"Šis laiks ir kā nogrimis "Titāniks"," savas grāmatas ievadā raksta džeza mūziķis un pedagogs Indriķis Veitners. Par Latvijas džeza vēsturi līdz šim nav publicēti nopietni akadēmiski pētījumi, tāpēc Veitnera izdotā apjomīgā grāmata "Latvijas džeza vēsture 1922.–1940." ir nozīmīgs pienesums Latvijas mūzikā, kultūrvidē kopumā. Jau šajā nedēļas nogalē Veitners grāmatu prezentēs Jersikas ielas vinila dienās, kur vadīs arī interesantu sarunu ar leģendāro ebreju lietuviešu džeza mūziķi Vjačeslavu Gaņeļinu. Aicināju darba autoru uz sarunu par un ap džezu jeb "džesu", kā pirmskara Latvijā tas minēts periodikā.
Džeza mūzikas ienākšanu un attīstību pirmskara Latvijā salīdzini ar nogrimušu Titāniku. Karš ietekmēja visus procesus kultūrā, arī, protams, džezā, tomēr kā tev šķiet džezs būtu attīstījies, ja karš būtu gājis mums secen? Varbūt līdzīgi kā skandināviem, arī mums būtu sava džeza skola, identitāte?
Jā, man jau pašā sākumā teica, ka ļoti stipri teikts, nu bet tāda patiešām ir mana asociācija darba beigās. Viss ir noticis tik krāšņi un intensīvi, taču turpmākie notikumi tik pamatīgi to visu nolīdzināja, ka, šo darbu sākot, nebija pat nojausmas, vai vispār kaut kas ir bijis šajā jomā Latvijā tolaik.
Tās, protams, būs spekulācijas, taču, ja nebūtu 1940. un turpmākie notikumi (karš utt.), ļoti iespējams, ka Latvijas džezs būtu attīstījies līdzīgi kā Zviedrijas, Dānijas vai Somijas džezs. Taču arī viņus iespaidoja pēckara politiskās reālijas, tāpēc korekta atbilde uz šo jautājumu nav iespējama. Notika tā, kā notika. Tas, ka potenciāls bija un liels, par to nav šaubu.
Starp citu, skandināvu džezs arī ir attīstījies ļoti dažādi, un tas, ko pie mums parasti asociē ar "Skandināvijas džezu", ir tikai daļa no tā, turklāt tā ir attīstījusies relatīvi nesen - sākot no 1970. gadiem. Līdz 1940. gadam Eiropas džezs galvenokārt bija amerikāņu džeza kopēšana ar ļoti spēcīgu tā laika populārās deju mūzikas ietekmi, un Latvijas gadījumā - arī ar simfodžeza elementiem.
Grāmatā pētīts tieši laika posms no 1922. līdz 1940. gadam. Skaidrs, ka izmantoti materiāli periodikā, pieejamie skaņu ieraksti, taču vai izdevās aprunāties arī ar kādu no tā laika aculieciniekiem? Saksofonists Oskars Saulespurēns (1906-1998) nodzīvoja garu mūžu, gan jau arī Gidons Krēmers kaut ko zināja stāstīt par savu tēvu - tā laika džeza mūziķi?
Diemžēl Saulespurēnu neviens netika intervējis, kaut arī viņš aizgāja mūžībā ļoti cienījamā vecumā. Toties ļoti daudz par savu tēvu pastāstīja Mārtiņš Saulespurēns, no kura saņēmu ļoti daudz vērtīga materiāla. No mūziķiem praktiski dzīvs nav neviens, bet ir dzīvi vairāki aculiecinieki, kuri labi atceras savus jaunības laikus, kā bijušais TV Panorāmas operators Alfrēds Dreiblats. Paguvu nointervēt Oļģertu Kroderu, Valentīnu Freimani, Igoru Grapu, kas visi jau devušies viņsaulē. Tomēr intervijas ir ļoti subjektīvs avots, un to nozīme bieži atklājas tikai darba nobeiguma stadijā (tā bija, piemēram, ar Freimanes intervijā sniegtajām ziņām).
Ļoti lielu darbu savulaik veicis Elmārs Zemovičs, kurš gan savā laikā tika intervējis daudzus tā laika mūziķus (piemēram, orķestra vadītājus brāļus Vlašekus un arī citus). Būdams kolēģis - mūziķis un arī laikabiedrs, viņš saņemto informāciju rūpīgi fiksēja savā mūziķu kartotēkā, kas bija un ir ļoti vērtīgs informācijas avots.
Mūziķu biogrāfiskā un personiskā informācija galvenokārt nāk no Elmāra Zemoviča vāktā materiāla. Tāpat daudz informācijas par ebreju mūziķiem nāk no Nacionālās bibliotēkas mūzikas nodaļas darbinieces Marinas Mihaiļecas, kas arī visa mūža garumā vākusi informāciju par mūziķiem. Tā ka mans darbs nebūtu iespējams bez šiem cilvēkiem, kuriem jāsaka milzīgs paldies par savā laikā savāktajiem materiāliem.
Mans paša vākums ir visu džezu sludinājumu un publikāciju uzskaite un analīze, kā arī diezgan pamatīgais darbs arhīvos. Tieši tur arī daudzas lietas tika apstiprinātas un precizētas, kas tikai aplinkus pavīdēja intervijās, nedodot skaidru kopainu. Un galvenais, protams, šo četru posmu konstatēšana (džeza ienākšanas posms, deju orķestru posms, kvalitatīvas attīstības posms un svinga posms), kas kļuva redzami tikai pēc visu sludinājumu uzskaites un analīzes. Tad arī pilnībā kļuva skaidra visa šā perioda (līdz 1940. gadam) iekšējā loģika, dinamika utt.
Kas attiecas uz turpmāko, tas jau būs daudz grūtāk, jo haotiskais kara un pēckara laiks ar visām politiskajām un ideoloģiskajām nostādnēm pret džezu vairs nedos tik skaidrus avotus, kādi bija iespējami pirms tam, kad visu faktiski varēja atrast avīzēs.. Nākamo periodu pētīšana galvenokārt būs skrupulozs un grūts, ilgs darbs arhīvos, pa kripatiņai meklējot informāciju, kas būs turklāt rūpīgi noslēpta dažādu ideoloģisku saukļu gūzmā. Labā ziņa, ka šo laiku pieredzējušo cilvēku vēl ir diezgan daudz mūsu vidū, tā ka dokumentēšana faktiski ir jāveic nekavējoties, kas arī iespēju robežās tiek darīts Mūzikas akadēmijā.
Kāpēc tolaik džezu dēvēja par džesu?
Vārds nāca no ārvalstīm, tādēļ rakstība ir bijusi ļoti dažāda. Iespējams, tas vārētu būt liecinājums par izcelsmes avotiem. Arī džeza dzimtenē ASV sākumā ir sastopams gan jazz gan jacc un vēl vairāki citi varianti. Vispārpieņemtais skaidrojums ir tāds, ka jacc bija slenga vārds, kurš tika lietots netiklu darbību apzīmēšanai.
Tā kā sākotnēji džezs tika atskaņots bordeļos, vārds tika izmainīts, lai izvairītos no nevēlamajām asociācijām.
Grāmatai ir tādas dzeltenīgas lapas, ja skatās no sāna. Tā ir atsauce uz minētajām tā laika avīzēm?
Nē, tas ir foršais Gundegas Kalendras dizains.
Varbūt viņai bija šāda doma?
Cik zinu, Gundega gribēja uzsvērt grāmatas "džeziskumu" un trakumu (smejas), tādēļ arī tik daudz attēlu - salikām visus, cik varējām, arī visiem tekstā analizētajiem rakstiem ir redzami katram pašam labi izlasāmi faksimili.
Kam adresēta šī grāmata?
Grāmata adresēta visiem, kam interesē džezs Latvijā, tā vēsture un vispār Latvijas vēsture, Latvijas kultūras vēsture līdz 1940. gadam, jo, kā teica grāmatas zinātniskā recenzente Ineta Lipša, šeit atklājas iepriekš pilnīgi nezināms kultūras dzīves aspekts, kas daudz ko apgāž līdz šim valdošajos priekšstatos par Latvijas sabiedrību un kultūru 1920.-1930. gados.
Līdz šim valdīja uzskats: ja kas arī ir bijis džeza sakarā, tas ir bijis visai margināli un epizodiski, tikai 30. gadu pašās beigās. Tagad labi redzams, ka tā nav taisnība un ir bijusi vētraina, aktīva un intensīva, arī ļoti profesionāli augsti attīstīta džeza vide
(protams, džeza stilistikas tā laika izpratnē), ko vardarbīgi iznīcināja turpmākie vēsturiskie notikumi, turklāt tik pamatīgi, ka izzuda pat atmiņas par šo laiku.
Vai jaunās paaudzes džezmeņi, to izlasot, varētu paši sevi ielikt vēstures konteksta?
Viņi vispār nezina Latvijas džeza vēsturi, lielai daļai nav pazīstami pat vārdi Gunārs Rozenbergs un Raimonds Raubiško, tādēļ šī grāmata ir pirmais mēģinājums kaut drusku kliedēt šo absolūto neinformētību. Diemžēl tas ir likumsakarīgs rezultāts ilggadīgai nerūpei par saviem sasniegumiem, māksliniekiem, beigu beigās kultūras tradīciju. Tad arī nav jābrīnās, ka jaunā paaudze visu uztver kā sevis radītu, nevis jau esošas tradīcijas turpinājumu, jo viņi vienkārši nezina, kas ir bijis pirms viņiem.
Te tomēr liela vaina jāuzņemas arī muzikologiem, jo šis tomēr ir viņu lauciņš un ilgus gadus ir ticis ignorēts ne tikai džezs.
Kā vērtē džeza jauno paaudzi, vispār džeza līmeni pēdējos 25 gados kopš 90. gadu juku laikiem?
Jaunā paaudze ir nu jau pilnīgi citas, kvalitatīvi jaunas attīstības rezultāts. Pirmkārt jau tā ir džeza izglītības sistēma, kurai ir jau 15 gadu. Ir izaugusi/izaudzināta vesela jauna mūziķu paaudze, kas droši un pārliecinoši ienāk Latvijas mūzikas tirgū, to mainot, manuprāt, kvalitatīvi uz labo pusi. Katrā ziņā man ir prieks par jaunajiem mūziķiem, kas ir pilnīgi citā profesionālajā un arī domāšanas līmenī, nekā bija kaut vai mūsu paaudze, kas tieši trāpīja visgrūtākajā laikā pēc neatkarības atgūšanas, radio bigbenda likvidācijas utt. Faktiski mēs - 90. džeza paaudze - kaut kādā mērā esam zaudētāji, jo mums netika ļauts turpināt iepriekšējo un nācās pašiem visu būvēt no jauna. Bet varbūt tas arī bija labi, jo rezultātā šodien Latvijas džezs ir ļoti pārliecinošs un vitāls.
Ja kāds no Latvijas džezmeņiem būtu pelnījis atsevišķu grāmatu - kurš tas būtu?
Grāmatu pelnījuši ir pilnīgi visi, jo tas, ko nozīmēja spēlēt džezu padomju laikā, to var saprast tikai tos laikus pieredzējušie. Toreiz bija jābūt absolūti pārņemtam ar šo mūziku, gandrīz jau līdz reliģiskas ticības pakāpei, lai uzdrošinātos piekopt šo mākslu par spīti represijām, reālām problēmām sadzīvē, informācijas neesamībai un diezgan jūtamai pretdarbībai no oficiālo iestāžu puses.
Tieši tāpēc vēl jo skumjāka ir jaunās paaudzes neinformētība, jo šie - vēl diezgan daudzi dzīvi esošie vecie džezmeņi - ir pelnījuši vismaz paldies par sava mūža veikumu tādos apstākļos, ko nemaz nevar šodien iztēloties. Attiecībā uz leģendārajām personībām - palēnām jau notiek kustība, kaut vai, piemēram, padarīt publiski pieejamu Gunāra Rozenberga muzikālo mantojumu. Visi vecā radio bigbenda ieskaņojumi taču joprojām ir Latvijas radio īpašums un glabājas fonotēkā, publiski tie nav pieejami.
Par Uldi Stabulnieku tika uzrakstīta grāmata, taču viņu par tīru džezmeni laikam nevar saukt.
Stabulnieks patiesībā bija izcils džeza pianists un komponists, vienkārši šī viņa talanta šķautne ir mazāk zināma plašā sabiedrībā. Tas arī labi parādās Daigas Mazvērsītes grāmatā. Starp citu, šī ir viena no pēdējā laika vērtīgākajām publikācijām Latvijas džeza vēstures kontekstā, kur tiek skarts KIKOK, leģendārais Tallinas 1968. gada festivāls, ansamblis "Zvaigznīte" u.c.
Kas šodien mainījies džeza mūziķa dienas kārtībā?
Jāteic, ka man pašam viena no atskārsmēm bija tieši šī līdzība ikdienas darbā - faktiski jau šodienas profesionāla džeza mūziķa dzīve ne ar ko daudz neatšķiras no toreizējās. Tieši tādi paši darbi, spēles dažādos sastāvos, bieži naudas pelnīšana ar dažādu mūziku, ne tikai džezu, kas nereti ir jauns profesionāls izaicinājums. Tieši tāpat lielākā darba intensitāte gada beigās - decembrī, vienīgi toreiz otrs labākais mēnesis no darba viedokļa bija februāris - karnevālu laiks. Šī tradīcija gan Latvijā ir praktiski iznīcināta, vienīgais vēl joprojām turas Mākslas akadēmijas karnevāls (joprojām februārī). Arī vietas tās pašas - Lielā un Mazā ģilde, Uļeja - jeb krievu drāmas teātris, Latviešu biedrības nams utt. Rakstot man bieži bija deja-vu sajūta, kad redzi, ka nekas nav mainījies.
Tāpēc jo rūgtāks šķiet daudzu tālākais liktenis kara un pēckara laikā. Redzot, cik viegli bija "nodzēst" veselu laikmetu, neviļus rodas domas par to, kas un cik daudz paliks pēc mums pašiem, šodienas mūziķiem.
Jersikas vinila dienā tev būs saruna ar padomju laika avangarda džeza leģendu – Krievijā dzimušo lietuviešu-izraēliešu taustiņinstrumentālistu Vjačeslavu Gaņeļinu (73). Kas ikdienas lasītājam būtu jāzina par šo vīru?
Viņš kopā ar Vladimiru Čekasinu un Vladimiru Tarasovu 1970. sākumā izveidoja leģendāru avangarda džeza trio, kas lika pamatus lietuviešu frīdžeza (free jazz) tradīcijai. Trio veica vairākus ierakstus skaņuplatēs un kļuva plaši pazīstams arī starptautiski, kā viens no inovatīvākajiem un labākajiem tā laika PSRS džeza sastāviem. Tas, protams, tolaik bija milzīgs sasniegums. Gaņeļins kā komponists faktiski bija idejas autors, līdz ar to viņu diezgan pamatoti var dēvēt par šīs frīdžeza kustības idejisko aizsācēju. Tradīcija ir tik pamatīga, ka arī joprojām šodien lietuviešu džezā dominē free.
Domāju, ka Gaņeļina vizīte Latvijā un gaidāmais plates ieraksts būs nozīmīgs notikums Latvijas džezā, un Denisa Paškeviča tendence arvien biežāk sadarboties ar patiešām izciliem meistariem, tāda līmeņa leģendām kā Gaņeļins patiešām dos jaunu un nozīmīgu impulsu tālākai mūsu džeza attīstībai.
