Senāk cilvēki no kailuma nekautrējās. Viņi nepazina nekādu īpašu peldēšanās ietērpu. Mūsu priekšgājēji peldējās bieži un labprāt - ūdens peldes tika uzskatītas par dziednieciskām, tās aizskaloja prom visas problēmas. Gandrīz visām tautām ūdens bijis maģisks līdzeklis pret dažādām vainām, sākot no slimībām un beidzot ar parādiem. Mūsu pašu senči upē noskaloja krustnešu jaunatvesto ticību; Daugavā iekšā - un latvis atkal pagāns.
Pompeju freskās redzamas mūsdienu bikini līdzīgos apģērbos tērptas jaunavas. Antīkajā laikā kailu ķermeni apbrīnoja, bet vēlāk sāka nicināt kā grēka iemiesojumu, un tā tas notika gadsimtiem ilgi. Taču, par spīti visam, peldēšana bija viena no iecienītākajām cilvēka izpriecām.
Agrīnajos viduslaikos ķermenis tika noliegts, tas bija jāslēpj, taču šo likumu ievēroja tikai formāli. Savukārt vēlīnajos viduslaikos peldēšanās bija sinonīms uzdzīvei. Pilsētas peldētavās satikās pretējā dzimuma peldētāji, nometa drānas un metās peldus. Peldes apģērbs? Tāda nebija, vienīgi peldēties kārās dāmas centās cita citu pārtrumpot ar greznāku galvassegu. Peldēšanās tika apvienota ar iedzeršanu, dzīrošanu un partnera meklēšanu.
Ar laiku peldēšanās un ūdens sniegtās izpriecas kļuva par zemnieku izklaidi, savukārt augstdzimušie, jo sevišķi baroka un rokoko laikā, šķaudīja virsū dažādām ūdens procedūrām, lietoja dārgas smaržas un pūderēja matus. Ūdens tika uzskatīts par bīstamu substanci, jo tas spēj visur iesūkties, bet mazgāšanos pasludināja par veselībai bīstamu. Tieši tādēļ ūdenstilpes tika uzskatītas par izpriecu, nevis tīrības līdzekli.
Pirmie speciāli peldēšanai domātie kostīmi parādījās tikai 18. gadsimta beigās, kad, piemēram, apgaismības laikmeta filosofs Žans Žaks Ruso aicināja cilvēkus būt tuvāk dabai. Attīstoties dabaszinātnēm, mainījās arī attieksme pret higiēnas normām un uzskati par veselīgu dzīvesveidu. Eiropā piekrastēs izveidojās pirmie kūrorti. Šo iestāžu apmeklēšanu uzskatīja par izglītoto un augstākās sabiedrības dzīves norma gluži tāpat kā operas apmeklējumu un filozofēšanu pie kamīna. Peldkostīmi tika darināti pēc apakšveļas piegrieztnes, tāpēc izskatījās kā naktskrekli.
Asakas un svins
Par peldmodes atgriešanos īpaši jāteicas angļiem. Viņu dzimtenē jau aptuveni 1800. gadā ezeros bija daudz atklāto peldvietu. Londonas peldvietās par vienu peniju varēja izīrēt peldtērpus, bet citās peldvietās ķermenis nemaz nebija obligāti jāpiesedz. Taču ar likumu bija noteikti dāmu un kungu peldēšanās laiki, tāpēc daiļā dzimuma peldēšanas laikā ap pludmali nereti snaikstījās kungi ar binokļiem. Karalienes Viktorijas laikā Anglijā parādījās savdabīgs peldkostīma aizstājējs - pārģērbšanās kabīnei līdzīga koka kaste uz riteņiem, ko iestūma jūrā. Dāmas šajās kastēs tad arī mērcējās, jo peldēšana nedz brasā, nedz tauriņstilā nebija iespējama.
Tiesa, jūrnieki toreiz reklamēja peldēšanos Ievas un Ādama kostīmos - viņi tādu modi bija iemācījušies pie Polinēzijas iedzimtajiem. Viņu centieni guva panākumus 19. gadsimtā, kad pienāca peldmodes ziedu laiki un ezeri, upju krasti bija pilni ar peldētgribētajiem - visbiežāk kailiem. Protams, šāda mode sadusmoja puritānisko sabiedrības daļu, un drīz vien tika pieņemts likums par peldu kostīmiem, kas nosedz ķermeni no kakla līdz celim, piemēram, Amerikā, Ņujorkas štatā, līdzīgs likums bija spēkā vēl 1938. gadā. Tolaik klasisks peldēšanas kostīms vīriešiem sastāvēja no adītam apakšbiksēm - pantaloniem līdz ceļiem - un adītas vestes. Sievietes peldkostīms toties daudz neatšķīrās no ikdienā valkājamiem apģērbiem. Sākumā peldētāja tika ietērpta apakšveļā - kreklā un mežģīņotās biksēs līdz ikriem, kam virsū uzvilka korseti. Virs tā sauktās asaku korsetes atradās tunikai līdzīga virskleita jūrnieku stilā, kas sniedzās krietni pāri ceļiem. Labi situētām dāmām peldtērps bija izšūts ar krokotām rišām un rotāts ar zeltītām pogām.
Taču jūras vējš varēja kokvilnas vai vilnas audumu saplivināt, atklājot apkārtējiem dāmu kājas, kas tolaik tika uzskatīta par nepieklājību. Par spīti atsevišķām peldvietām, dāmas nebija pasargātas arī no kungu uzmācīgajiem skatieniem. Džentlmeņi, bruņojušies ar binokļiem, gaidīja svārkus paceļošo vēju. Problēma tika risināta, peldkleitā iešujot svina gabaliņus. Tā kā peldtērps samirkstot kļuva smags, bet svina gabali šo smagumu vēl pastiprināja, ne vienu vien peldētāju vajadzēja glābt no noslīkšanas.
Brīvību krūtīm!
Tikai 20. gadsimta sākuma tika izdots likums, kas atļāva dāmām un kungiem peldēties kopā. Tiesa, kopīgās peldvietas bija nodalītas ar koka vairogiem. Vienā žoga pusē drīkstēja atrasties tikai laulātie pāri ar bērniem. Anekdotiski nostāsti vēsta, ka toreiz avīzēs tika ievietoti sludinājumi, kur kopā peldēties kārie pāri meklēja bērnus, ko aizņemties gājienam uz pludmali. Peldkostīms joprojām gandrīz nemaz neatšķīrās no ikdienas apģērba - to veidoja korsetes, mežģīnes un obligātā cepure, ko rotāja vasaras ziedi. Drosmīgākās peldētājas ģērbās biksēs un platos kreklos.
1903. gadā parādījās pirmie visu ķermeni nosedzošie
vilnas un kokvilnas triko. Taču vēl drosmīgākas peldkostīmu modes
vēsmas parādījās 1907. gadā, kad austrāliešu peldētāja un filmu zvaigzne
Anete Kellermane tika arestēta par neķītru uzvedību Anglijas kanāla
krastā, jo bija tērpusies pārāk atklātā peldkostīmā. Tas bija šūts no
bieza auduma un atkailināja gan kājas, gan rokas. Laikā, kad peldtērps
drīkstēja atsegt tikai plaukstas un galvu, šāda peldkostīma nēsāšana
līdzinājās revolūcijas pieteikumam. Anete bija pārliecināta, ka,
peldoties biezajā kostīmā, pastāv lielāks risks noslīkt un iedzīvoties
krampjos.
No Ādama līdz Boratam
Vīriešiem peldmode visos laikos bijusi daudz vienkāršāka, pirmām kārtām jau fizioloģisko atšķirību dēļ - viņiem atšķirībā no sievietēm nav krūšu. Šā iemesla dēļ vīriem galvas bija jālauza tikai par ķermeņa apakšdaļas piesegšanu. Protams, Senajā Grieķijā un Romā stiprā dzimuma pārstāvji neniekojās ar piesegšanos. Izredzes iegūt amata paaugstinājumu bija romiešiem, kuri varēja lepoties ar iespaidīga izmēra vīrietību. Tādēļ vīri nekautrējās peldēties kaili, lai iegūtu pēc iespējas vairāk līdzpilsoņu uzslavu. Mutvārdu cildinājumi bija vislabākie, jo tie agri vai vēlu nonāca ausīs tiem, kuru rokās bija vara.
Taču drīz vien vīrieši tika ieģērbti gan cirka kostīmiem līdzīgos triko, gan platos kreklos un vilnas biksēs. Nav zināms, cik ilgi Eiropas vīrieši mocītos, ja Austrālijas vīri atklāti neignorētu Viktorijas laika morāli. 20. gadsimta pirmajā pusē viņi vienkārši saīsināja garās vīriešu peldbikses.
1900. gadā modē nāca triko kostīms ar īsām starām, vēl pēc 20 gadiem parādījās pavisam knapas peldbikses - tā sauktās trīsstūrainās peldbikses, ko uzskatīja par skandalozām, jo tās uzskatāmi izcēla vīrieša lepnumu, it īpaši pēc peldēšanās. Savukārt 30. gados ASV modē bija peldbikses ar jostu - tās uz ekrāna nereti demonstrēja aktieri. Seksīgas peldbikses, iesauļots torss, cigarete vienā rokā, izsmalcināts kokteilis otrā - kura meitene gan spētu pretoties? Savukārt 50. gados populāras kļuva ļoti īsas un apspīlētas peldbikses.
Sevišķi drosmīgi un ar humoru apveltīti peldētāji var mēģināt pludmalē ierasties tērpušies mankini - vīriešu bikini, ko 2006. gadā popularizēja aktieris Saša Barons Koens filmā Borats: Amerikas kultūras mācība par labu lieliskajai Kazahstānai.
Mūsdienās atbilstoši gaumei un augumam iespējams izvēlēties dažādus peldbikšu veidus - pieejamas klasiskas vīriešu peldbikses, arī stringi, bokseršorti, peldbikses ar tīkliņu, šorti.......
