Jurijs Ņikuļins – klauns ar Dieva dotu talantu

Laikam gan visās bijušajās PSRS republikās neatrast nevienu, kuram viņš neasociētos ar naivi centīgo un likumpaklausīgo padomju cilvēku "no pūļa" Semjonu Semjonoviču Gorbunkovu un viņa "Dziesmu par zaķiem" Leonīda Gaidaja nemirstīgajā komēdijā "Briljantu roka" (1968), vai arī ar vientiesīgi viltīgo huligānu Dulburi (<fk,tc) abās šā paša režisora filmās par Šurika piedzīvojumiem (1965; 1966).

Taču Ņikuļins bija ne vien izcils aktieris, filmējies pie tā laika spožākajiem padomju režisoriem vairāk nekā 50 dažādu žanru lentēs – arī ļoti dramatiskās un nopietnās. Vispirms viņš tomēr bija un palika klauns ar paša Dieva dotu talantu, lai gan pats sevi parasti pārāk pieticīgi novērtēja kā vien "labu" vai "profesionālu". Vēl Ņikuļins bija mīlošs un gādīgs tēvs savam vienīgajam dēlam Maksimam un uzticīgs vīrs sievai Tatjanai, ar kuru kopā nodzīvoja vairāk nekā pusgadsimtu. Mazāk zināms, ka tālākās viņa dzimtas saknes no mātes puses meklējamas Latvijā – Līvānos.

Pats ar savu smieklu filozofiju

"Lūk, kas man patīk – pirms gulētiešanas palasīt, izlikt pasjansu, iet ciemos, vadīt mašīnu. Vēl man patīk suņi, brīvdienas, kotletes ar makaroniem, vakara saules apspīdētās Maskavas ielas, dziesmas un anekdotes, tikšanās ar asprātīgiem cilvēkiem. Tāpat kā daudziem man nepatīk, ja man piesienas uz ielām un ja mani māna. Man nepatīk arī rudens," Ņikuļins raksta savos 90. gados iznākušajos memuāros. Jautāts par to, kāpēc kļuva par klaunu, viņš atbild: "Acīmredzot tam nepieciešamas īpašas rakstura šķautnes, sevišķs skats uz dzīvi. Ne katrs cilvēks taču būtu gatavs, ka par viņu publiski smejas un ka viņu ik vakaru sit – tiesa, ne pārāk stipri, tomēr, aplej ar ūdeni vai ka viņa galvu apbārsta ar miltiem. Un viņam, klaunam, tas viss jāpacieš, lai publikā izraisītu smieklus."

Domājot par savu profesiju, Ņikuļinam patika atkārtot Staņislava Ježi Leca izteicienu, ka "klaunam jābalsina seja, lai viņa pretinieki nemanītu, kā viņš nobāl".

Ņikuļins bija izveidojis pats savu smieklu filozofiju, atklājot, ka viens un tas pats joks dažādās dzīves situācijās var skanēt atšķirīgi. Tāpat viņam nācās vilties savā sākotnējā iedomā, ka visi klauni arī dzīvē ir tikpat romantiski un apbrīnojami cilvēki kā uz skatuves un viņu sievas ir laimīgākās sievietes pasaulē. Tomēr viens palika nemainīgs – visu garo klauna mūžu dzirdēt skatītāju smieklus viņam bija vislielākais prieks un lepnums.

Klauna čībiņās 


Ņikuļins pasaulē nāca 1921. gada 18. decembrī Demidovas pilsētā Smoļenskas apvidū. Viņa tēvs Vladimirs, pēc dvēseles aicinājuma dramaturgs, režisors, literāts, bija jautrs, enerģisks un optimistisks cilvēks. Viņam gan pilnībā iztrūka darījumu tvēriena, un vēl viņš arī visur mēdza kavēt. Redzot, cik ļoti šī rakstura iezīme tēvam dzīvē traucēja, Jurijs izauga ļoti precīzs un punktuāls. Viņa māte Lidija, kura visu dzīvi nostrādāja ātrajā palīdzībā, mēdza dēlam stāstīt par savu bērnību, kas bija aizritējusi Līvenhofā (tagadējos Līvānos), kur viņas tēvs bija pastmeistars.

1925. gadā Ņikuļinu ģimene pārcēlās uz Maskavu – viņi dzīvoja vienā mazā istabiņā komunālajā dzīvoklī. Mazais Jurijs naktīs gulēja saliekamā koka gultiņā, kas kā relikvija bija saglabājusies no krievu – japāņu kara laikiem.

Veselu apvērsumu viņa apziņā izraisīja diena, kad piecu gadu vecumā tēvs viņu pirmo reizi aizveda uz cirku. Jurijs pat pēc gadiem atcerējās, cik spilgtu iespaidu uz viņu bija atstājis klauna sniegums (uz mūžu Ņikuļinam iespiedies atmiņā arī viņa uzvārds Baraseta). Kopš tā mirkļa viņam, tāpat kā daudziem citiem bērniem, prātā bija tikai viena doma – kļūt par klaunu. Saprotošā māte mazajam Jurijam no katūna auduma ar dzeltenām un sarkanām puķītēm uzšuva klauna kostīmu, ko greznoja sakrokota papīra apkaklīte, maza kartona cepurīte ar bārkstīm un čībiņas ar pušķiem. Tēvs, vēloties, lai mazais Jurijs reiz kļūtu par aktieri, vakaros izspēlēja ar viņu etīdes, mācīja daiļlasīšanu. Bet mātei būtu paticis, ja dēls kļūtu par slavenu pianistu. Jurijs gan dziedāja skolas korī, bet klavieres spēlēt tā arī neiemācījās, jo istabiņā tās gluži vienkārši nebija kur nolikt. Viņš aizmirsās, lasot Radjarda Kiplinga "Maugli", Artūra Konana Doila "Šerloku Holmsu", Daniela Defo "Robinsonu Kruzo", un skolā ar draugiem uzveda ludziņas, kurās visi tēloja tā laika ekrāna elku atveidotos varoņus. Jurijs – Duglasa Fērbenka, citi – Harolda Loida vai Mērijas Pikfordes.

Vispār jau Maskavas 16. (vēlāk – 349.) vidusskolā Jurijam nemaz tik spoži neklājās. Viņš mācījās diezgan viduvēji, stundu laikā bieži izpelnoties piezīmes par sliktu uzvedību (viņam jau tad patika muļķoties, izliekoties par dumjāku nekā īstenībā), un skolotāji nezin kāpēc uzskatīja, ka viņa intelektuālās spējas ir krietni ierobežotas. Astotajā klasē viņam nācās pāriet uz "vienkāršāku" skolu turpat līdzās mājām. Jurija jociņi un ne pārāk lielais entuziasms mācībās beidzās ar to, ka vienīgais savā klasē skolu viņš beidza bez atestāta. Nokārtojis atlikušās saistības, dokumentu Jurijs drīz ieguva, bet tam jau vairs nebija lielas nozīmes, jo sākās karš.

"Kino jūs nederat. Teātrim… arī ne."

Vēl pēdējo reizi pasēdējis ar ģimeni pie tējas tases un noskatījies izrādi "Figaro kāzas", ar 120 rubļiem – tolaik ievērojamu summu – kabatā 1939. gada 18. novembrī Jurijs, kuram toreiz nebija pat astoņpadsmit gadu, nonāca 115. zenītartilērijas pulkā, kas tika sūtīts Ziemas karā. Toreiz viņš, kurš nekad sevi nebija uzskatījis par drosmīgu cilvēku, nevarēja paredzēt, ka viņam karš ilgs septiņus gadus. Jurijs armijā uzdienējās no parasta ierindnieka līdz vecākā seržanta pakāpei. 1944. gada oktobrī viņš nonāca Rīgā, kur vienā no sagrauto māju pagrabiem atrada Remarka romānu "Mājupceļš" – simbolisku darbu, kas vēsta par kāda kareivja grūto piemērošanos miera laika dzīvei. Vēlāk viņa daļa devās uz Valmieru, no kurienes Jurijs saviem vecākiem uz Maskavu nosūtīja divus sviesta gabalus, speķi un medus burciņu.

Pirmos pēckara gadus raksturojot, viņš mēdza stāstīt anekdoti: "Vai taisnība, ka Zeme griežas?" – "Griežas." "Bet kāpēc tad cilvēki nenokrīt?" – "Tāpēc, ka piestiprināti pie veikaliem." Kartīšu sistēma, nabadzība, kara postījumi...

Juriju gan spārnoja doma, ka viņam kā bijušajam frontiniekam visas durvis ir plaši atvērtas. Ņemot vērā savus mākslinieciskos talantus, kas turklāt bija jo spilgti izpaudušies pašdarbības organizēšanā armijas daļā, viņš vēlējās pamēģināt spēkus, stājoties Valsts kinematogrāfijas institūtā. Uzņemšanas komisijas reakcija gan it nemaz nebija gaidītā: "Ziniet, biedri Ņikuļin, kaut kas jau jūsos ir, bet kino jūs nederat. Jums nav tā profila, kas mums vajadzīgs. Atklāti sakot, diez vai jūs kādreiz tiksit filmēties." Jurijs, sākumā visai šokēts, aizgājis mājās un, pagrozījies pie spoguļa, secinājis, ka tiešām komisijai taisnība.

Iestāstījis sev, ka vēl viss nav zaudēts, Ņikuļins mēģināja iestāties Lunačarska valsts teātra mākslas institūtā, Ščepkina skolā pie Mazā teātra... Iznākums visur bija viens un tas pats: arī teātrim viņš nebija derīgs. Slavenajā Teātra mākslas institūtā (GITIS) pat tika līdz trešajai atlases kārtai, tomēr viņu atraidīja ar argumentu, ka noteikta ampluā trūkuma dēļ neiederēšoties aktieru trupā. Un tad kā īsta dāvana no debesīm Jurijam nāca piedāvājums stāties tikko izveidotajā vēlākā krievu teātra leģendas Anatolija Efrosa studijā. Nelaime vien, ka to oficiāli neuzskatīja par studiju vietu un par darbavietu – ne tik. Tā nu par Juriju, kurš nevarēja uzrādīt ne uzziņu par to, ka ir nodarbināts, ne arī saņemt pārtikas kartītes, sāka interesēties milicija. Nonāca pat tik tālu, ka viņš izmisumā sāka prātot: varbūt jēdzīgāk būtu mācīties par skolotāju vai milici.

Taču 1946. gada septembrī avīzē "Izvestija" Jurijs izlasīja ziņu par to, ka Valsts cirka klaunu studijā tiek uzņemti jauni dalībnieki. Ģimenes apspriedē Jurija tēvs atbalstīja to, lai dēls ietu mācīties par klaunu, jo viņiem ir vairāk neatkarības nekā aktieriem. Māte gan uzskatīja, ka Jurijam jāturpina izmēģināt spēkus teātra skolās, jo "tas tomēr ir kaut kā solīdāk". Beigās lēmums tika pieņemts par labu cirkam. Un – kāda sagadīšanās – tieši tajā mirklī Ņikuļins uzzināja, ka ir uzņemts arī Maskavas Kamerteātra trupā.

Ar skumju dvesmu

Mācīties bija aizraujoši, jautri, turklāt nākamie klauni saņēma 500 rubļu stipendiju – tik lielu kā neviens. Padomijas mākslas vadoņi toreiz bija spārnoti ar domu, ka arī uz "jaunajām sliedēm nostādītā" cirka māksla būs ierocis padomju ideoloģijas arsenālā. Jurijam ne viss izdevās – studijā pat bija iegājies, pamanot, ka kāds strādā sliktāk par savām spējām, teikt: "Redzi, pat Ņikuļins to prot, bet tu?"

Jurijam uzreiz bija skaidrs, ka augstuma baiļu dēļ nekāds akrobāts no viņa neiznāks. Tāpat viņam vienmēr grūtības sagādāja tehnikas nodarbības, kur vajadzēja mācīties smieties. Tas viņam nezin kāpēc padevās māksloti un nedabiski. Tajā laikā padomju cirkā izcilāko klaunu vizītkarte bija tieši viņu smiekli (piemēram, slavenais Bim-Boms). Toties Ņikuļins saprata, ka smiekli uz skatuves nav viņa ampluā. Jurija elks toreiz bija amerikāņu komiķis Bāsters Kītons. Tāpat ar iztramdīto kaimiņu neizpratni beidzās Ņikuļina mēģinājumi mājās iemācīties bandžo spēli, ko viņš sākumā bija iecerējis padarīt par sava skatuves tēla daļu.

Maskavas cirka arēnā Ņikuļins debitēja 1948. gada 25. oktobrī ar skici "Haltūrists un modelis", ko bija sacerējis viņa tēvs. Nākamos gadus Ņikuļins ar partneri Borisu Romānovu devās neskaitāmās viesturnejās pa valsti kopā ar tolaik Krievijā fenomenāli populāro klaunu Zīmuli (Mihailu Rumjancevu, 1901 – 1983). Viņi strādāja bez brīvdienām, sestdienās un svētdienās sniedzot dienā pat četras izrādes. Taču tā bija arī nenovērtējamas pieredzes skola, kurā galvenā Ņikuļina iegūtā atziņa bija: klaunu nedrīkst tikai spēlēt, par to ir arī iekšēji jāpārtop. Viņa skolotājs Zīmulis neuzskatīja, ka klaunam galvenais ir tikai izdomāt savu masku, gaitu un ar viņa personību tam nav nekādas saistības. Viņš mēdza atkārtot: "Klaunam ir jābūt tādam, kādu publika to ir pieradusi redzēt." Ņikuļins ķērās pie sava tēla veidošanas, izdomājot, ka viņa varonim – klaunam Juram – jāiemieso tāds pāraudzis muļķītis, garš, tievs, ārēji nesavākts, ar lielformāta brillēm, kas uzķepētas uz garā deguna, un spilgti rudu parūku.

Strādājot pie Zīmuļa, 1949. gadā Ņikuļins vēlreiz sastapās ar seno studijas laiku kolēģi Mihailu Šuidinu. Toreiz vēl nekas neliecināja, ka ar šo nopietno, centīgo un it kā pārāk introverto cilvēku viņš drīz izveidos vienu no visspožākajiem klaunu duetiem krievu cirka vēsturē. Protams, kā jau vienmēr pie visa vainīgs bija Zīmulis, kurš profesionāli bija novērtējis, ka abi ideāli piestāv viens otram. 1949. gadā viņu duetam pievienojās Tatjana Pokrovska, ar kuru Jurijs iepazinās laikā, kad viņa bija Timirjazeva akadēmijas daiļdārzniecības fakultātes studente. Bija sagadījies, ka Zīmulis savai klaunādei izvēlējās zirdziņu no šīs augstskolas staļļiem. Uzstāšanās laikā lopiņš negaidīti sadumpojās un tā saspārdīja zem tā pakaviem nokļuvušo Juriju, ka viņš nonāca slimnīcā. Tatjana devās viņu apciemot, un tā sākās viņu romāns.

Savas gaitas cirka arēnā Tatjana beidza 1981. gadā – līdz ar Juriju, tomēr viņa tā arī nekļuva par izcilu patstāvīgu tēlotāju. Vaicāts, vai turēt sievu vienmēr sev līdzās nebija egoisma izpausme no viņa tēva puses, Ņikuļina dēls Maksims kādā intervijā atzīst: "Māte kļuva par klaunu tāpēc, lai būtu līdzās tēvam, taču viņai tas arī ļoti patika. Protams, no tēva puses bija arī zināma daļa egoisma, bet kā ārkārtīgi apdāvināts cilvēks viņš arī saprata, ka māte nekļūs par izcilu aktrisi. Viņš māti vērtēja pārāk augstu, lai ļautu viņai kļūt par viduvēju tēlotāju."

1950. gadā Ņikuļins un Šuidins sāka patstāvīgu karjeru Maskavas cirka arēnā, drīz kļūdami ārkārtīgi iemīļoti un populāri. Viena no viņu veiksmīgākajām intermēdijām bija "Samilzušais jautājums", kurā jokdari pasmējās par padomju birokrātijas sistēmu. Ņikuļins aizvien teica: klaunam nav sāpīgākas izjūtas kā redzēt, ka publika viņa uzstāšanos uzņem vēsi, lietišķi. Varbūt arī šo baiļu dēļ sasmīdināšanas mākslā viņam nebija līdzīgu. Viņa iemiesotais klauns Jura bija smieklīgs un reizē aizkustinošs, vieglu skumju apdvests.

No cirka arēnas kino ekrānos

Trīsdesmit septiņu gadu vecumā Ņikuļins pirmoreiz izmēģināja spēkus kino epizodiskā lomā Aleksandra Faincimmera īpaši jaunajai zvaigznei Ludmilai Gurčenko veidotajā filmā "Meitene ar ģitāru". 1960. gadā sekoja Leonīda Gaidaja lente "Suns Barboss un neparastais kross", kurā viņš naivi neaptēstā kriminālkodeksa pārkāpēja Dulbura lomā līdzās Georgijam Vicinam un Jevgeņijam Morgunovam pirmo reizi kļuva par vienu no krievu komēdijas žanra lielā trijnieka tēliem. 1965. gadā šajā pašā kompānijā Ņikuļins filmējās Gaidaja "Operācijā i un citos Šurika piedzīvojumos". Pēc gada sekoja tās turpinājums "Kaukāza gūstekne jeb Šurika jaunie piedzīvojumi", kuru gadā noskatījās vairāk nekā 76 miljoni skatītāju.

Ņikuļins un arī Morgunovs gan sākumā atteicās tajā filmēties, jo uzskatīja, ka lentes sižets ir samākslots. Gaidajam izdevās viņus pārliecināt, tikai vairākkārt mainot sižetu. Turklāt tas bija jāveic arī pēc cenzūras pieprasījuma. Tā, piemēram, Vicina frāze filmas beigās: "Lai dzīvo mūsu tiesa, pati humānākā tiesa pasaulē!" oriģinālā bijusi: "Lai dzīvo padomju tiesa!" Čeka likusi tekstu pārmainīt, jo sākotnējā variantā to varētu izprast kā ņirgāšanos par padomju tiesu.

Par filmēšanos "Kaukāza gūsteknē" Ņikuļins nopelnīja 4238 rubļus (Šurikam – Aleksandram Demjaņenko – gan tika vairāk – 5220 rubļi). Nu bija pienācis laiks "Briljantu rokai" – Gaidaja komēdijai, kas padarīja par zvaigzni toreiz nevienam lāgā nezināmo gaišmati Andreju Mironovu un kuras scenārijs jau sākotnēji bija rakstīts, paredzot galveno lomu Ņikuļinam. Beigās filmējās pat visa viņa ģimene – sieva Tatjana notēloja ekskursiju vadītāju, bet dēls Maksims redzams ainā, kurā zēns "iet" pa ūdens virsu.

Lai gan "Briljantu rokas" scenārijs jau bija izgājis visstingrāko cenzūru, tās filmēšana norisa neatslābstošā čekas uzraudzībā. Mākslinieciskā padome bija spriedusi, ka stāstā jāpastiprina milicijas loma, kā arī jālikvidē tādas replikas kā, piemēram, "kā saka šefs, galvenais mūsu lietā – sociālistiskais reālisms" vai arī "partiju un valdību atstāja uz otru gadu". Lika arī izņemt ainu ar prostitūtu un pamatīgi saīsināt skatu restorānā, kur uzstājas Ņikuļins. Stāsta, ka Gaidajs, lai kaut cik saglābtu savu ieceri, ķēries pie viltības. Viņš sākotnējā scenārijā filmas nobeigumā it kā pievienojis atomsprādzienu, argumentējot, ka tas būšot kā mājiens "ar mietu" karojošā imperiālisma virzienā. Komisija esot piekritusi krietni saīsināt pārējo prasību sarakstu, ja vien atomsprādziens tiks likvidēts.

Neraugoties uz visai vēsajām kritiķu atsauksmēm, pēc iznākšanas uz ekrāniem filma ieguva fenomenālu popularitāti. Gadā to noskatījās 77 miljoni cilvēku, ierindojot "Briljantu roku" padomju kinematogrāfa visu laiku piecu labāko filmu vidū.

Taču diez vai kāds zināja šīs filmas tapšanas aizkulises – piemēram, ka slavenajā ainā, kur Semjons Gorbunkovs uzkāpj uz arbūza mizas, filmējies nevis Ņikuļins, bet gan viens no Stambulas "kontrabandistiem" Leonīds Kaņevskis. Izrādās, Ņikuļins ar kāju nekādi neesot varējis trāpīt, kur vajag, bet Kaņevskim, steidzoties uz lidmašīnu, viss sanācis perfekti jau pirmajā piegājienā.

Vērīgi skatoties, šo viltību var redzēt – tuvplānā ar arbūza mizu redzamas brūnas kurpes, bet Ņikuļinam tās ir melnā krāsā.

Ņikuļins bija izcils aktieris, kurš sevi spīdoši pierādīja arī nopietnās dramatiskās lomās – piemēram, Ļeva Kulidžanova filmā "Kad koki bija lieli" (dēls Maksims teic, ka tā bijusi tēva mīļākā kino loma), Andreja Tarkovska vēsturiskajā lentē "Andrejs Rubļovs", Sergeja Bondarčuka "Viņi cīnījās par dzimteni" un citās.

Neraugoties uz lielajiem panākumiem, viņa mūža lielā mīlestība bija un palika cirks. No tā Ņikuļins atvadījās tikai 60 gadu vecumā, pēc lielas pierunāšanas pieņemdams Maskavas cirka direktora amatu. Apbrīnojami, ka šajā mirklī viņā pamodās neparasts vadītāja talants. Ņikuļins nekā nesaprata no grāmatvedības vai finansēm, tomēr prata izveidot spēcīgu administratoru komandu, pats pildīdams "stiprās sienas" un galvenā stratēģa un taktiķa lomu. Kolēģi viņam būs mūžam pateicīgi, ka Ņikuļina personības šarma un plašo sakaru dēļ Maskavas varas gaiteņos viņš arī spēja paglābt Maskavas cirku no iznīcības, piebūvēt tam vēl vienu korpusu un pat panākt, ka aktieriem tiek pensijas. Pēc sirds operācijas, kad Ņikuļins mira, 1991. gada 27. augustā vadības grožus cirkā pārņēma viņa dēls Maksims. "Kad viņš vēl bija dzīvs, mēs visi, kas šeit strādājām, zinājām, ka aiz mums ir siena. Tagad, kad tēva vairs nav, jūtu, ka mugurā sācis pūst vējš," viņš teic kādā intervijā.

Ņikuļins Maskavā apglabāts prestižajā Novodevičes kapsētā līdzās daudziem Krievijas vēsturē ievērojamiem ļaudīm. Reiz vaicāts par to, vai bieži domā par nāvi, viņš atbildēja: "Es pret to attiecos mierīgi. Protams, gribētos jau dzīvot pēc iespējas ilgāk. Kad biju maziņš, sapņoju nodzīvot līdz 50 gadiem kā vecmāmiņa. Tomēr tas jau ir pusgadsimts! Vēlāk – līdz 60. Tagad domāju, cik labi būtu, ja pēkšņi parādītos kāds medicīnas atklājums, kas ļautu dzīvot līdz simt gadiem..."