinājumi. Ir cilvēki, kas grib palikt slimnīcā. Jūtos slikti – eju atpūsties slimnīcā, un tur ir kompānija, tu neesi viens. Tagad, ja cilvēkam grūti, var tikt uz dienas stacionāru, kur viņu rūpīgi izmeklēs. Tās nav desmit dienas stacionārā, un viss notiks operatīvi. Krīze lika domāt par sistēmu.
– Cik jums gadu, un cik no tiem esat pavadījis Latvijā?
– Drīz man būs 36 gadi. Latvijā esmu pavadījis gandrīz pusi sava mūža.
– Kāpēc izvēlējāties Rīgu?
– Libānā prestižākās profesijas ir ārsts un inženieris. Manā dzimtenē ir trīs universitātes, tajās ir medicīnas fakultātes, taču maz vietu, un daudzi libānieši katru gadu grib kļūt par ārstiem. Divi mani tēvoči ir ārsti. Pie viena no viņiem – neirologa – ārstējās slimnieks no Rīgas. Viņš veidoja uzņēmumu, kurš piedāvāja studijas ārzemēs. Rīgā tika piedāvātas studijas angļu valodā. Tā arī atbraucu uz Latviju.
– Neesat vīlies?
– Kad atbraucu 1993. gadā, bija tāda sajūta. Pirmajā pusgadā domāju: kur īsti esmu nokļuvis? Gāju uz tirgu, lai nopirktu kartupeļus, bet tur ar mani runā krieviski. Gandrīz neviens neprata latviešu valodu. Jutu, ka esmu vairāk Krievijā nekā Latvijā. Ģimene Libānā arī nesaprata. Ziemās te ir auksti, tad grūtāk dzīvot. Pagājusī bija ļoti auksta.
– Kā mainījies noskaņojums?
– Latvijā esmu piedzīvojis trīs valsts pārmaiņu posmus. Pirmais bija uzreiz pēc PSRS sabrukuma; tad laiks, kad veidojās neatkarīgā Latvija, un vēl laiks, kad iestājāmies Eiropas Savienībā. Tagad esam pazīstami pasaulē – gan pozitīvi, gan negatīvi. Krīze ir negatīvais, pozitīvais ir dalība ES un eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas veikums.
Ģ. Vikmanis: – Kā jūs jūtaties šeit?
– Pirmajos neatkarības gados uz mani skatījās – ja jau man ir tumsnēja ādas krāsa, tātad esmu no Kaukāza un runāju krievu valodā. No latviešu puses nebija atklātības, bet tas ir saprotami. Pašlaik to vairs nejūtu.
V. Krustiņš: – Vai Latvijā var runāt par nevienādām tiesībām mazākumtautībām?
– Neuzskatu, ka man trūkst kādas tiesības. Latvijā ir divas kopienas – latviešu un krieviski runājošo. Mēs, libānieši, atrodamies mazākumtautību katlā un esam miniminoritāte. Ja mēs dzīvojam Latvijā, ir jāievēro trīs lietas – valsts valoda, kultūra un likumi. Es protu latviešu valodu un varu ar jums sarunāties par politiku, kultūru, vēsturi. Un attieksme, protams, pret mani ir laba, jo es zinu valodu. Uzskatu, ka latviešu valodu vajag sargāt. Ja es protu valodu, man ir durvis, lai uzzinātu, kas notiek ikdienā.
– Kur jūs ņemat informāciju par šo valsti?
– Informāciju meklēju internetā. Biju iesaistījies sabiedriskajās organizācijās – ja jūs nesēžat uz vietas, dabūsiet daudz informācijas. Par 18. novembri informāciju smēlos, skatoties dokumentālās filmas, bet par Baltijas ceļu man ir grāmata.
– Vai varat pateikt arī ko kritisku par latviešu raksturu?
– Latvieši ir konservatīvi. Latvieši gaida līdz pēdējam mirklim, lai sāktu darīt. Mēs gaidījām trīs gadus, kamēr prasījām no Aigara Kalvīša, lai viņš atkāpjas. Toreiz mēs redzējām, kas notika viņa valdības pēdējā gadā – bija lēmums likvidēt Diagnostikas centru. Es teicu kolēģiem: "Pretosimies, tūlīt būs televīzija, runāsim!" Beigās kā runātājs paliku es viens – Hosams.
Ģ. Vikmanis: – Esat teicis, ka esat Latvijas patriots. Cik ilgs bija jūsu ceļš līdz šai apziņai?
– Mīlestība man bija jau studiju gados, kā tad es varētu šeit nodzīvot sešus gadus? Kad sāku strādāt, bija laba sajūta, ka cilvēki tevi pieņem. Pa īstam mīlestība sākās 2000. gadā. Es sapratu, ka turpināšu šeit dzīvot, ka Latvija ir mana valsts un nav citu sajūtu.
V. Krustiņš: – Kā esat šeit iekārtojies?
– Esmu parādos līdz ausīm. Sāku no nulles – man nav šeit vecmāmiņu, kam būtu zeme un mājas. Tādēļ bija jāņem kredīts dzīvoklim. Abi ar sievu strādājam, ģimenē aug divas meitas.
– Kas ir jūsu vecāki?
– Pašlaik viņi ir atbraukuši ciemos pie mums; Latvijā viņi ir jau sesto reizi. Ja jau tik bieži brauc, tad ir apmierināti. Abi mani vecāki ir pensijā. Tēvs strādāja par muitnieku lidostā, māte nelielā veikaliņā, kur tirgoja sievietēm nepieciešamas lietas.
– Kā viņi skatās uz Latviju?
– Vecāki manas studijas apmaksāja, varbūt 90. gados, kad bija grūti, viņi domāja, ka nepareizi dara. Nesen tēvs man uzdāvināja kreklu, uz kura ir mans un Saeimas vārds. Viņš ir lepns par mani. Vecākiem ir ļoti labas domas par Latviju.
Ģ. Vikmanis: – Par īpašiem nopelniem esat saņēmis Latvijas pilsonību. Pastāstiet par tiem.
– Šogad esmu Eiropas labas gribas vēstnieks pret nabadzību un sociālo atstumtību, bet 2007. gadā biju ES labas gribas vēstnieks vienādo iespēju gadā. Paldies visām nevalstiskajām organizācijām, kas mani divas reizes izvirzīja. Es biju aktīvs nevalstiskajā sektorā, pārstāvēju Latviju dažādās ES delegācijās. Toreiz darbojās integrācijas sekretariāts, un arī es biju iesaistīts tā aktivitātēs. Viņi redzēja, ka man nav Latvijas pilsonības, bet es daudz daru Latvijas labā, un rosināja Saeimai piešķirt man pilsonību. Paldies Saeimai par to.
V. Krustiņš: – Ko dara pārējie libānieši Latvijā?
– Biedrībā ir 30 cilvēki. Gandrīz visi viņi paliks Latvijā, un gandrīz visi ir bijušie studenti. Tagad viņi ir uzņēmēji, ārsti un pasniedzēji.
Ģ. Vikmanis: – Vai, kļūstot par Saeimas deputātu, stiprināsiet Latvijas ekonomiskās attiecības ar arābu pasauli?
– Es neeju Saeimā, lai pārstāvētu arābus, bet Latvijas iedzīvotājus. Man ir pacienti no dažādām vietām, kas runā dažādās valodās. Un man jau sen ir sadarbība ar Ārlietu ministriju un Saeimu. Man var uzdot jautājumus par arābiem, es varu palīdzēt Latvijas diplomātiem. Man ir labi kontakti Libānā un Apvienotajos Arābu Emirātos. Ja es kļūtu par deputātu, biznesa jomā noteikti veidotu stiprākas attiecības. Ar valstīm austrumos vajag kontaktus, jo no turienes var dabūt labu naudu. Esmu runājis ar arābiem par investīcijām Latvijā, viņi saka, ka Latvija ir par tālu. Ja kļūšu par deputātu, varbūt nospēlēs psiholoģiskais faktors un uzņēmēji padomās: redz, arābs! Varbūt ir vērts sadarboties? Arābiem ir bail no PSRS un investīcijām Krievijā, jo tur ir daudz krāpšanas un zagšanas.
V. Krustiņš: – Kā jūs domājat, kāds arābs varētu šeit piedalīties tirdzniecībā?
– Arābi nebrauc šeit, lai dzīvotu. Varbūt šeit var veidot rūpnīcu, lai preces eksportētu tālāk uz Eiropu. Latvijā trūkst ražošanas, un te vietā ir libāniešu rakstnieka Halila Džibrāna vārdi: "Ak, kas būs ar valsti, kuras iedzīvotāji ģērbjas no tā, kas nav ražots tajā! Ak, kas būs ar valsti, kuras iedzīvotāji ēd no tā, kas nav ražots dzimtenē! Tā valsts pazūd." Lauku saimniecības ir vieta, kurās varam investēt. Kāpēc man jāpērk Lietuvas produkti? Bet, ja cilvēkiem trūkst naudas un viņi redz lēto Lietuvas produktu, tad viņi to pērk. Latvijā ir daudz labas kūdras, kuru izmanto arī Libānā. Man ir draugs, kurš mēnesī uz Libānu nosūta četrus piecus konteinerus kūdras. Latvija var eksportēt arī koksni. Bija pat gadījums, kad kāds libānietis pirka koksni Lielbritānijā, bet tā bija ražota Latvijā un lētāka par Latvijas kokrūpnieku piedāvāto cenu.
Ģ. Vikmanis: – Kā jūs raugāties uz pašreizējiem politiķiem? Nesen televīzijā teicāt, ka būsiet politiķis, kas nemelo.
– Es negribu būt politiķis, bet gan cilvēks un valstsvīrs. Es nesaku, ka pārējie politiķi melo. Esmu ārsts, un dažreiz slimniekam uzreiz nesaka taisnību, jo tā var būt viņam sāpīga. Taisnībai jābūt, bet, ja tā ir ļoti sāpīga, to vajadzētu teikt diplomātiski.
