20. gadi
Visā pasaulē demonstrēja Holivudā tapušas filmas, uz ekrāna valdīja apburoši mīlētāji un piedzīvojumu filmu varoņi, naivas meitenes un rēviju skaistules, džeza laikmeta trakulīgās koķetes un eiropietes, kuras pavadīja liktenīgo sieviešu aura. Modē parādījās androgīnas iezīmes – sievišķīgās cirtas nomainīja īss matu griezums, Koko Šaneles ietekmē no garderobes izzuda korsetes. Uz pasākumiem sievietes devās bez pavadoņiem, apbruņojošās ar cigaretēm, pērlēm un demonstrējot atklātu erotiku.
Glorija Svensone [1897–1983]
Īsi mati, žilbinošs smaids un milzīgas acis – tās runāja vairāk par vārdiem, un Glorija bija kā radīta spēcīgu, untumainu pavedinātāju lomām. Svensone nenoliedzami ir viena no spilgtākajām 20. gadu dīvām, izslavēta ar saviem tērpiem, rotaslietām un dzīvesveidu – viņas kabriolets bija izpolsterēts ar leoparda ādu, bet ekstravagantās savrupmājas melnās vannas istabas centrā atradās zeltīta vanna. Svensone bija pirmā Holivudas zvaigzne, kura strādāja Eiropā. Tur viņa iepazinās ar marķīzu Anrī de la Felēzu un drīz iekļāvās aristokrātiskajās aprindās. Svensoni pavadīja skandāli un mīlas afēras, un viņa bija modes ikona, kura pēc aiziešanas no kino nodibināja savu kosmētikas kompāniju. Svensone vislabāk zināma kā Norma Desmode melnajā drāmā Sanseta bulvāris [1950] – lomā, no kuras atteicās gan Pola Negri un Meja Vesta, gan Grēta Garbo un Mērija Pikforde.
Liliāna Giša [1893–1993]
Liliānas Gišas karjera ilga 75 gadus – viņa piedzīvoja gan mēmā kino naivo meiteņu ēru, gan skaņas kino atnākšanu, gan Holivudas zelta laikmetu un tā norietu. Viņa bija Viktorijas laikmeta ideāls – garie, zeltainie un cirtainie mati ietvēra trauslo seju, izceļot lielās, kā izbrīnā ieplestās acis un šauro lūpu līniju. Viņa simbolizēja naivumu, cerības, godīgumu, iekšēju spēku un bija ASV kino pioniera Deivida Vorka Grifita filmu seja. Grifits teicis: "Pēc tam, kad Liliāna mani pameta, viss gāja uz leju.” Kino vārdā viņa bija gatava uz visu – arī filmēties ekstremālos apstākļos, un tagad ne viens vien kinovēsturnieks Gišu dēvē par mēmā kino lieliskāko aktrisi.
www.louisebrooksphotography.com.
Foto: Luīze Bruksa
Luīze Bruksa [1906–1985]
Luīzei bija 19 gadu, dejotājas pieredze Brodvejā un īsa mīlas afēra ar Čārliju Čaplinu Holivudā. Viņas sejā un uzvedībā apvienojās nevainība un seksualitāte, un sievietes bija pateicīgas par Bruksas uzdrošināšanos nogriezt īsus matus – bobu, frizūru, kas piestāvēja gan ikdienas gaitām, gan smalkiem pasākumiem. Bruksas matu griezumu kopēja visā pasaulē, bet viņas šarms kopēšanai nepadevās. Ieslodzīta Holivudas standartos un spurojoties pretī producentu noteiktajam dzīvesveidam, viņa aizbēga uz Eiropu, kur nofilmējās divās leģendārā Georga Vilhelma Pābsta kinolentēs Pandoras lāde un Pazudušās meitenes dienasgrāmata, kas padarīja aktrisi nemirstīgu. Pēdējā filma ar Bruksu iznāca 1938. gadā, viņai bija 32 gadi, priekšā – skarba nākotne un mūžīga līdzāspastāvēšana Pandoras lādes varonei Lulū, kuras vārdu Bruksa izmantoja autobiogrāfijas Lulū Holivudā nosaukumā.
Rūdolfs Valentīno [1895–1926]
Šis itāliešu emigrants maizi pelnīja gan kā ielu tirgotājs un trauku mazgātājs, gan kā augstākās sabiedrības sieviešu algots pavadonis. Viņa šarmam nevarēja pretoties – pareizie sejas panti, tumšās acis, izteiktais temperaments, labās manieres un brīnišķīgais dejotāja talants, kā arīdzan lirisms un emocionalitāte viņu padarīja par Holivudas pirmo sekssimbolu – latino, kurš uz ekrāna cīnījās pret neģēļiem un iekaroja sievietes. Viņa varoņi kino ieviesa Austrumu motīvus – filmā Šeihs [1921] aktieris bija tērpts baltās drānās un zeltītā turbānā, un tajā izmantoti visi elementi, kas viņu pacēla slavas augstumos: greznība, 1001 nakts pasaku romantika un salkanas mīlas notis. Valentīno dzīvoja ar vērienu, viņa villa Ērgļa ligzda atradās kaimiņos Mērijas Pikfordes, Duglasa Fērbenksa un Čārlija Čaplina dzīvesvietai. Rūdijam piederēja astoņas automašīnas, pieci zirgi, 12 šķirnes suņi, vairāk nekā 300 kaklasaišu un 2000 kreklu, milzīga bibliotēka, lērums pielūdzēju vēstuļu un milzīgi parādi. Dārglietas bija viņa labākie draugi, taču tās nespēja noslēpt Valentīno drāmu – viņam agri izkrita mati, tāpēc Rūdolfs galvas ādu nokrāsoja melnu. Pusgadu pēc Šeiha dēla pirmizrādes Valentīno nonāca slimnīcā – operācijas, cerības un nāve 31 gada vecumā. Slaveno itālieti apraudāja visa Amerika – pēdējā gaitā Ņujorkā viņu pavadīja aptuveni 80 tūkstošu cilvēku. Losandželosā sudraboto zārku sagaidīja milzīgs pūlis, un avīžu virsraksti ziņoja par fanēm, kas savu dzīvi beigušas pašnāvībā, nespējot samierināties ar elka nāvi, bet Latgalē dzimušais aktieris Teivo Tulio izmantoja mirkli un kļuva par "zviedru Rūdolfu Valentīno”.
Duglass Fērbenkss. Foto: www.douglasfairbanks.com
Duglass Fērbenkss [1883–1939]
Bērnībā viņš piedalījās vodeviļā, vēlāk studēja Hārvardā, apceļoja Eiropu un bija Volstrītas klerks, kā arī viens no Brodvejas aktiersaimes, līdz 1915. gadā nonāca Holivudā, atveidodams lomas Deivida Vorka Grifita filmās. Trīs gadus vēlāk viņš bija vispopulārākais kinoaktieris, kurš, tirgodams kara obligācijas un iemīlēdamies Mērijā Pikfordē, kļuva par pusi no Holivudas karaļpāra. Viņi noteica Holivudas toni, bet ielūgums uz abu māju Pikfēru – nosaukums radies no abu uzvārdiem – nozīmēja, ka esi pieņemts kino augstākajā sabiedrībā. Duglasa popularitāti nodrošināja piedzīvojumu filmas [Bagdādes zaglis, Robins Huds, Trīs musketieri] un pārgalvīgie triki, ko gandrīz vienmēr izpildīja viņš pats. Fērbenkss ir viens no pieciem studijas United Artists dibinātājiem, kā arī viens no 36 cilvēkiem, kas izveidoja Amerikas Kinoakadēmiju, turklāt bija tās pirmais prezidents. 1927. gadā viņš un Mērija pirmie pie Grauman Ķīniešu teātra cementā atstāja plaukstu nospiedumus. Ironiski, ka viņa trešā sieva lēdija Silvija Ešlija apprecējās ar Klārku Geiblu – arī šie abi aktieri savulaik tika dēvēti par Holivudas karaļiem.
Mērija Pikforde [1892–1979]
Viņa bija pirmā Holivudas aktrise, kurai piemita dzelžains biznesa krampis. Aiz kuplajām matu cirtām slēpās ass prāts, kas Mēriju Pikfordi padarīja par vienu no ietekmīgākajām sievietēm Amerikas kinoindustrijā. Taču skatītāju mīlestību viņai nodrošināja jauko meiteņu lomas, kā arī, protams, vienkāršie kinostāsti. Kad 1929. gadā Mērija Pikforde Koķetes kadros parādījās bez slavenās bizes, fani bija šokā, jo viņas cirtas bija nācijas lepnums, ko nu Mērija bija ziedojusi, lai kļūtu par modernu sievieti. Par lomu viņa saņēma Oskaru un četrus gadus vēlāk pameta kino, savā biogrāfijā ierakstīdama 249 filmas. "Mazā meitene radīja mani. Negaidīju, ka viņa mani nogalinās,” Pikforde atzina, ļaudamās alkohola radītajai aizmirstībai un pēc Fērbenksa nāves slīkdama depresijā. Viņa atteicās no lomas Sanseta bulvārī un, kā baumo, ēda rožu ziedlapiņas, lai iegūtu to skaistumu.
30. gadi
Sievietes bija filmas virzītājspēks, vīrieši – vēl nepārspēti vīrišķīgi varoņi, no kuriem galvenais, protams, bija Klārks Geibls. Uzvaras gājienu sāka gangsteru atveidotāji un šarmanti nejēgas. Pēcdepresijas laiks ikdienas modē iezīmējās ar pieticību, ko gan nevar teikt par sudrabainā ekrāna izšķērdību – tur valdīja art deco interjeri un grezni tērpi. 30. gadi bija viens no leģendārākajiem posmiem kinovēsturē, un uz ekrāna mirdzēja zvaigznes – studija MGM dižojās, ka tai pieder vairāk zvaigžņu, nekā to ir debesīs!
Anna Meja Vonga. Foto: www.anna-may-wong.com
Anna Meja Vonga [1905–1961]
Viņa bija pirmā ķīniete, kurai izdevās izveidot karjeru Holivudā, taču Annai Mejai visu mūžu bija jācīnās ar Amerikā valdošo rasismu, kas nozīmēja, ka baltais cilvēks aziātu var atveidot labāk, nekā to izdarītu pats aziāts. Diskriminācija Vongai lika bēgt uz Eiropu, kur viņa piedalījās vācu un angļu filmās un kur viņas draugu lokā bija dramaturgi un rakstnieki, aristokrāti un aktieri. Vonga bija slavena ar savu izcilo gaumi, tika dēvēta par vienu no labāk ģērbtajām sievietēm pasaulē, un ne viens vien atzina, ka aktrisei ir visskaistākās rokas, kādas uz ekrāna jebkad redzētas. Viņa uz ekrāna bija sieviete vamps un apmelošanas vai izvarošanas upuris, viņas fotoattēli rotāja žurnālu vākus. Sievietes kopēja aktrises frizūru un austrumnieciskiem motīviem pārbagāto apģērbu.
Klārks Geibls [1910–1960]
Ar dzīvniecisku šarmu apveltītais Klārks Geibls parādījās Holivudā jau precēta vīra statusā, un tam par godu savas pirmās sievas uzkrājumus viņš iztērēja jauniem zobiem. Pēc pirmajām kinoprovēm producents Derils F. Zanuks paziņoja, ka aktiera ausis ir par lielu un viņš izskatās pēc pērtiķa. Taču sievietes bija sajūsmā, un vīrieši vēlējās līdzināties par Holivudas karali nodēvētajam Klārkam Geiblam, kura atveidoto varoņu skavās krita Grēta Garbo, Džoana Krouforde, Džīna Hārlova, Ava Gārdnere, Greisa Kellija un Merilina Monro, turklāt daļa no minētajām dāmām ienāca arī Geibla dzīvē. Viņa visslavenākā loma ir pilsoņkara drāmā Vējiem līdzi, kurā Geibla Rets Batlers ir iznesīgs, pievilcīgs, elegants un zobgalīgs antivaronis. Izteiksmīgās ūsiņas un pār pieri nevērīgi pārkritusī matu šķipsna bija viņa firmas zīme, un Geibls uz ekrāna nezaudēja šarmu, ne skūpstoties, ne palaižot rokas.
Džīna Hārlova. Foto: www.jeanharlow.com
Džīna Hārlova [1911–1937]
Jutekliskā un temperamentīgā Hārlova zināja, kā pievērst uzmanību – viņa nenēsāja apakšveļu un tērpiem izvēlējās krītošu audumus, kas izcēla jau tā izteiksmīgās ķermeņa aprises. Amerika sajūsminājās par viņas pārdrošību un vēl neredzēto juteklību, taču viņas zvaigzne izdzisa pārāk ātri. Saratogas [1937] filmēšanas laukumā aktrise saļima Geibla rokās, un viņu aizsūtīja mājās atpūsties. Labāk nekļuva, bet Hārlovas māte piederēja kādai kristiešu sektai, kas neatbalstīja medicīnisku iejaukšanos. Nedēļu vēlāk MGM šefs, Džīnas saderinātais Viljams Pauels panāca, ka jauno sievieti nogādā slimnīcā, kur viņa nākamajā dienā nomira. Hārlovu guldīja zārkā, apģērbtu negližē, kas bija mugurā pēdējā filmēšanas dienā. Rokās aktrisei bija balta gardēnija un neparakstīta zīmīte "Ar labu nakti, mans vismīļākais dārgum!”, iespējams, Pauela rakstīta. Viņš līdz pat mūža beigām katru nedēļu Džīnas pēdējā atdusas vietā nogādāja ziedu pušķi, bet platīnblondo Hārlovu mēģināja atdarināt gan Monro, gan Madonna.
Grēta Garbo [1905–1990]
Kaut gan pagājis gandrīz 80 gadu, kopš Garbo pameta kino, viņa joprojām ir viena no spilgtākajām personībām, kuras dzīve saistīta ar Holivudu. Ir ne mazums leģendu, kā zviedru apalīte pārvērtās par noslēpumaino sfinksu, ko Ginesa rekordu grāmatas sastādītāji nodēvējuši par visskaistāko sievieti, kāda jebkad dzīvojusi. Grētas sejā bija viss – kaisle, skumjas, izmisums, piedošana un mīlestība, un tā bija "gatava darbam” jebkurā laikā, apgaismojumā un pagriezienā. Vācu režisors Georgs Vilhelms Pābsts, nofilmējis Garbo Skumjajā ieliņā [1925], paziņoja: "Tāda seja parādās reizi simt gados,” – un viņam nevar nepiekrist. Viņas varones tērpās greznos apģērbos, protams, ievērojot pašas aktrises noteikumus – nekādu dekoltē, garas piedurknes un augstas apkakles, apzināta aseksualitāte un visa uzmanība pievērsta sejai. Taču šaipus ekrānam Grētas dzīvē no glamūra nebija nenieka – ikdienā viņa bija pati vienkāršība un visu mūžu slēpās aiz milzīgām saulesbrillēm, cepurēm, ģērbās platās biksēs un svīteros.
Roberts Teilors. Foto: www.roberttaylor.com
Roberts Teilors [1911–1969]
Teilors bija profesionālis un piedalījās gan drāmās, gan romantiskās un vēsturiskās piedzīvojumu filmās, gan vesternos. Labās manieres un nevainojamie varoņi MGM sabiedrisko attiecību nodaļai ļāva viņu reklamēt kā nācijas mīluli, taču viņš izvairījās no publicitātes un brīvo laiku veltīja hobijiem – medībām, makšķerēšanai, klasiskajai mūzikai un vēstuļu rakstīšanai. Viņš teicis: "Tēlošana ir visvieglākais darbs pasaulē, un es esmu vislaimīgākais puisis. Viss, kas man jādara, – laikus jāierodas studijā un jāzina teksts. Ģērbēji man pasaka, ko vilkt mugurā, režisora asistents pasaka, kur jāiet, un režisors – kas man jādara. Kas gan var būt vienkāršāk?” Teilora zilās acis lika saļimt gan pielūdzēju miljoniem, gan Grētai Garbo un Vivjenai Lī, un viņam bija tas gods nolaupīt Elizabetes Teilores ekrāna nevainību – Sazvērnieka [1949] filmēšanas laukumā viņa atveidoja pirmo pieaugušo varoni un pēc abu skūpsta metās uz ģērbtuvi, lai frizierei no prieka izkliegtu sajūsmu: "Mani tikko noskūpstīja Roberts Teilors!”
Kerijs Grānts [1904–1986]
Anglijā dzimušais Kerijs Grānts ir viens no visu laiku elegantākajiem Holivudas vīriešiem. Džentlmenis, kurš skatītāju sirdis iekaroja ar šarmantām komēdijām, spēja arī bez liekām ceremonijām iespert sievietei pa dibenu vai pastrādāt citu negantību. Runā, ka Grānts ir Džeimsa Bonda prototips – viņam piedāvāja tēlot šo varoni, taču Grānts atteicās, uzskatot, ka ir pārāk vecs. Viņš bija Alfrēda Hičkoka mīlulis, kura šarmu veidoja Eiropas aristokrātisms un iznesība, kā arī amerikāniskais vieglums. Karjeras sākumā studiju bosi šausminājās par Grānta pārāk masīvo kaklu un līkajām kājām, taču, kad bija ieslēgtas kinokameras un viņš savās skavās turēja Meju Vestu, Marlēnu Dītrihu, Katrīnu Hepbernu, Ingrīdu Bergmani, Odriju Hepbernu vai Greisu Kelliju, neviens tam nepievērsa uzmanību. Amerikas plastikas ķirurģijas speciālisti Keriju Grāntu nodēvējuši par pārlaicīga vīrišķā skaistuma iemiesotāju, un viņš vairākas reizes atzīts par vislabāk tērpto vīrieti Amerikā.
Džeimss Stjuarts [1908–1997]
Pēc studijām Prinstonā, kur Džeimss brīvajos brīžos aizrāvās ar arhitektūru un aktiermākslu, viņš pārcēlās uz Ņujorku, kur īrēja dzīvokli kopā ar Henriju Fondu un Margarētu Salivanu. Visi trīs kļuva par Holivudas zelta laikmeta zvaigznēm, Džimijs – par klasiska džentlmeņa tēla iemiesotāju. Viņam nepiemita Kerija Grānta šiks un Freda Astēra skatuves spozme, Stjuarts bija ierindas amerikānis, kautrīgs cīnītājs par patiesību. Piedalīdamies gan komēdijās, gan drāmās, gan vesternos, viņš uz ekrāna iemiesoja amerikāņu pamatvērtības. Būdams vienkāršs, spēcīgs un valdzinošs, Stjuarts ilgi nodzīvoja vecpuisī un apprecējās tikai 41 gada vecumā.
Marlēna Dītriha. Foto: www.marlene.com
Marlēna Dītriha [1901–1992]
Viņas sejai izvēlētais pareizais apgaismojums un rakurss, veidojot ēnas knābīti zem deguna un izceļot vaigu kaulus, padarīja Dītrihu par vienu no noslēpumainākajām kinolēdijām. Acis viņa izcēla ar pašas izgudrotu grimu, kurā vazelīns bija sajaukts ar pelniem. Marlēna jau 20. gadu Berlīnē piesaistīja uzmanību ar uzvedību un ģērbšanās stilu, kurā dominēja vīrišķība, bet pēc Lolas lomas Zilajā eņģelī [1930] viņai atvērās Holivudas durvis, par ko jāpateicas režisoram Džozefam fon Šternbergam. Marlēna bija sieviete vamps, izaicinoša, paškritiska un, pat būdama apģērbta, ļoti bieži izskatījās kā no mātes miesām nākusi. Viņas varones varēja arī nerunāt – visu pateica acis un aktrises ķermenis, taču Dītriha neļāvās aklai pielūgsmei un ironizēja: "Manas kājas nav skaistas. Es vienkārši zinu, ko ar tām darīt.” Ģērbta greznos tērpos, viņa no 50. gadu sākuma koncertēja visā pasaulē, zemajā un jutekliskajā balsī izpildīdama arī savu slaveno Lili Marleen. Ernests Hemingvejs reiz ieminējās: "Ja Marlēnai būtu tikai balss, viņa vienalga ar to salauztu tavu sirdi.”
Nākamajā raksta daļā varēsiet lasīt par Holivudas stila ikonām 40.-50. gados.
