Sarunas tēma – padomju un pēcpadomju Latvija.
– Vai taisnība, ka daži Baltijas valstīs tagad iebraukušie krievi drošības apsvērumu labad cenšas sarunāties angliski?
A. Šapiro: – Gluži pretēji, pašlaik te drīzāk valda draudzīgums, bet PSRS laikā gan bija sarežģīti. Baltijas valstīs ieradās daudz ļaužu, kas rupjā veidā paģērēja savas tiesības, pazemojot tur dzimušos. Tagad diezin vai kāds krievs, iebraucis, piemēram, Tallinā, sāks tur uzstāties no saimnieka pozīcijām. Bet agrāk tā bija ierasta lieta. Kad atpūsties iebraukušajiem Ukrainas ogļračiem Jūrmalā kaut kas nebija pa prātam vai, piemēram, kafejnīca izrādījās slēgta, viņi katra teikuma galā latviešus dēvēja par "fašistiem". Un būtībā tolaik krievi Baltijā arī jutās kā saimnieki. Protams, latviešiem tas nebija pa prātam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi visi atcerējās gan okupāciju, gan izvešanas uz Sibīriju.
– Jūs runājāt ar latviešiem par okupāciju vai arī tas bija tabu temats?
– Nereti tā bija domu apmaiņa dažu repliku vai saskatīšanās līmenī. Taču dažreiz runāja arī atklāti. Par to klusēt nav iespējams, kad mēģina izrādes "Kurāžas māte" vai "Trešās impērijas bailes un posts". Un viņi ar mani runāja. Droši vien uzticējās... Latvieši bija neiedomājami atsaucīgi pret cittautiešiem, kuri iemācījās latviešu valodu. Ja runāji latviski, interesējies par nacionālo kultūru, saprati situāciju, kādā dzīvoja tauta, tad varēja runāt par visu.
– Vai jūs vadīja iekšējā cenzūra tāpēc, ka sapratāt situāciju un redzējāt, kuru lugu drīkst uzvest, bet kurai nedrīkst ķerties klāt?
– Rīgā nodzīvoju trīsdesmit gadus: latvieši mani pieņēma, iedeva teātri un atbalstīja manus mākslinieciskos centienus. Man nevajadzēja kaut kā pieskaņoties situācijai. Es pats atrados tajā, biju līdzdalīgs, nevis skatītājs no malas. Tāpēc nekad neiestudētu lugu, kas kaut kādā veidā varētu aizskart pašapziņu valstij, kurā es dzīvoju, un tās tautai.
Es izvēlējos lugas, caur kurām varēja izteikt sāpi, kura skar visus, tostarp mani. Vai tad manas ģimenes dzīvi neskāra okupācija?
Vai tad Latvijas sagrābšana un tas, ko boļševiki Krievijā izdarīja 1917. gadā, nav divas līdzvērtīgas nelikumības?
– Vai trīsdesmit gadu laikā, kamēr dzīvojāt Rīgā, mainījās latviešu attieksme pret okupācijas faktu?
– Visiem, kuri vēlējās redzēt, bija skaidrs – Latvija ir pakļauta valsts. Daži tur dzīvoja iekšējas emigrācijas stāvoklī, citi mierīgi, bet neatlaidīgi pretojās... Taču bija arī daudz tādu, kuri aktīvi sadarbojās ar jauno varu un pieņēma spēles noteikumus. Es nebiju komunistiskās partijas biedrs, bet pārējo Rīgas teātru vadītāji latvieši bija komunisti.
– Toreiz Rīgā divas Jaunatnes teātra trupas spēlēja atšķirīgu repertuāru divās valodās uz dažādām skatuvēm. Dažāda bija arī latviešu un krievu izrāžu publika?
– Latviešu trupas izrādes apmeklēja tikai latvieši. Krievi turp negāja. Teātris bija vienīgā vieta, kur latviešiem bija iespēja sanākt kopā vieniem pašiem, bez krieviem. Tāpēc teātris kļuva arī par klusas nacionālās pretošanās un vienotības vietu. Krievvalodīgajās izrādēs zālē bija aptuveni 30 – 40 procenti latviešu. Bet Latvijas un Krievijas kultūras sakari vispār ir ļoti seni. Daudzi latviešu mākslinieki savulaik mācījušies Pēterburgas Mākslas akadēmijā, rakstnieki un teātra darbinieki jau izsenis uztur dialogu ar saviem krievu kolēģiem.
– Bet kāpēc krievi neapmeklēja izrādes latviešu valodā?
– Noniecināja. Nesaprata un nevēlējās mācīties latviešu valodu. Jutās kā kolonizatori. Sak, lai vietējie mācās krievu valodu! Krieviem bija stipras, skaitliski milzīgas nācijas pārākuma apziņa. Galu galā tas noveda pie spēcīgas spriedzes Krievijas un Latvijas attiecībās.
– Kā un kāpēc slēdza jūsu vadīto teātri?
– To labāk jautāt citiem... Nu, labi. Jaunatnes teātrī latviešu un krievu trupai bija kopīga administrācija un mākslinieciskā vadība. Kad 1940. gadā padomju vara lēma par šāda teātra izveidi, acīmredzot gribēja demonstrēt, ka ideoloģija stāv pāri kultūrai un mākslai. Bet teātris par to tikai pasmējās un izmantoja šo modeli, lai apliecinātu pavisam ko citu – māksla ir svarīgāka par ideoloģiju, dažādas kultūras var (un tām vajadzētu) pastāvēt līdzās un bagātināt cita citu. Diemžēl 1992. gadā Latvijas jaunajai varai šāds uzstādījums negāja pie sirds. Tā visu lika tikai uz vienas kārts – uz latviešu kultūru, tāpēc mūsu teātra modelis nesakrita ar neatkarīgās valsts varas uzstādījumu.
Pirmo triecienu saņēma Jaunatnes teātra krievu trupa. Kad pret to iebilda daži latviešu aktieri, tapa lēmums slēgt visu teātri. Nezinu, tā bija toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula iniciatīva vai viņš pildīja "no augšas" saņemtu norādi. Bet jebkurā gadījumā tā pilnībā atbilda varas centieniem. Pēcāk situācija mainījās, un 90. gadu vidū jau no cita kultūras ministra saņēmu atvainošanās vēstuli un aicinājumu sadarboties. Bet es uz Rīgu vairs nebraucu.
**
Uzziņai
Ādolfs Šapiro dzimis 1939. gadā Harkovā. Pēc Harkovas Teātra institūta režijas fakultātes absolvēšanas Ā. Šapiro kļuva par Jaunatnes teātra māksliniecisko vadītāju. Teātra repertuārā bija Eduarda Radzinska, Alekseja Arbuzova, Viktora Rozova, Šekspīra, Raiņa, Maksima Gorkija, Jūlija Kima, Josifa Brodska lugas. Pastāvīgie Ā. Šapiro līdzautori bija profesora Jurija Lotmana audzēkņi literatūrzinātnieks Romāns Timenčiks un mākslinieks Marts Kitajevs. Pēc teātra likvidēšanas 1992. gadā Ā. Šapiro aizbrauca no Latvijas. Patlaban strādā kā viesrežisors Maskavas, Sanktpēterburgas, Tallinas teātros.
