Padomju Savienības Centrālajā
televīzijā 1962. gadā pirmoreiz ēterā parādījās raidījums Televīzijas
kafejnīca, kas pēc tam, nomainot vairākus nosaukumus, galu galā kļuva
par Zilo uguntiņu. Iespējams, šā nosaukuma pamatā bija nevis doma par
zilo cerību liesmu, bet gan krietni banālāks iemesls – tālaika
televizoru mestā zilganā gaisma. Sākumā raidījums tika demonstrēts katru
sestdienu, kā arī svētku dienās.
Zilā uguntiņa padomju pilsoņu
televizoru ekrānos neparādījās tāpat vien. 1962. gadā Galvenajā mūzikas
programmu redakcijā atskanēja zvans no PSKP Centrālās komitejas un tika
dots uzdevums izveidot muzikāli izklaidējošu programmu. Tolaik, 60.
gados, Padomju Savienības vadoņiem jau bija zināma televīzijas lielā
ietekme uz tautas masām. 1960. gadā bija pieņemts Centrālās komitejas
lēmums Par turpmāku padomju televīzijas attīstību, kurā televīzija tika
pasludināta par “svarīgu tautas masu komunistiskās audzināšanas līdzekli
marksistiski ļeņiniskās ideoloģijas nostādnēs un morālē,
nesamierināmībā ar buržuāzisko ideoloģiju”.
Kas tā par dziedātāju!?
Pirmie
Zilās uguntiņas vadītāji bija aktieris Mihails Nožkins un dziedātāja
Elmīra Uzurbajeva, un jau vienā no pirmajiem raidījumiem notika
negadījums, ko skatītāji ilgi nespēja piedot. Uzurbajeva sāka dziedāt
dziesmu, taču skatītāji nezināja, ka šādos raidījumos nereti tika
izmantotas fonogrammas. Uzstāšanās laikā dziedātāja piegāja pie viena no
galdiņiem, kur kāds viņai pasniedza glāzi šampanieša. Uzurbajeva
acīmredzot mazliet aizmirsās, paņēma glāzi, pielika pie lūpām, sāka
dzert... bet šajā laikā fonā skanēja viņas balss. Sapratusi, kas notiek,
dziedātāja šokā aizrijās un sāka klepot, bet balss turpināja skanēt, kā
paredzēts. Pēc raidījuma translācijas televīzija saņēma sašutušo
skatītāju vēstuļu plūdus. Īsti nezinādami par fonogrammas iespējām,
godprātīgie padomju televīzijas cienītāji bija pārliecināti, ka
Uzurbajeva nedzied pati, bet viņas vietā uzstājas kāda nezināma
dziedātāja aizkulisēs, kamēr dīva tikai plāta muti.
Ugunīgās nepatikšanas
Mūsdienās
daudzi skatuves mākslinieki, it īpaši komiķi, lielāka efekta labad mēdz
pārģērbties pretējā dzimuma tērpos. Padomju Savienībā pirmais to 1964.
gadā izdarīja populārais klauns Oļegs Popovs, turklāt pašas svarīgākās,
Jaungada Uguntiņas laikā. Klauns turklāt attēloja nevis nepazīstamu
kaimiņciema tanti, bet gan slaveno operetes dziedātāju Tatjanu Šmigu.
Popovs nostājās publikas priekšā garā mežģīņu kleitā un virpuļoja Šmigas
fonogrammas pavadījumā, tādējādi līdz asarām sasmīdināms publiku un
vienlaikus izpelnīdamies nelabvēlību, kas gandrīz maksāja viņam karjeru.
Izrādījās, ka operdziedātājai ir pielūdzēji augstos amatos un Popovam
gandrīz aizliedza uzstāties. Galu galā sods nebija tik bargs, bet
televīzijā gan populārais klauns pēc tam bija redzams ļoti reti.
Pugačova un Raikina krūtis
Kuriozi
ilgajā Zilās uguntiņas vēsturē gadījās arī citās desmitgadēs. Piemēram,
kāds anekdotisks gadījums ir saistīts ar Sofiju Rotaru, pareizāk sakot,
viņas izpildīto hitu Kalnu lavanda. Raidījumā Rotaru šo dziesmu
pirmoreiz dziedāja kopā ar Jāku Joalu, un Lavanda tā sajūsmināja
publiku, ka toreiz neviens nepamanīja nelielu botānisku neatbilstību
dziesmas vārdos. Mazliet vēlāk uz to nekavējās norādīt Pāvels Lobkovs
raidījumā Augu dzīve – lavanda ir līdzenumu augs, ko kalnos nevar
sastapt. Tomēr šī kļūme netraucēja tautai iemīlēt šo dziesmu, un
neparasto stāstu par to, kā lavanda nonākusi kalnos, pie Jaungada
eglītes dziedāja lieli un mazi.
Nomenklatūrai bija pretenzijas arī
pret Konstantīna Raikina uzstāšanos. Viņš Jaungada Uguntiņā skatītājiem
par prieku izpildīja deju no izrādes Sejas. Raikina tērps bija tiem
laikiem ļoti nepiedienīgs – bikses un žakete uz kaila torsa. Šāda
padomju pilsoņa necienīga iznešanās īpaši nokaitināja kādu no Valsts
radio un televīzijas padomes vadītājiem – sak, nevar taču skatītājiem
demonstrēt kailas vīrieša krūtis!
Pārmaiņu vēji
Nomenklatūras
roka regulēja ne tikai Zilās uguntiņas dekorācijas, mākslinieku izskatu
un repertuāru, bet arī uzstāšanās biežumu. Populārākajiem
māksliniekiem, piemēram, Pugačovai un Rotaru, ļāva vienā raidījumā
uzstāties pat ar trim dziesmām. 1986. gadā Pugačova raidījumam
ierakstīja trīs dziesmas. Balalaiku partijnieki aizliedza, bet tā tomēr
izskanēja cita populāra raidījuma Rīta pasts Jaungada pārraidē.
Pretenzijas togad izskanēja arī pret dziesmu Baltā panamas platmale, ko
televīzijas priekšnieks uzskatīja par pārlieku krodziniecisku.
Astoņdesmito
gadu beigās, kad gaisā jau vēdīja pārmaiņu vēji, Jaungada koncertiem
Centrālajā televīzijā bija cits nosaukums. Tikai 90. gadu beigās
televīzijas kanāls Rossija atjaunoja raidījumu tradīciju, un pirmā
jaunās Uguntiņas pārraide bija veltīta slavenās programmas 35.
gadadienai.
