Kalnciema kvartālā 19. augustā pulksten 20.00 gaidāma dokumentālās filmas „Filmas arheoloģija. Vella kalpi” pirmizrāde.
Šī būs pagaidām vienīgā iespēja redzēt divus gadus ilgušo pētījumu par leģendārās filmas tapšanu. Pirmizrādē varēs sastapt gan dokumentālās filmas veidotājus, gan „Vella kalpu” aktierus.
Filmas režisore ir Agita Cāne-Ķīle, scenārija autore – kinokritiķe Daira Āboliņa, tā tapusi sadarbībā ar Rīgas Kinostudiju. „Filmas arheoloģija. Vella kalpi” ir pētniecisks eksperiments – autores nolēmušas noskaidrot, kāpēc šo filmu skatītāji tā iemīļojuši un kā tā kļuvusi par tautas kultūras mantojuma neatņemamu sastāvdaļu. Iedvesmojušas arī pasaules kinofestivālos redzētās filmas, kas mēģina izprast brīnumu, grūti izskaidrojamo „ķīmiju”, kuras rezultātā top kinodarbs, pie kura gribas atgriezties vēl un vēl.
Filmas autores stāsta, ka neatsverams ir aktrises Baibas Indriksones ieguldījums. Viņas rūpīgi glabātie dokumenti, vīra – režisora Aleksandra Leimaņa vēstules un zīmītes, palīdzējuši atšifrēt daudzus noslēpumus, kas apvij „Vella kalpu” tapšanu, piemēram, to, kā sagatavošanas procesā mainījušies aktieri. Izrādās, līdz pat pēdējam brīdim grupa gaidījusi Gunāra Cilinska pievienošanos lomā, ko galu galā nospēlēja Arturs Ēķis. Arī citi „Vella kalpu” veidotāji iesaistījušies dokumentālās filmas veidošanā ar lielu atsaucību un entuziasmu.
„Atskatoties pagātnē, nu jau droši varam teikt, ka latviešu kino „zelta laikmets” ir 70. gadi, kad radušās daudzas tolaik diskutablas, bet vēlāk skatītāju iecienītas filmas,” saka Daira Āboliņa. „Rutku Tēva romāns ir Latvijas laika lubu literatūra, un „Vella kalpi” veidota kā izklaidējoša kostīmfilma, tādēļ ir pārsteidzoši, cik tomēr daudz zīmju un nacionālu motīvu var tajā saskatīt – piemēram, Rīgas atslēga, ko neatdodam svešiem, un super puiši un meitenes, kas to nosargā.” Daira Āboliņa stāsta, ka publikas mīlestība ir bijusi svarīgs faktors filmas izvēlē: „Šādam pētījumam ir jēga tikai tad, ja skatītāji ir mūsu sabiedrotie. Tas ir kā krimiķis, kam beigas zina visi, un mēs mēģinām saprast procesu, kā līdz tām nonākts. „Vella kalpi” kā notikums kino vēsturē patiesībā nav beidzies, jo katra jauna paaudze no jauna skatās un iemīl šo naivo un asprātīgo stāstu.”
Interesi par pētniecisko filmu cikla turpināšanu izrādījusi Latvijas Televīzija, cerēsim, ka ieceri izdosies īstenot. Autorēm padomā ir vismaz četras filmas – Jāņa Streiča „Teātris”, Gunāra Pieša „Pūt, vējiņi!”, Vara Braslas un Gunāra Cilinska „Ezera sonāte” un Rolanda Kalniņa „Ceplis”, kuras varētu kļūt par nākamajām „Filmas arheoloģijas” varonēm.
Šī būs pagaidām vienīgā iespēja redzēt divus gadus ilgušo pētījumu par leģendārās filmas tapšanu. Pirmizrādē varēs sastapt gan dokumentālās filmas veidotājus, gan „Vella kalpu” aktierus.
Filmas režisore ir Agita Cāne-Ķīle, scenārija autore – kinokritiķe Daira Āboliņa, tā tapusi sadarbībā ar Rīgas Kinostudiju. „Filmas arheoloģija. Vella kalpi” ir pētniecisks eksperiments – autores nolēmušas noskaidrot, kāpēc šo filmu skatītāji tā iemīļojuši un kā tā kļuvusi par tautas kultūras mantojuma neatņemamu sastāvdaļu. Iedvesmojušas arī pasaules kinofestivālos redzētās filmas, kas mēģina izprast brīnumu, grūti izskaidrojamo „ķīmiju”, kuras rezultātā top kinodarbs, pie kura gribas atgriezties vēl un vēl.
Filmas autores stāsta, ka neatsverams ir aktrises Baibas Indriksones ieguldījums. Viņas rūpīgi glabātie dokumenti, vīra – režisora Aleksandra Leimaņa vēstules un zīmītes, palīdzējuši atšifrēt daudzus noslēpumus, kas apvij „Vella kalpu” tapšanu, piemēram, to, kā sagatavošanas procesā mainījušies aktieri. Izrādās, līdz pat pēdējam brīdim grupa gaidījusi Gunāra Cilinska pievienošanos lomā, ko galu galā nospēlēja Arturs Ēķis. Arī citi „Vella kalpu” veidotāji iesaistījušies dokumentālās filmas veidošanā ar lielu atsaucību un entuziasmu.
„Atskatoties pagātnē, nu jau droši varam teikt, ka latviešu kino „zelta laikmets” ir 70. gadi, kad radušās daudzas tolaik diskutablas, bet vēlāk skatītāju iecienītas filmas,” saka Daira Āboliņa. „Rutku Tēva romāns ir Latvijas laika lubu literatūra, un „Vella kalpi” veidota kā izklaidējoša kostīmfilma, tādēļ ir pārsteidzoši, cik tomēr daudz zīmju un nacionālu motīvu var tajā saskatīt – piemēram, Rīgas atslēga, ko neatdodam svešiem, un super puiši un meitenes, kas to nosargā.” Daira Āboliņa stāsta, ka publikas mīlestība ir bijusi svarīgs faktors filmas izvēlē: „Šādam pētījumam ir jēga tikai tad, ja skatītāji ir mūsu sabiedrotie. Tas ir kā krimiķis, kam beigas zina visi, un mēs mēģinām saprast procesu, kā līdz tām nonākts. „Vella kalpi” kā notikums kino vēsturē patiesībā nav beidzies, jo katra jauna paaudze no jauna skatās un iemīl šo naivo un asprātīgo stāstu.”
Interesi par pētniecisko filmu cikla turpināšanu izrādījusi Latvijas Televīzija, cerēsim, ka ieceri izdosies īstenot. Autorēm padomā ir vismaz četras filmas – Jāņa Streiča „Teātris”, Gunāra Pieša „Pūt, vējiņi!”, Vara Braslas un Gunāra Cilinska „Ezera sonāte” un Rolanda Kalniņa „Ceplis”, kuras varētu kļūt par nākamajām „Filmas arheoloģijas” varonēm.
