Velosipēds. Laikmets ar vēju matos.

Diez vai vēsturniekiem jebkad izdosies noskaidrot velosipēda radīšanas brīdi. Daži uzskata, ka riteņa priekšteči redzami jau seno ēģiptiešu kapeņu gleznojumos, citi tos ieraudzījuši Pompeju freskās. Pastāv arī viedoklis, ka pirmo velosipēda priekšteci uzskicējis Leonardo da Vinči vai viņa skolnieks Džakomo Kaproti. Šāda skice patiesi eksistē, taču tā, visdrīzāk, ir viltojums.

Par velosipēda pirmā priekšteča autoru nereti tiek saukts franču grāfs Medē de Sivraks, kurš 1790. gadā radīja ietaisi, ko sauca par velocifere vai celerifere. Par pamatu šim izgudrojumam kalpoja bērnu rotaļlieta – nūja ar zirga galvu vienā galā, bet otrā galā tai nereti tika pierīkots ritenis. De Sivraks izveidoja savu versiju pieaugušiem cilvēkiem, kas sastāvēja no diviem vienāda lieluma riteņiem un šķērskoka un atgādināja zirgu vai lauvu.

Jauno pārvietošanās līdzekli iepazina arī citās zemēs, ne tikai Francijā. Vācu baronam Karlam fon Draisam, kurš dzīvoja Karlsrūē, ienāca prātā ideja, kā celerifere pielāgot savu īpašumu apbraukāšanai. Fon Draisa versiju vēlāk daudzviet tā arī sauca – par draisienne, atvasinot nosaukumu no barona vārda. Braucamrīka priekšējais ritenis bija savienots ar tā rāmi, un tādējādi varēja ne tikai tikt uz priekšu, bet arī pagriezties ap stūri.

Bīstamais hobijs
Fon Draisa izgudrojums pamazām nāca modē, un to vairs neizmantoja tikai praktiskiem nolūkiem. Cenas auga proporcionāli pieprasījumam, un drīz vien modīgie braucamrīki ieguva divas iesaukas – tos sauca gan par hobija zirgiem, gan dendiju zirgiem, jo tie bija kļuvuši ļoti dārgi. Pat nākamais Anglijas karalis Džordžs IV un viņa galminieki sev bija atklājuši prieku vizināties ar neparastajiem braucamrīkiem – saulainās pēcpusdienās angļu aristokrātus bieži varēja redzēt pulcējamies parkos, lai šādi izklaidētos. Tāpēc nav nekas pārsteidzošs, ka tālākos uzlabojumus velosipēda priekštecis piedzīvoja tieši Anglijā. Kariešu būvētājs Deniss Džonsons no Koventgārdenas 1818. gadā radīja savu draisienne versiju un pat atvēra īpašu braukšanas skolu, kur jaunie džentlmeņi tika apmācīti, kā izveicīgi un eleganti pārvietoties ar jaunajiem braucamrīkiem.
No aptuveni 1820. līdz 1865. gadam notika daudzi modīgā braucamrīka uzlabošanas eksperimenti. 1861. gadā Pjērs Mišo un viņa dēls Ernests izgudroja vairākus būtiskus elementus, kas tuvināja modernā velosipēda rašanās brīdi. Viņi priekšējai asij pievienoja pedāļus, bet, lai atvieglotu braukšanu, vajadzēja ārkārtīgi lielu priekšējo riteni. 1868. gadā Mišo rūpnīcā Francijā trīsdesmit darbinieku strādāja ātrā tempā, lai spētu apmierināt pieprasījumu un dienā varētu salikt vismaz piecus braucamrīkus. Kāds reportieris tolaik apjūsmoja Mišo brīnišķīgā izgudrojuma nepārspējamo kvalitāti un iespējas, taču nekautrējās norādīt arī uz kādu būtisku trūkumu – braucamais maksāja tikpat, cik zirgs.

Parastais un neparastais
1839. gadā skotu kalējs Kirkpatriks Makmilans radīja braucamrīku, kas jau sāka mazliet līdzināties mūsdienu velosipēdam. Tagad varēja pārvarēt lielākus attālumus, vispār ar kājām nepieskaroties zemei. Makmilans sakombinēja trīs svarīgus elementus – divus mazākus riteņus, starp kuriem atradās vieta sēdēšanai, ar kloķiem vadāmu aizmugurējo riteni un stūrējamu priekšējo riteni. Taču arī šim braucamajam bija vairāki nopietni trūkumi – pārvietojoties tas lēkāja, grabēja un rībēja, bija grūti vadāms un apstādināms. Makmilana izgudrojumam trūka efektīvu pedāļu, turklāt ceļu stāvoklis tolaik nebija sevišķi labs. Arī Skotijas kalnainā daba un skarbie laikapstākļi nebija piemēroti šādam transportam, un diemžēl šis velosipēda paveids neguva nekādu atzinību.
1890. gados tika izveidoti divi dažādi braucamrīki, un katram no tiem bija savs piekritēju pulks. Pirmais tika radīts mazliet agrāk, tam bija priekšējais ritenis cilvēka augumā un pavisam neliels aizmugurējais ritenis. Sēdvieta atradās aptuveni krūšu augstumā, tāpēc vajadzēja veiklību un arī pārdrošību, lai uzsēstos uz šā braucamrīka. Anglijā to iesauca par penijfārtingu, jo penijs bija vislielākā, bet fārtings – vismazākā tolaik izmantojamā britu monēta.
Otrs izgudrojums bija ar diviem vienāda izmēra riteņiem. Anglijā ar laiku to sāka dēvēt vienkārši par velosipēdu, savukārt braucamajam ar lielo un mazo riteni deva iesauku The Ordinary – parastais.

Veterināra dēls
Lai gan visu veidu velosipēdu dizains tika uzskatīts par ārkārtīgi modernu, tos joprojām sauca par kaulu kratītājiem. Tāpēc milzu solis uz priekšu braucēju komforta jomā bija pneimatiskās riepas izgudrošana. Tā bija patentēta jau 1845. gadā, bet velosipēdam tika izmantota tikai 1888. gadā. Belfāstā, Īrijā, praktizējošs veterinārais ķirurgs Džons Boids Danlops uzskatīja, ka viņa mazā dēla trīsritenītis ir pārāk neērts. Viņš pielāgoja braucamrīka riteņiem gumijas šļūteni, ko salīmēja un piepumpēja ar gaisu. Danlops savu izgudrojumu pilnveidoja un patentēja pneimatiskās riepas, kas domātas tieši velosipēdiem. Pēc diviem gadiem vienlaidu gumijas velosipēdu riepas tika izņemtas no apgrozības, bet jau 1892. gadā Danlops bija miljonārs. Kompānija Dunlop arī mūsdienās ir ietekmīgs riepu ražotājs.
Velosipēda drošības uzlabošanā liela nozīme bija bremžu sistēmas izgudrošanai, un jau 1898. gadā tāda bija gandrīz visiem riteņiem. Bremzējot tagad bija iespējams lēnām un mierīgi apstādināt braucamo un velosipēdistam vairs nevajadzēja lēkt nost no braucoša riteņa.

Brunčiem plīvojot
Velosipēds kļuva par 19. gadsimta jaunās sievietes simbolu, it īpaši Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Feministes un sufražistes augstu novērtēja velosipēda nozīmi. Piemēram, ietekmīgā 19. gadsimta amerikāņu cilvēktiesību aktīviste, sufražiste Sūzana Entonija reiz teica: “Ļaujiet man jums pateikt, ko es domāju par velobraukšanu. Es domāju, ka velosipēds ir palīdzējis sieviešu emancipācijai vairāk nekā jebkas cits šajā pasaulē. Tas dod sievietei brīvības izjūtu un pašpārliecību. Es apstājos un priecājos ik reizi, kad redzu sievieti braucam ar divriteni, – tas raksturo brīvu sievišķību.”
Arī citas dāmas nekautrējās no līdzīgām slavas dziesmām, piemēram, Amerikas Kristīgo sieviešu asociācijas prezidente Frānsisa Vilārda 1895. gadā pat uzrakstīja grāmatu Kā es iemācījos braukt ar velosipēdu, kurā slavināja gan velosipēdus vispār, gan īpaši savu draudzeni – velosipēdu, ko bija nodēvējusi par Gledisu un kas bija kļuvis par ikdienas pavadoni. Vilārdai pieder arī kāda interesanta sentence, proti, viņa netērēs savu laiku, ļaujoties berzei, ja var ļauties inercei. Vēl viena velosipēdu piekritēja Annija Londonderija 1895. gadā kļuva par pirmo sievieti, kas ar velosipēdu apbrauca apkārt pasaulei.

Zelta laikmeta atgriešanās
Tiek lēsts, ka velosipēdu zelta laikmetā, 19. gadsimta 90. gados, Amerikā vien tika izmantoti desmit miljoni riteņu, kamēr populācija sasniedza 75 miljonus cilvēku. Taisnība izrādījās tiem, kas pareģoja velosipēdu neizbēgamu ekspansiju.
20. gadsimta 50. gados interese par velosipēdiem samazinājās – prioritāte bija automašīnas, un riteņbraukšana tika atstāta bērnu un pusaudžu ziņā. Taču jau 70. gados līdz ar kalnu velosipēdu izgudrošanu tie atkal kļuva populāri, jo ar šādu divriteni varēja braukt gan pa mežiem, gan pļavām. Modē atgriežas pilsētas velosipēdi, un aizvien vairāk cilvēku tos izmanto kā ikdienas pārvietošanās līdzekli. Velosipēdu daudzveidība mūsdienās ļauj izvēlēties katram savu divriteni, ar ko traukties dzīvē, jūtot vēju matos un nenorobežojoties no pasaules aiz automašīnas logiem.