VIZĪTKARTE:
Mireija Matjē
[1946]
NODARBOŠANĀS: franču šansona un estrādes dziedātāja
KARJERAS VIRSOTNES: ap 1200 dziesmu deviņās valodās, pārdoti 122 miljoni ierakstu kopiju
APBALVOJUMI: Francijas Goda leģiona ordeņa kavaliere
VECĀKI: akmeņkalis Rožē Matjē un mājsaimniece Marsela Sofija Matjē
Rožē Matjē, gluži tāpat kā savulaik
viņa tēvs, bija akmeņkalis un strādāja darbnīcā blakus Aviņonas
kapsētai. Savukārt Marsela Sofija Poijē, kara bēgle no Dankērkas, bija
ieradusies Aviņonā 1944. gadā, satikusi Rožē un palikusi. Abi apprecējās
1946. gadā, kad Marsela jau gaidīja pirmo no viņu 14 bērniem – meitu
Mireiju. Rožē reiz bija sapņojis par dziedātāja karjeru, bet viņa tēvs,
stingrais akmeņkalis, bija aizliedzis par to pat domāt. Tāpēc Rožē no
visas sirds vēlējās, lai vismaz kāds no viņa bērniem piepildītu šo sapni
un dziedātu. Pats radis mierinājumu baznīcas korī, tēvs Mireijai pirmo
dziesmiņu iemācīja un lika uzstāties, kad meitenītei bija tikai četri
gadi – par spīti Marselas protestiem, ka bērns tam vēl ir par mazu.
Mireija Matjē vēlāk atmiņās rakstīja, ka viņas pirmā uzstāšanās nekādi
nebija saucama par labu, taču viņa joprojām atceras publikas aplausus un
savu bērna prieku par tiem. Savā ziņā var teikt, ka tā bija arī viņas
pirmā atalgotā uzstāšanās – tēvs mazajai par drosmi nopirka konfekti uz
kociņa.
Matjē ģimene nebija turīga un bieži cīnījās ar naudas
trūkumu, ko spēja novērst tikai Mireija pēc daudziem gadiem, kad bija
iekarojusi pasauli ar savām dziesmām.
Nesekmīgā skolniece
Tomēr,
par spīti trūkumam, ģimene dzīvoja saticīgi, pamazām uzlabojot dzīves
telpu sev apkārt. Piecdesmitajos gados mājās parādījās tāds luksuss kā
siltais ūdens un labierīcības iekštelpās un Mireijai vairs nevajadzēja
nest ūdeni no āra un sildīt milzīgā katlā uz plīts. Tomēr pats
nozīmīgākais notikums un dzīves stabilitātes apliecinājums bija
televizora parādīšanās – Matjē pirmie tuvākajā apkārtnē to iegādājās.
Rožē pēc tam mēnešiem dabūja just robu makā, jo dārgais aparāts bija
paņemts uz nomaksu, taču viņš pirkumu attaisnoja, sacīdams, ka nevar
atļauties reizi nedēļā vest sievu uz kino, tāpēc izdarījis tā, lai kino
atnāktu pie viņas. Televīzijai bija liela nozīme arī Mireijas dzīvē –
šeit viņa pirmoreiz redzēja Edītes Piafas uzstāšanos, nemaz nerunājot
par neskaitāmajiem šoviem ar dažādu estrādes zvaigžņu piedalīšanos.
Taču
meitenes dzīvē nebija prieki vien. Skolā klājās pagalam slikti, jo viņa
cieta no toreiz neatzītās kaites disleksijas – sindroma, kad cilvēkam
lasīšanas un rakstīšanas spējas ir zemākā līmenī, nekā varētu gaidīt pēc
viņa intelekta. Tāpēc meitenei vajadzēja mācīties skolā gadu ilgāk nekā
pārējiem bērniem. Ciešanas sagādāja arī tas, ka Mireija bija kreile –
tolaik šādiem bērniem lika rakstīt ar labo roku, un skolotāji sita
meitenei ar lineālu pa pirkstiem ikreiz, kad viņa mēģināja rakstīt ar
kreiso roku. Šīs sadistiskās metodes radīja lasīšanas un runas problēmas
un, protams, nodrošināja vietu nesekmīgo skolēnu saraksta priekšgalā.
Skolas gadu atstātās pēdas redzamas arī viņas pirmajās intervijās –
Mireija mēdza šķobīties, jo viņai bija grūti pareizi savirknēt vārdus
teikumā.
Pēc šiem pārdzīvojumiem Mireija atteicās no domas mācīties
tālāk un 14 gadu vecumā iekārtojās darbā vietējā fabrikā, lai varētu
atbalstīt ģimeni un samaksāt par dziedāšanas stundām. Darba devējs
nopirka divriteni, lai meitene paspētu gan uz darbu, gan stundām, un par
to katru mēnesi atvilka nelielu summu no algas. Mireija ātri iekaroja
darbabiedru simpātijas, jutās labi un, iespējams, tāpēc katrā pusdienas
pārtraukumā un dažkārt arī darba laikā mēdza skaļi dziedāt.
Piafas dziesmas panākumi
Mireija
reiz kādā intervijā pajokoja, ka 14 gadu vecumā bijis grūti
pārvietoties ar darba devēja iegādāto divriteni, jo viņa bijusi tik
maza, bet vējš tik liels. Matjē, tāpat kā abi vecāki, ir maza auguma un
smalka – vien 153 centimetru gara –, kas vienmēr kontrastējis ar viņas
skaļo balsi. Bērnībā meitenes skaļie smiekli skanēja brīvi, bet vēlāk
Parīzē tos nācās pieklusināt, jo kāds pateica, ka viņa izklausās pēc
mežoņa.
Mireijas Matjē dzīvesstāsts bieži vien pielīdzināts pasakai,
taču nav nekādu brīnumu –lai kļūtu par dziedātāju, viņa ir smagi
strādājusi. Sākums bija dziedāšanas stundas pie Lorī Koljēras kundzes
turpat dzimtajā Aviņonā, Alē ielā, kur vēl šodien pulcējas dažādi
mākslinieki. Koljēras kundzes studija atradās diezgan tālu no Mireijas
mājām, bet viņa ik dienu pacietīgi mēroja šo ceļu. Pirms tam viņa
mēģināja apmeklēt bezmaksas mūzikas skolu, bet klasesbiedri mācībās jau
bija tikuši tik tālu uz priekšu, ka Mireija atkal drīz vien nonāca
nesekmīgo rindās.
Dziedātāja vienmēr bijusi ietiepīga un brīvdomīga, taču ieklausījās ne pārāk stingrās Koljēras kundzes aizrādījumos.
Ietiepība
bija viena no tām īpašībām, kas palīdzēja izveidot viņas karjeru. 1962.
gadā Mireija piedalījās vietējā dziedātāju konkursā un palika otrajā
vietā. Gadu vēlāk viņa izvēlējās citu dziesmu, Edītes Piafas La vie en
Rose, un uzvarēja.
