Jau 1918.gada decembrī Tautas padome, kas bija proklamējusi Latvijas Republiku, noteica Satversmes sapulces vēlēšanu kārtību, taču karadarbība stipri aizkavēja vēlēšanas. 1919.gada 19.augusta Tautas padomes sēdē vienbalsīgi tika pieņemts vēlēšanu likums, kurā bija noteikts, ka Satversmes sapulci ievēl vispārējās vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, pie kam vēlēšanās ir tiesības piedalīties visiem abu dzimumu Latvijas pilsoņiem, kuri ir 21 gadu veci.
Lai nodrošinātu Satversmes sapulces vēlēšanas, bija jāizveido Latvijas pilsonības institūts. Tas tika paveikts 1919.gada 23.augustā, Tautas padomei izdodot likumu "Par pavalstniecību".
Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920.gada 17. un 18.aprīlī. Satversmes sapulce savu darbu uzsāka 1920.gada 1.maijā. Pirmajā Satversmes sapulces sēdē Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste paziņoja par Tautas padomes pilnvaru nolikšanu, un līdz ar to tās darbība bija beigusies. Čakste tika ievēlēts par Satversmes sapulces priekšsēdētāju.
Viens no galvenajiem Satversmes sapulces uzdevumiem bija Latvijas Satversmes jeb valsts iekārtas pamatlikuma izstrādāšana. Pie šī darba Satversmes sapulce strādāja gandrīz divus gadus, Satversme tika pieņemta 1922.gadā. Tajā bija noteikts, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Likumdošana un valsts dzīves galvenā vadība tika nodota Saeimai, kuras ievēlēšanā piedalījās visi pilngadīgie Latvijas pilsoņi. Par Latvijas Republikas galvu kļuva Valsts prezidents, ko ievēlēja Saeima. 1922.gadā par pirmo Latvijas Valsts prezidentu tika ievēlēts Jānis Čakste. Dažādo valsts dzīves nozaru kārtošana un vadīšana tika uzticēta Ministru kabinetam. Savā darbībā tas bija atkarīgs no Saeimas: darbā stājoties, tam bija jāiegūst Saeimas uzticība, un, ja tā izteica Ministru kabinetam neuzticību, tam bija jāatkāpjas.
