Japāņi ir lieli onomatopoēzes cienītāji, proti, tādu izsauksmes vārdu darinātāji, kas ar savu skanējumu atgādina raksturojamo priekšmetu vai parādību. Un tā japānim automašīnas dzinējs darbojas – burun-burun! Sadusmojies cilvēks aiz sevis skaļi aizcērt durvis – pisjanto! Bet pretinieks karalaukā saņem triecienu – gačanto!
Arī šajā izdevumā apkopoto pasaku tulkojumā pēc iespējas saglabāti šādi atdarinājumi un citi japāņu senajiem stāstiem ierasti un japāņu kultūru kopumā raksturojoši valodas elementi.
Grāmatu sastādījis un no japāņu valodas tulkojis Edgars Katajs.
"Šķiet, nekas tik labi neatspoguļo tautas dvēseli kā seno laiku stāstījumi, proti, pasakas. Arī japāņiem šo savu mukasi-banasi ir bezgala daudz, turklāt itin bieži tās sākas līdzīgi citu tautu pasakām: "Reiz dzīvoja vecītis ar vecenīti. Bērnu viņiem nebija..." Un tālāk nereti seko neiedomājams fantāzijas lidojums, taču mēdz būt arī visai reālistiski notikumu atstāstījumi. Japāņu valodā iesakņojies trīs hieroglifu izteiciens: "I-sjoku-dzjū." Un šajos trīs īsajos vārdos, kas nozīmē "apģērbs, uzturs, mājoklis", koncentrētā veidā kopš senseniem laikiem ietverti japāņu dzīvesveida galvenie aspekti. Lasot japāņu pasakas, mūsu lasītājs var iepazīties ar viņu zemes ieradumiem, piemēram, sadzīvi – tērpiem, apaviem, ēdienu un dzērienu dažādību (ne tikai ar ikdienišķo rīsu putru), dzīves vietas iekārtojumu, saimniecības piederumiem, augu valsti, dzīvnieku pasauli, svētku tradīcijām un ar daudz ko citu." (Edgars Katajs)
