"LA" izdevniecība nule laidusi klajā "Lietuviešu zelta stāstus"
Tie lieliski papildina jau izdotās latviešu un igauņu zelta stāstu izlases. Arī lietuviešu krājumā iekļauts 21 stāsts, aptverot labāko, kas radies Lietuvas literatūrā simts gadu garumā. Atlasi veica literatūrzinātniece Solveiga Dauģirdaite. Nozīmīgi, ka pēc skaita trešā latviski izdotā stāstu izlase ir pašu lietuviešu sastādīta.
Tulkotājs Talrids Rullis uzsver: "Aptvert vienas literatūras bagātību nav iespējams. Šis darbs ir nebeidzams. Vienmēr var un vajag tiekties pēc pilnības, taču ideāla nav. Milzīgajā sacerējumu klāstā grūti izcelt kāda autora vai darba pārākumu, jo rakstniecība nav sporta sacensības. Tāpēc krājums ir tikai viens no iespējamiem lietuviešu īsprozas apkopojuma variantiem."
Grāmata izdota ar Lietuvas starptautiskās kultūras programmas "Lietuvas grāmata" atbalstu, kā arī "Maxima" veikalu tīkla līdzdalību.
Zelta fonds
"Lietuviešu zelta stāstos" vienkopus rodama praktiski visa Lietuvas stāsta un noveles attīstības vēsture, plašs arī jaunāko autoru loks, simpātiska ir stilistiskā daudzveidība. No literatūras sākumposma atlasīti spoži stāsti, kuru autori iekļauti Lietuvas literatūras zelta fondā: Jona Biļūna "Bērnības sapņi" (uzrakstīts 1905. gadā), Vinca Kreves "Siļķes" (1915), Petra Cvirkas "Mazais un lielais" (1938), Antana Vaičulaiša "Ziemeļniece" (1939).
Klasiskām nemainīgām vērtībām pieder arī padomju okupācijas laikā rakstītais Antana Šķēma stāsts "Karuselis", Joza Baltuša "Vasilei vajag Alekša" (1965), Joza Gruša "Kailie izskatās neglīti" (1965), Aļģirda Pocjus "Desmit franču vārdi" (1963).
Romualda Granauska, Toma Sauļus Kondrota, Jurgas Ivanauskaites, Jurģa Kunčina un Sauļus Šalteņa spožākie stāsti tapuši jau 80. gados un nebeidz pārsteigt ar tajos atklāto pārdzīvojuma spēku.
Talrids Rullis uzskata, ka "šādā apjomīgā darbā neviens sastādītājs nebūtu varējis izbēgt arī no personiskās gaumes". No pēdējo divdesmit gadu rakstniekiem sastādītāja S. Dauģirdaite izvēlējusies Jolitas Skablauskaites, Bites Vilimaites, Reģimanta Tamošaita, Sigita Paruļska un Danutes Kalinauskaites brīva un savdabīgi asa stila stāstus, atklājot mūslaiku skarbi emocionālo attieksmi pret dzīvi.
Lielisks tulkotāju veikums
Apbrīnas vērta ir tulkotāju Harija Gāliņa, Alfona Sukovska, Talrida Ruļļa un Dainas Avotiņas lieliskā valoda. Priecē Jāņa Elsberga iejūtīgā attieksme pret vārdu un personīgo veikumu: "Lietuviešu valodu iemācījos vidusskolas laikā, kad biju aizrāvies ar salīdzināmo folkloristiku. Lietuviešu dzeju, prozu, esejas tulkoju labprāt, tomēr tas notiek visai epizodiski. Divdesmit gados tulkojumu sakrājies daudz, to vidū arī "LA" izdotais Birutes Mackoņītes darbs "Septiņu pulksteņu spēle"."
Jana Čevere krājumā debitē kā tulkotāja. Viņa tulkojusi divus stāstus – Broņus Radzēviča "Cilvēks sniegā" un Vinca Krēves "Siļķes". "Man patika tie abi, jo, lai arī autori dzīvojuši katrs savā laikā, abu daiļradi vieno īpaši smalks, psiholoģiski niansēts cilvēka iekšējās pasaules atainojums. Šis bija mans pirmais lielais literārais darbs. Stāsti bija patīkams izaicinājums savu spēku un valodas meistarības apzināšanai. Lietuviešu valoda mani savaldzināja, jau studējot latviešu filoloģiju Rēzeknes Augstskolā. Pēc tās absolvēšanas atgriezos Kauņas Vītauta Dižā universitātē, lai studētu etnoloģijas maģistrantūrā. Lieliski, ka varu būt starpniece, palīdzot latviešu lasītājam iepazīt tik tuvās un reizē arī atšķirīgās kaimiņtautas rakstnieku darbus."
"Esmu lietuviešu literatūru daudz iepazinusi un tādēļ tā man ir tuva un dārga. Šie stāsti mani piesaistīja ar meistarību no šķietama dzīves sīkuma radīt lielu dzīves problēmu, tās risinājumu atstājot lasītājam. Īpaši to gribētu teikt par klasiķi Petru Cvirku. Tulkojot ar neļaunu skaudību nodomāju: "Redz, kā! Bet es tā diemžēl neprotu..."," teic tulkotāja Daina Avotiņa.
Indra Brūvere no lietuviešu valodas tulko jau gadus sešus, viņa krājumā pārtulkojusi visvairāk – piecus stāstus. "Viļņā esmu iepazinusies ar daudziem dzejniekiem, rakstniekiem, īsts lietuviešu literatūras gids man bija Marjus Buroks. No viņa arī pirmoreiz izdzirdēju par autoriem, kuri iekļauti šajā stāstu izlasē, – par A. Ramonu, kurš traģiski gāja bojā Viļņā Rakstnieku savienībā (kopā aizgājām pie viņa kapa Užupē, Bernardīniešu kapos), par Sauļu Šalteni (Marjus bija māsai uzdāvinājis videokaseti ar mākslas filmu "Riekstu maize", kas veidota pēc S. Šalteņa stāstu motīviem). No tulkotajiem vistuvākais man likās Danutes Kalinauskaites stāsts. Laikam tāpēc, ka arī es ilgu laiku esmu bijusi piesaistīta vienai mājai, šobrīd arī bieži to redzu sapņos. Turklāt Kalinauskaitei tuvs maģiskais reālisms, kas mani valdzina prozā. Jā, varētu pat teikt, ka sen nebiju lasījusi stāstu, kas būtu tik tuvs gan no stilistiskā, gan tematiskā viedokļa. Ir tādi mirkļi, kad lasi un domā: "Jā, šo darbu lasu īstajā vietā un īstajā laikā!""
