Kā par populāro dziedātāju raksta muzikoloģe Daiga Mazvērsīte - gadās, ka tieši liriska dziesma kļūst par asāko ieroci. Šis dziesminieks nav bijis revolucionārs ne dzīvē, ne mūzikā, tomēr latvietības uzturēšanā viņš paveicis ārkārtīgi daudz. Ilmārs Dzenis nu jau 50 gadu atgādina mums gan tautā izsenis iemīļotas melodijas, gan izdomā jaunus, latviskus vārdus pazīstamām ārzemju dziesmām - viņa kontā ir 200 dziesmu teksti. Dzenis uzstājies neskaitāmos koncertos visos kontinentos, kur vien mīt latvieši, un viņa balss iemūžināta gandrīz 20 albumos. Turklāt dziesminieks radījis aiz sevis veselu dziedoņu paaudzi, kura turpina šo demokrātisko tradīciju - dāvināt klausītājam vieglu, sentimentālu un patīkamu priekšnesumu.
Ilmārs Dzenis dzimis Daugavpilī, 1931. gada 5. decembrī skolotāju ģimenē, un savu mīlestību pret mūziku viņš mantojis no vecākiem, kuri bijuši čakli skaņuplašu pircēji, turklāt tēvs spēlējis vijoli. Jau bērnībā zēns iepazina un iemīļoja ne tikai mātes dziedātās tautasdziesmas, bet arī tolaik populāro dziedoņu Aleksandra Kortāna, Marisa Vētras, Tāļa Matīsa, Edvīna Krūmiņa u.c. skaistās balsis un lipīgās melodijas. Šīs "Latvijas laika" dziesmas vēlāk kļuva par būtisku sastāvdaļu Dzeņa repertuārā.
Vēlāk ģimene pārceļas uz Jelgavu, no kurienes 2. pasaules kara laikā Ilmārs ar māti dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. Šeit, latviešu apmetnē Eslingenā, arī sākas Dzeņa mūziķa gaitas - par klavierstundām viņš skolotājam maksā ar cigaretēm un muzicē vietējā ballīšu ansamblī.
Izceļojis uz ASV, Ilmārs Dzenis 30 gadus pavada Čikāgā, pēc tam pārceļas uz Floridu, un, sācis ar smagu fizisku darbu dzelzslietuvē, viņš absolvē augstskolu kā būvinženieris, taču mūzika visus šos gadus bijusi lielākā mīlestība un vaļasprieks.
1961. gadā Dzenis iesaistās Alberta Legzdiņa dibinātajā grupā "Čikāgas Piecīši", - viņš dzied gan kopējā ansamblī, gan solo, un šajā sastāvā 11 gadu laikā izdotas sešas skaņuplates un notikuši neskaitāmi koncerti trimdas latviešu publikai. Tolaik Ilmāra skaisto balsi iepazina un iemīļoja arī dzimtenē, Latvijā, kur, protams, šīs skaņuplates nebija nopērkamas, bet radinieku sūtītās plates tika kopētas magnētiskajās lentēs, un tādējādi šie ieraksti ceļoja no rokas rokā. Kopš sešdesmitajiem gadiem neviena kārtīga mājas ballīte vairs nebija iedomājama bez Dzeņa balss, kuras liriskās vibrācijas patīkami atšķīrās no vietējo estrādes dziedoņu brīžam uzspēlētā patosa.
1972. gadā Ilmārs Dzenis uzsāk savu solokarjeru, un, kā pats saka, dzied dziesmas, "kuras ir kādreiz saticis". Tās ir gan latviešu tautasdziesmas un tradicionālās dziesmas (Pūt, vējiņi, Pie Dzintara jūras, Dažu skaistu ziedu u.c.), gan melodijas no 30. gadu "Bellacord Electro" skaņuplatēm (Dzīvīte, dzīvīte, Trīs vītušas rozes u.c.), gan jau Amerikā saklausītas vietējās dziesmas un populāri rietumu grāvēji – 'Taurenītis', 'Dilaila', 'Lusil', 'Krodziņā' un citi. Viņa moto skan: "Pasaulē taču ir tik daudz skaistu melodiju - kāpēc tās nelietot?" – atliek tikai sacerēt latviskus vārdus! Dzeņa repertuāra bijušas arī 70. gados Latvijā sacerētas, piemēram, E. Goldšteina (Deviņvīru spēks) un E. Īgenbergas (Pie Aiviekstes) dziesmas, tādējādi iepazīstinot arī trimdas tautiešus ar šejienes mūzikas novitātēm.
Neskaitot plates, kuras izdotas "Čikāgas piecīšu" sastāvā, Ilmāram Dzenim izdoti 12 soloalbumi, pēdējais no tiem – "Lai dzīvo trešā jaunība" – 2004. gadā. Visus šos gadus dziesminieks aktīvi muzicējis – vairākkārt (1991, 1994, 1997, 2001) notikušas apjomīgas koncertturnejas pa Latviju, 2002. gadā kopā ar "Emburgas zēniem" pēdējoreiz apceļota Kanāda un ASV. Šogad māksliniekam apritēs 80 gadi, viņš joprojām regulāri sniedz koncertus vietējai Floridas latviešu sabiedrībai, un viņa ieraksti ir klausītāju pieprasīti un regulāri skan latviskajās radiostacijās.
Latvijā tautas iemīļotais dziedātājs tiks godināts Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas koncertā – ceremonijā, 22. februārī, Latvijas Nacionālajā teātrī, kuru sākot no plkst. 21.00 varēs redzēt tiešraidē TV3.