Aviņonas dziedātājputns

VIZĪTKARTE:
Mireija Matjē
[1946]
NODARBOŠANĀS: franču šansona un estrādes dziedātāja
KARJERAS VIRSOTNES: ap 1200 dziesmu deviņās valodās, pārdoti 122 miljoni ierakstu kopiju
APBALVOJUMI: Francijas Goda leģiona ordeņa kavaliere
VECĀKI: akmeņkalis Rožē Matjē un mājsaimniece Marsela Sofija Matjē

Rožē Matjē, gluži tāpat kā savulaik viņa tēvs, bija akmeņkalis un strādāja darbnīcā blakus Aviņonas kapsētai. Savukārt Marsela Sofija Poijē, kara bēgle no Dankērkas, bija ieradusies Aviņonā 1944. gadā, satikusi Rožē un palikusi. Abi apprecējās 1946. gadā, kad Marsela jau gaidīja pirmo no viņu 14 bērniem – meitu Mireiju. Rožē reiz bija sapņojis par dziedātāja karjeru, bet viņa tēvs, stingrais akmeņkalis, bija aizliedzis par to pat domāt. Tāpēc Rožē no visas sirds vēlējās, lai vismaz kāds no viņa bērniem piepildītu šo sapni un dziedātu. Pats radis mierinājumu baznīcas korī, tēvs Mireijai pirmo dziesmiņu iemācīja un lika uzstāties, kad meitenītei bija tikai četri gadi – par spīti Marselas protestiem, ka bērns tam vēl ir par mazu. Mireija Matjē vēlāk atmiņās rakstīja, ka viņas pirmā uzstāšanās nekādi nebija saucama par labu, taču viņa joprojām atceras publikas aplausus un savu bērna prieku par tiem. Savā ziņā var teikt, ka tā bija arī viņas pirmā atalgotā uzstāšanās – tēvs mazajai par drosmi nopirka konfekti uz kociņa.
Matjē ģimene nebija turīga un bieži cīnījās ar naudas trūkumu, ko spēja novērst tikai Mireija pēc daudziem gadiem, kad bija iekarojusi pasauli ar savām dziesmām.

Nesekmīgā skolniece
Tomēr, par spīti trūkumam, ģimene dzīvoja saticīgi, pamazām uzlabojot dzīves telpu sev apkārt. Piecdesmitajos gados mājās parādījās tāds luksuss kā siltais ūdens un labierīcības iekštelpās un Mireijai vairs nevajadzēja nest ūdeni no āra un sildīt milzīgā katlā uz plīts. Tomēr pats nozīmīgākais notikums un dzīves stabilitātes apliecinājums bija televizora parādīšanās – Matjē pirmie tuvākajā apkārtnē to iegādājās. Rožē pēc tam mēnešiem dabūja just robu makā, jo dārgais aparāts bija paņemts uz nomaksu, taču viņš pirkumu attaisnoja, sacīdams, ka nevar atļauties reizi nedēļā vest sievu uz kino, tāpēc izdarījis tā, lai kino atnāktu pie viņas. Televīzijai bija liela nozīme arī Mireijas dzīvē – šeit viņa pirmoreiz redzēja Edītes Piafas uzstāšanos, nemaz nerunājot par neskaitāmajiem šoviem ar dažādu estrādes zvaigžņu piedalīšanos.
Taču meitenes dzīvē nebija prieki vien. Skolā klājās pagalam slikti, jo viņa cieta no toreiz neatzītās kaites disleksijas – sindroma, kad cilvēkam lasīšanas un rakstīšanas spējas ir zemākā līmenī, nekā varētu gaidīt pēc viņa intelekta. Tāpēc meitenei vajadzēja mācīties skolā gadu ilgāk nekā pārējiem bērniem. Ciešanas sagādāja arī tas, ka Mireija bija kreile – tolaik šādiem bērniem lika rakstīt ar labo roku, un skolotāji sita meitenei ar lineālu pa pirkstiem ikreiz, kad viņa mēģināja rakstīt ar kreiso roku. Šīs sadistiskās metodes radīja lasīšanas un runas problēmas un, protams, nodrošināja vietu nesekmīgo skolēnu saraksta priekšgalā. Skolas gadu atstātās pēdas redzamas arī viņas pirmajās intervijās – Mireija mēdza šķobīties, jo viņai bija grūti pareizi savirknēt vārdus teikumā.
Pēc šiem pārdzīvojumiem Mireija atteicās no domas mācīties tālāk un 14 gadu vecumā iekārtojās darbā vietējā fabrikā, lai varētu atbalstīt ģimeni un samaksāt par dziedāšanas stundām. Darba devējs nopirka divriteni, lai meitene paspētu gan uz darbu, gan stundām, un par to katru mēnesi atvilka nelielu summu no algas. Mireija ātri iekaroja darbabiedru simpātijas, jutās labi un, iespējams, tāpēc katrā pusdienas pārtraukumā un dažkārt arī darba laikā mēdza skaļi dziedāt.

Piafas dziesmas panākumi
Mireija reiz kādā intervijā pajokoja, ka 14 gadu vecumā bijis grūti pārvietoties ar darba devēja iegādāto divriteni, jo viņa bijusi tik maza, bet vējš tik liels. Matjē, tāpat kā abi vecāki, ir maza auguma un smalka – vien 153 centimetru gara –, kas vienmēr kontrastējis ar viņas skaļo balsi. Bērnībā meitenes skaļie smiekli skanēja brīvi, bet vēlāk Parīzē tos nācās pieklusināt, jo kāds pateica, ka viņa izklausās pēc mežoņa.
Mireijas Matjē dzīvesstāsts bieži vien pielīdzināts pasakai, taču nav nekādu brīnumu –lai kļūtu par dziedātāju, viņa ir smagi strādājusi. Sākums bija dziedāšanas stundas pie Lorī Koljēras kundzes turpat dzimtajā Aviņonā, Alē ielā, kur vēl šodien pulcējas dažādi mākslinieki. Koljēras kundzes studija atradās diezgan tālu no Mireijas mājām, bet viņa ik dienu pacietīgi mēroja šo ceļu. Pirms tam viņa mēģināja apmeklēt bezmaksas mūzikas skolu, bet klasesbiedri mācībās jau bija tikuši tik tālu uz priekšu, ka Mireija atkal drīz vien nonāca nesekmīgo rindās.
Dziedātāja vienmēr bijusi ietiepīga un brīvdomīga, taču ieklausījās ne pārāk stingrās Koljēras kundzes aizrādījumos.
Ietiepība bija viena no tām īpašībām, kas palīdzēja izveidot viņas karjeru. 1962. gadā Mireija piedalījās vietējā dziedātāju konkursā un palika otrajā vietā. Gadu vēlāk viņa izvēlējās citu dziesmu, Edītes Piafas La vie en Rose, un uzvarēja.