40. gadi
Melno filmu jeb film noir laikmets – uz ekrāna valdīja neglītais, augumā mazais Hamfrijs Bogarts, ciniski antivaroņi un liktenīgas pavedinātājas. Otrais pasaules karš bija ieviesis savas korekcijas, uz ekrāna gan vīrieši, gan sievietes zaudēja sapņainību un bija spiesti eksistēt skarbās realitātēs nosacītībā, taču tajā pašā laikā netrūka romantikas. Attiecībās iezagās ironija, mūzikā valdīja Frenks Sinatra, un kinematogrāfisti arvien biežāk apgāja cenzoru noteiktās prasības. No ekrāna pulsējošā seksualitāte nebija apvaldāma.
Gerijs Kūpers. Foto: Publicitātes foto
Gerijs Kūpers [1901–1961]
Karjeras sākumā viņš bija romantiķis, kura filmu varoņi paveda gan Klāru Bovu, gan Marlēnu Dītrihu, bet, laikam ejot, Kūpers kļuva par absolūtas vīrišķības kvintesenci un spēlēja melodrāmās, piedzīvojumu filmās un vesternos. Izskatīgs, elegants, skops vārdos – viņš bija ideālais Ernesta Hemingveja darbu ekranizējumu varonis, ko atzina arī pats rakstnieks, un līdz pat savai nāvei nezaudēja pozitīvo šarmu, kas viņu padarīja par zelta Holivudas harismātisku personību. Pēc aktiera nāves Roberts Teilors kādam no intervētājiem teica: "Kūpers bija visizskatīgākais vīrietis – noteikti viens no diviem vai trim izcilajiem aktieriem, kurš ar savu klātbūtni pagodināja kinoindustriju. Viņš bija ļoti īpašs.”
Hamfrijs Bogarts [1899–1957]
Ar Brodvejas pieredzi viņš sāka apgūt Holivudu, spēlēdams visu, ko vien Warner Brothers īpašnieki lika, – ciniķus, noziedzniekus, gangsterus. Piedalījies lērumā šablonisku filmu, jau 30. gadu vidū Bogarts, nebūdams izskatīgākais aktieris kinovēsturē, kļuva par stila ikonu. Trencis, platmale, tauriņš, viskija glāze un cigarete zobos – tie ir leģendāri viņa tēla pavadoņi, kam liela loma bija arī leģendārajā Kasablankā [1942]. Bogarts izcili atveidoja antivaroņus un līdz niansēm izkopa savu niķi pakasīt ausi. Amerikas Kinoinstitūts viņu atzinis par visu laiku lieliskāko kinoaktieri.
Foto: PUB
Ingrīda Bergmane [1915–1982]
Viņa jau bija pievienojusies zviedru kinosabiedrībai, kad zvans no Holivudas un tam sekojošā filma Intermeco [1939] Ingrīdu Bergmani uzrāva slavas debesīs, padarot par vienu no leģendārākajām aktrisēm visā kinovēsturē. Atšķirībā no kolēģēm Bergmane nekoķetēja ar glamūru, viņa deva priekšroku dabiskumam, kas, protams, attiecās arī uz vizuālo tēlu, – vien daži grima mākslinieka roku pieskārieni, un aktrise bija gatava darbam. Savas garās karjeras laikā saņēmusi trīs Oskarus, izdzīvojusi ne mazums privātās dzīves peripetiju – pēc aizbēgšanas pie itāļu režisora Roberto Roselīni filmas ar Bergmanes piedalīšanos puritāniskā Amerika boikotēja vairākus gadus –, tagad viņu vislabāk pazīst pēc Alfrēda Hičkoka filmām un, protams, Ilsas Lundas lomas Kasablankā [1942], ko Amerikas Kinoinstitūts atzinis par visu laiku romantiskāko filmu, otrajā vietā atstājot Vējiem līdzi.
Lorēna Bekola [1924]
Nodurts zods un augšup paceltas acis, kas skatās tieši objektīvā, – šādi Lorēna Bekola lūkojas jau no savas pirmās kinofilmas Kam ir un kam nav [1944] kadriem. Hemingveja darba ekranizējums iecēla bijušo modeli slavas saulītē un saveda kopā ar Hamfriju Bogartu. Abi apprecējās par spīti 25 gadu vecuma starpībai un kinovēstures annālēs tiek piesaukti kā viens no ikonogrāfiskākajiem 20. gadsimta mīlas pāriem. Kam ir un kam nav režisors Hovards Haukss neslēpa greizsirdību, apgalvojot, ka "Bogijs iemīlējās meitenē, ko viņa atveidoja, un Bekola šo lomu spēlēja visu savu dzīvi.”
Džoana Krouforde [1905–1977]
Viņa bija džeza laikmeta skaistule, 30. gadu Holivudas glamūra tērpu pakaramais un 40. gadu liktenīgā sieviete, kuras ieroči bija skaistā seja un apķērīgais prāts. Viņa saņēma Oskaru par titullomu drāmā Mildreda Pīrsa [1945]. Krouforde izcēlās ar asu mēli, profesionalitāti, privātās dzīves skandāliem, un viņas negantais raksturs radīja lielas problēmas attiecībās ar apkārtējiem – divus no saviem adoptētajiem bērniem viņa izslēdza no mantojuma, testamentā ierakstot, ka viņi zina iemeslu. Džoanas izteiktie vaigu kauli un sakļautā lūpu līnija, kā arī biezie mati ļāva spēlēties ar apgaismojumu, padarot viņu par femme fatale un modes ikonu, taču skaistums bija arī viņas posts, jo laba izskata vārdā viņa bija gatava uz visu, arī celties pulksten piecos no rīta, lai savestu kārtībā seju, kurā grūti izdzēšamas pēdas ierakstīja alkohols.
Rita Heivorte. Foto: PUB
Rita Heivorte [1918–1987]
Bijusī dejotāja uz ekrāna parādījās kā temperamentīga, sarkanmataina un gracioza skaistule, kuras triumfs filmā Gilda [1946] un epizode, kurā viņa, melnā satīna kleitā tērpta, dzied Put the Blame on Mame, novelk vienu cimdu, tādējādi izpildot vienu no slavenākajām striptīza ainām visā kinovēsturē, bija arī viņas posts. Heivorte visu atlikušo dzīvi nodzīvoja šīs mīlas dievietes ēnā, skaudri apzinādamās, ka "neviens nevar būt Gilda 24 stundas diennaktī”. Arī viņa ne.
Hedija Lamāra [1914–2000]
Hedviga Eva Marija Keslere pasaules uzmanību ieguva pēc piedalīšanās čehu filmā Ekstāze [1933], kur viņa parādījās kaila. Maksa Reinharda teātrī karjeru sākusī aktrise drīz apprecējās ar bagātu biznesmeni, pirmo no sešiem vīriem. Viņš centās iznīcināt visas šīs filmas kopijas, taču neveiksmīgi. Zvans no Holivudas, un Hedviga kļuva par Hediju Lamāru, kurai tika piešķirts pasaulē visskaistākās sievietes tituls. Otrpus Atlantijas okeānam viņa nostiprināja savas pozīcijas, filmēdamās eksotiskās piedzīvojumu filmās, zināmākā no tām – Samsons un Dilaila [1949], kurā Lamāra atveidoja liktenīgo pavedinātāju. Taču jau drīz viņa zaudēja cīņā ar daudz jaunākām aktrisītēm un kino pameta. Par savu karjeru viņa ne reizi vien atļāvās ironizēt: "Katra meitene var izskatīties glamūri. Viss, kas jādara: jāstāv mierīgi un jāizskatās muļķīgi.”
50. gadi
Uz lielā ekrāna savu dzīvi sāk traki dumpinieki un bravūrīgi pusaudži, bet sievietes ir laimīgas, jo Kristiāna Diora radītās kleitas viņām atdevušas Holivudas 30. gadu stilu un šiku. Francijā uz ekrāna kaila parādās Brižita Bardo, bet Amerika ir puritāniska – kaut gan kinonomā parādās pirmās erotiskās filmas, šis ir mājsaimnieču un televīzijas laikmets, ar ko spītīgi cīnās producenti, radot arvien jaunas tehnoloģijas.
Elizabete Teilore. Foto: PUB
Elizabete Teilore [1932]
Jau 22 gadu vecumā Liza bija viena no pieprasītākajām jaunajām aktrisēm, kurai skatītāju mīlestību nodrošināja ne vien dabas dotais skaistums un grācija, bet arī privātās dzīves peripetijas. Pārcietusi ne mazums drāmu un astoņas reizes precējusies, viņa pierādīja, ka ir kā kaķis, kas vienmēr krīt uz visām četrām. Teilore ir viena no pēdējām, kas tiesīga sevi pieskaitīt Holivudas nu jau sen kā izirušajai zvaigžņu sistēmai. Viņa bija dīva, kuras daili rotāja milzīga dārglietu kolekcija un kuras sejā bija gan nevainība, gan ilgas, gan vilinājums, bet violetās acis slēpa kaislības, par kurām daudzi pat nenojauta.
Pols Ņūmens [1925–2008]
Visticamāk, viņš vēl ilgi būs visslavenākais zilo acu īpašnieks, lai gan pats Ņūmens par šo faktu ne reizi vien ironizēja. 1960. gadā viņš paziņoja, ka uz kapakmens vēlētos šādu uzrakstu: "Te dus Pols Ņūmens, kurš nomira nabadzībā, jo viņa zilā acu krāsa pēkšņi kļuva brūna.” Atlētiskais Pols pēc dienesta Otrā pasaules kara laikā mācījās Jeilas Drāmas skolā, pēc tam – Lī Strasberga studijā, kur saņēma atzinumu: "Ja tu nebūtu tik skaists, būtu tikpat labs aktieris kā Marlons Brando!” Ņūmena karjera ir saistīta ar Džimija Dīna nāvi, jo, atvadījušies no 50. gadu dumpinieka, studiju vadītāji meklēja nākamo antivaroni. Ņūmens bija ideāla izvēle – ironisks, pievilcīgs, ar grieķa profilu un pāri plūstošu seksualitāti.
Džeimss Dīns. Foto: Publicitātes foto
Džeimss Dīns [1931–1955]
Amerikas 50. gadu dumpīgo pusaudžu elka popularitāti nodrošināja piedalīšanās reklāmās, un jau 20 gadu vecumā Džimijs Dīns varēja lepoties, ka viņam par godu izveidots fanu klubs. Viņa dzīve ir spilgts apliecinājums teicienam "dzīvo ātri, mirsti jauns”, jo Dīnam bija tikai 24 gadi un trīs nozīmīgas kinolomas, kad, braucot mājās no filmēšanās, viņš nenovaldīja savu Porsche 550 Spyder un gāja bojā. Viņš joprojām ir stila ikona, kuram nemirstību nodrošināja izspūrušie mati, T-krekls, sarkana sporta jaka, cigarete zobos un nevērīga izturēšanās. Dīna nāvi pavadīja masu histērija – Holivuda jau bija aizmirsusi atvadīšanos no Rūdolfa Valentīno – un pašnāvības, jo, kā reiz rakstīja kāds žurnālists: "Es domāju, ka Dīns ir leģenda. Es kļūdījos. Dīns – tā ir reliģija.”
Odrija Hepberna [1929–1993]
Mazā, melnā vakarkleitiņa un elegance – šie vārdi pavada aktrisi, dizainera Ibēra de Živenšī mūzu Odriju Hepbernu, kuras meitenīgais trauslums iezīmēja jaunu sievišķību un it kā neiederējās laikā, kad karjeras virsotnē atradās Elizabete Teilore un Merilina Monro. Milzīgās acis, kas tik bieži bija paslēptas aiz saulesbrillēm, vienkāršība un teju vai puiciskums, ko Hepbernai piešķīra no vīriešu garderobes aizlienētie apģērbi, viņu padarīja par vienu no iemīļotākajām 50. un 60. gadu aktrisēm. Viņas atveidotā loma filmā Brokastis Tifānijā [1961] vēl joprojām tiek izmantota reklāmas nolūkos.
Ava Gārdnere. Foto: Publicitātes foto
Ava Gārdnere [1922–1990]
Šī klasisko, liktenīgo sieviešu iemiesotāja kino debitēja 19 gadu vecumā, un turpmāko dzīvi viņu pavadīja ne viens vien skandāls. Visi Avas vīri – aktieris Mikijs Rūnijs, mūziķi Frenks Sinatra un Ārtijs Šovs – bija saistīti ar šovbiznesu, un viņa ir viena no skaistākajām aktrisēm, kādu kino jebkad pieredzējis. Frenks viņu sauca par Eņģeli, bet kādā publicitātes kampaņā MGM viņu nodēvēja par pasaules visskaistāko dzīvnieku. Gārdnere bija elegances un šika iemiesojums – viņai piestāvēja kleitas ar atkailinātiem pleciem, gari cimdi un dārglietas. Viņa spēja būt gan valdzinoša, gan neganta un kādā no intervijām atzinās: "Vēlos nodzīvot līdz 150 gadu vecumam, un dienā, kad nomiršu, vēlos, lai vienā rokā man būtu cigarete, otrā – glāze viskija.” Žurnālisti bija šokā, kad Ava atvēra muti, jo viņas rupjību krājums varēja mēroties spēkiem ar jūrnieku un šoferu vārdu klāstu. 1955. gadā pārcēlusies uz Spāniju, Ava Gārdnere sadraudzējās ar Ernestu Hemingveju (viņa tēlojusi trīs filmās, kas tapušas pēc rakstnieka darbiem) un kopā apmeklēja vēršu cīņas, kas kļuva par šīs Holivudas dīvas aizraušanos – tāpat kā flamenko, ko viņa iemācījās, filmēdamās hrestomātiskajā drāmā Baskājainā grāfiene [1954].
Greisa Kellija [1929–1982]
Alfrēda Hičkoka varoņu ideāls – blonda, aristokrātiska, neparedzama, kaislīga un ledusauksta. Greisa Kellija bija nevainojama lēdija gan uz lielā ekrāna, gan pildot Monako princeses pienākumus. Kellijas slavas stunda sita pēc filmas Tieši pusdienlaikā [1952] pirmizrādes, Oskaru viņa saņēma par "pelēkās peles” lomu drāmā Lauku meitene [1954]. Skatītājus un kritiķus viņa satrieca ar savu dīvaino seksapīlu, kas apvienoja ledainu aukstumu un nevaldāmu seksualitāti. 27 gadu vecumā viņa pameta Holivudu, apprecējās ar Monako princi un, iekļaujoties Eiropas aristokrātu aprindās, līdz niansēm izkopa stilu, ko joprojām uzskata par atturīgas un gaumīgas elegances paraugu.
Marlons Brando. Foto: Publicitātes foto
Marlons Brando [1924–2004]
Klasisks antivaronis, raupjš un brutāls – ne velti viņš ir elks vairumam Holivudas slikto zēnu, piemēram, Alam Pačīno, Džekam Nikolsonam, Džonijam Depam. Viņam slavu sagādāja mežoņu tēli, kuri, tērpušies apspīlētos T-kreklos, džinsos un ādas jakās, izstaroja dzīvniecisku pievilcību. Garās karjeras laikā Brando gan dievināja, gan nīda, bet viņa vīrišķo harismu neviens nespēja apšaubīt. Brando kopēja Džimijs Dīns, Stīvs Makvīns un Elviss Preslijs, bet Polu Ņūmenu sākumā bieži jauca ar Marlonu Brando. Aktieri slavas virsotnē uznesa atsvešinātie pēckara varoņi, kuri spēja savaldzināt visskaistākās meitenes un izrēķināties ar neģēļiem. Kādā filmā Brando saka: "Neviens nenoteiks, kā man rīkoties!” – un, šķiet, viņš to pieņēma par skandāliem apvītās dzīves moto.
Merilina Monro [1926–1962]
Viņai līdzīgas nav bijis un, domājams, arī nebūs – Merilina Monro ir viena vienīgā. 1953. gada Playboy pirmā numura vāka meitene un platīnblondā seksbumba labi zināja, kā akcentēt savu seksualitāti. Koši sarkanas lūpas – Merilina izmantoja piecus lūpukrāsas toņus, lai panāktu maksimālo efektu –, tādas pašas krāsas nagu laka, kārdinošās ķermeņa aprises izceļošie tērpi baltā, sarkanā krāsā vai pasteļtoņos un – obligāti! – augstpapēžu kurpes. Viņas stilā apvienojās bērnišķīgs naivums un Holivudas izsmalcinātība, taču, kaut gan par Monro ir sarakstīts aptuveni 600 grāmatu, neviens nav spējis atklāt noslēpumu, kas Normu Džīnu Mortensoni padarīja par vienu no visiekārojamākajām 20. gadsimta sievietēm.
