„Nu, nemīl tevi šeit neviens, saproti, nemīl!” – atceros bērnu dienu ķīviņu, kad mums, sētas bērniem, vajadzēja „atšūt” vienu kaimiņsētas puišeli, kurš runāja tikai krieviski, postīja mūsu „štābiņu”, regulāri zaga pīrādziņus un spārdīja kaķus. „Ņičevo, poļubiķe,” (nekas, iemīlēsit – krievu val.) – viņš augstprātīgi teica. Nesanāca – neiemīlējām. Tagad ar TV kanālu „Doždj” ir kaut kā līdzīgi: nu, nemīl jūs šeit neviens, saprotiet, nemīl! Iespējams, kāds tomēr mīl, bet tas ir mazākums. Un tas nav svarīgi. Galvenais – nebāzieties mums virsū ar savu dižpārākuma apziņu, nemāciet mūs dzīvot un nemēģiniet būt par spundi visām savām lielkrievu mucām, kuras te esat ievēluši. Brauciet prom. Mēs jums pat kādu savu pīrādziņu ceļam iedosim.
„Nu, nemīl tevi šeit neviens, saproti, nemīl!” – atceros bērnu dienu ķīviņu, kad mums, sētas bērniem, vajadzēja „atšūt” vienu kaimiņsētas puišeli, kurš runāja tikai krieviski, postīja mūsu „štābiņu”, regulāri zaga pīrādziņus un spārdīja kaķus. „Ņičevo, poļubiķe,” (nekas, iemīlēsit – krievu val.) – viņš augstprātīgi teica. Nesanāca – neiemīlējām. Tagad ar TV kanālu „Doždj” ir kaut kā līdzīgi: nu, nemīl jūs šeit neviens, saprotiet, nemīl! Iespējams, kāds tomēr mīl, bet tas ir mazākums. Un tas nav svarīgi. Galvenais – nebāzieties mums virsū ar savu dižpārākuma apziņu, nemāciet mūs dzīvot un nemēģiniet būt par spundi visām savām lielkrievu mucām, kuras te esat ievēluši. Brauciet prom. Mēs jums pat kādu savu pīrādziņu ceļam iedosim.
