Jauniestudējuma "Čīkstošais klusums" pirmizrāde Nacionālajā teātrī notiks 10.februārī. Iestudējums ir Igaunijas teātra "NO99" lugas "GEP (Gorjačije estonskije parni)" lokalizējums. Iestudējumu veido režisors Ģirts Ēcis, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Liene Dobrāja. Izrādē piedalās Liene Gāliņa, Madara Saldovere, Evija Skulte, Uldis Anže, Jānis Āmanis, Mārtiņš Brūveris, Gundars Grasbergs, Artuss Kaimiņš, Ivars Kļavinskis, Ģirts Liuziniks un Jānis Vimba.
Viss sākas kā anekdotē: "Draugs, vai tu zini, ka tava sieva gaida bērnu? No manis…"
Latvijas Nacionālā teātra aktieris Artuss Kaimiņš (no kreisās), Nākotnes Fonda valdes priekšsēdētājs Ilmārs Mežs, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis un režisora asistents Jānis Znotiņš.. Foto: LETA
Septiņi jauni vīrieši organizē "Čīkstošā klusuma" biedrību ar mērķi pašiem cīnīties ar demogrāfisko krīzi. Katrs no biedriem apņemas apaugļot pēc iespējas vairāk sieviešu, lai kaut vai nedaudz uzlabotu Latvijas demogrāfiskos rādītājus. Latvijas jaunajiem patriotiem nemitīgi jāuztur formā savi morālie un fiziskie spēki, jāmeklē jauni biedri, kas gatavi upurēt savu veselību nācijas glābšanas vārdā.
Jā, arī atrast un pierunāt sievietes "taisīt bērnus" nemaz nav viegli.
Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis preses konferencē uzsvēra, ka ir ārkārtīgi svarīgi runāt par latviešu bēdīgo demogrāfisko situāciju. Direktors pauda cerību, ka provokatīvā izrāde dos "spērienu", lai sabiedrība sāktu prasīt no politiķiem reālu rīcību demogrāfisko problēmu risināšanā.
Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis (no kreisās), režisora asistents Jānis Znotiņš un režisors Ģirts Ēcis.. Foto: LETA
Pati luga ir pietiekami naiva un reizē mīļa, tai piemīt īpašā jaunības dulluma garša. Latvija elementāri izmirst - šis laiks ir Latvijas "gulbja dziesma". Pēc Centrālās statistikas pārvaldes sniegtajiem datiem, Latvijā iedzīvotāju skaits 2010.gadā samazinājies par aptuveni 17 000, faktiski - pazūd pilsēta Cēsu lielumā. Lugas varoņi, domājot par būtisko jautājumu - kāpēc valstī nedzimst bērni -, atbilstoši savam divdesmitgadnieku vecumam nolemj, ka kaut kas taču ir jādara. Un sāk aktīvi rīkoties.
