Ja kādam ir gadījies būt Irlavas pagastā, netālu no Sātiem, tad tam noteikti garām nav paslīdējis dīvainais dzelzsbetona veidojums pļavas vidū – “tilts uz nekurieni”. Man šajā vietā, saprotams, gadījās nokļūt apzināti, jo kāre aplūkot vien nostāstos izslavēto spokaino objektu bija pārāk liela, lai žēlotu degvielu un laiku.
Eiropas kultūras mantojuma sarakstā “Neparastais kultūras mantojums” iekļautais tilta nogrieznis klātienē bija interesants aptuveni divas minūtes. Tieši tikpat, cik modernās mākslas instalācijas. Vispār, ja es nezinātu, ka šis dzelzsbetona gabals ir reālās vēstures palieka, varētu domāt, ka Irlavas pagastā patiesi bijis kāds moderns mākslinieks, kurš ar savu mākslu vēlējies sabiedrībai parādīt, cik bezjēdzīga ir dzīve, cik ļoti mūs samaitājuši betona džungļi, cik filozofisks patiesībā ir “ceļa” jēdziens vai to, ka daba mūs tāpat beigās aprīs ar visu mūsu plastmasu un betonu. Ieslīgt emocionālās pārdomās un mākslas interpretācijā man, paldies dievam, neļāva zināšanas par to, ka šis objekts ir radies - nu, līdzīgi, kā radās, piemēram, daudzās “stroikas” mazpilsētās.
Tātad, šis inženiera P. Pāvulāna projektētais šaursliežu dzelzceļa tilta posms ir 55 metrus garš un pār Abavu ved no viena nekurienes gala uz otru. Principā ne uz kādu nekurieni jau tas neved un praktiskiem prātiem var pat likties visai noderīgs. Piemēram, gadījumā, ja pļavas vidū rodas grūti novēršama nepieciešamība šķērsot Abavu. Lai arī izskatās visai sarežģīti, tomēr novēroju, ka veiklam cilvēkam uz tā uzrausties un norausties nebūtu grūti.
Kā rakstīts uz informatīvās plāksnītes, kas ierīkota tilta pakājē, tilts reiz bija paredzēts dzelzceļa līnijas posmam Tukums-Kuldīga. Vainīgi pie tā, ka šis tilts tagad nepilda savas tilta funkcijas, ir vietējie iedzīvotāji, kas tilta projektēšanas laikā, pašsaprotami, metās rakstīt sašutuma pilnas vēstules, lai būvniecību nekavējoties pārtrauktu. Zemes saimnieki pat esot mēģinājuši piekukuļot attiecīgās personas, lai tie nākamo tilta posmu novirzītu uz kaimiņu zemi. Saskārušies ar šādu pretestību, inženieri sāka plānot rakt pazemes tuneli, tomēr ideju realizēt nepaspēja, jo, zemniekiem par lielu “laimi”, uznāca Otrais pasaules karš.
Lūk, šādu peripetiju rezultātā mēs šodien esam par vienu kultūras mantojumu bagātāki. Skaidra lieta, ka tilta pabeigšanas gadījumā tas nekādā kultūras mantojuma sarakstā netiktu iekļauts un mēs būtu bešā. Tāpēc visiem iesaku aizbraukt un aplūkot šo tiltu, jo nevar zināt, kad tas nogāzīsies vai ļaudis izdomās atkal rakstīt sašutuma pilnas vēstules, lai panāktu tā aizvākšanu.
Tiltu, kā redzams, ir iemīļojuši mākslinieki un kultūras mīļi, jo tas no vienas vietas ir klāts ar uzrakstiem, kas deklarē kāda mīlas jūtas, ticību sātanam vai politiskos uzskatus. Netrūkst arī krāsainu zīmējumu, kuros detalizēti attēlotas zināmas ķermeņa daļas. Tas viss ir labi, jo liecina, ka interese par kultūru, mākslu, reliģiju un cilvēka anatomiju Latvijā nav izzudusi.
Tas, ka pie tilta ir ļoti viegli piekļūt, iemītas takas dēļ, liecina par vietējo pagasta iedzīvotāju lielo cieņu pret šo kultūras objektu. Atkritumi un tukšās alkoholisko dzērienu pudeles, kas kārtīgi izsvaidītas tilta pakājē, silda sirdi, jo tas nozīmē, ka cilvēkiem ir patīkami atpūsties tilta pavēnī. Gara acīm redzu, kā tur sanāk ļaudis un sengrieķu manierē malko vīnu, spriežot par kultūru, mākslu un tilta filozofisko būtību. “Kurp mēs ejam?” tie jautā cits citam. “Nekur,” paši atbild un dziļdomīgi veras nedzimušā tilta skumīgajā stāvā.
|