Līķis kāpņutelpā piecas stundas
65 gadus veco Ventspils pastnieci Annu Čubu 19. martā mirušu atrada vienā no Katoļu ielas daudzstāvu namiem. Brutāli sadragātā galva un asinīm pielietā kāpņutelpa liecināja, ka sieviete mirusi vardarbīgā nāvē. Turklāt līķis bija ietīts paklājiņā, kuru kā savu kājslauķi atpazina viena no nama iemītniecēm. «Latvijas pasts» informēja, ka pastniece todien veikusi savus darba pienākumus, kas ietver gan abonēto preses izdevumu un vēstuļu, gan pasūtīto preču un pensiju piegādi. Sievieti atrada vismaz piecas stundas pēc tam, kad viņa piektajā stāvā dzīvojošajam invalīdam bija atnesusi pensiju un devusies prom. Nav saprotams, kāpēc pastniece atradusies kāpņu laukumā virs piektā stāva, jo augstāk neviena dzīvokļa nav, ir tikai slēgti bēniņi. «Tajā vietā bieži guļ bezpajumtnieki, tāpēc kaimiņiene guļošajam cilvēkam uzreiz uzmanību nepievērsa, taču pēc tam situācija šķita aizdomīga, viņa devās apskatīties un atklāja baiso notikumu,» »VZ« stāsta augšstāva iedzīvotāja Gunta.
Neviens no mājas iedzīvotājiem nav ne redzējis mājā kādu aizdomīgu personu, ne arī dzirdējis savādus trokšņus – kāpņu telpa bijusi klusa kā vienmēr. «Pārsvarā visiem ir dubultās durvis, un, ja vēl istabā sarunājas, skan radio vai televizors, kāpņutelpas skaņas vispār nav dzirdamas. Arī suns ne vienmēr rej, ja kāds ir aiz durvīm. Dzirdējāt, arī uz jums viņš sāka riet tikai tad, kad piezvanījāt pie durvīm,» stāvot pavērtajās dzīvokļa durvīs, saka kāds vīrietis.
Atpazina pēc zābakiem un somas
Izmeklēšanas interesēs plašāka informācija pašlaik netiek sniegta, taču, visticamāk, pastniece nogalināta laupīšanas uzbrukumā. Nama iemītniece Gunta teic, ka pastnieci atpazinusi uzreiz – pēc zābakiem. Pie sievietes kājām stāvējusi pastnieces soma, kas bijusi atvērta. «Pastniecei it kā galvā bija uzmaukts maisiņš, iespējams, tāpēc neviens arī nedzirdēja kliedzienus. Abi ar vīru todien nebijām mājās, jo gājām uz bankomātu pēc naudas, – mans vīrs negrib maksāt pastam katru mēnesi divus latus par pensijas piegādi mājās, tad bijām ciemos pie manas mammas. Ja būtu bijuši mājās, varbūt varētu novērst nelaimi,» Guntas acīs parādās asaras. «Man ir tik žēl Annas, arvien vēl nevaru atrast mieru, kā tā varēja notikt. Mēs taču esam skolasbiedrenes. Dzirdēju runājam, ka Anna dzērusi, bet neticu, viņa taču bija laba pastniece, atbildīga par savu darbu.» Jāpiebilst, ka vēlāk ne viens vien ventspilnieks Annai «met ar akmeni», sakot, ka viņa jaunībā visai daudz dzērusi, pēdējā laikā iereibusi manīta brīvdienās. «Divlitru aliņi gāja uz urrā. Slepkava jāmeklē starp viņas paziņām,» teic kāds solīds kaimiņš.
Vāja, trausla un salīkusi sieviņa
Anniņu jeb Čubiņu Jaunpilsētā un Karātavu rajonā zina gandrīz ikviens, jo te viņa dzīvojusi kopš bērnības, kad pati auga četru bērnu ģimenē un mita privātmājā Meža ielā. Daudzas pensionāres, runājot par pastnieci, notrauš pa asarai. «Man arvien liekas jocīgi, ka vairs neredzu viņu traucamies pa ielu ar pastu rokās,» saka pensionāre Soņa. «Viņa no viena gala uz otru kursēja te caurām dienām.» Anna bijusi trausla un smalka, neliela auguma večiņa, gājusi vienmēr saliekusies un ar piepūli aiz muguras vilkusi uz ritenīšiem uzlikto smago somu, kas regulāri bija piekrauta ar presi un reklāmas izdevumiem. «Es vienmēr domāju, ka viņa ir ļoti, ļoti veca, bet izrādās, ka viņa bijusi par mani pat divus gadus jaunāka,» stāsta Terēzes kundze. «Es vienmēr uz viņu skatījos un domāju, cik cilvēkam grūti, jo viņa bija tik sačākstējusi un kaulaina, man bija žēl, ka viņai jāstiepj tās smagās somas,» saka Ausma. Soņa atklāj, ka pastniece bijusi laipna, precīza un akurāta, taču visai nerunīga. Tikai reiz viņa atklājusi savas dzīves niansi, proti, ka viņai jāuztur mazmeita un pašai ir ļoti slikta redze un nepieciešama operācija. Savukārt kāds kungs atklāj, ka no pensiju nešanas Annai ticis arī labums, jo katrs viņai atvēlējis no savas naudas 20, 30 vai pat 50 santīmus.
Izdzīvoja pēc smagas avārijas
Anna viena audzinājusi savus bērnus – dēlu un meitu, rūpējusies arī par mazmeitu, nu jau 20 gadus veco Kristiānu. Aptuveni gadu Anna īrēja divistabu dzīvokli, kurā dzīvoja kopā ar mazmeitu, bet pēdējo pusgadu tur mitusi arī sirmgalves meita Mudīte. 45 gadus veco sievieti »VZ« izdodas sastapt dzīvoklī dienu pirms mammas bērēm, šķirojot fotogrāfijas. «Man bija ļoti, ļoti laba mammīte,» Mudīte saka caur šņukstiem. «Man ir tik smagi... Pirms pusgada nomira mans draugs, ar kuru kopā nodzīvoju 24 gadus, tagad esmu zaudējusi arī otru tuvo cilvēku.» Mudīte ir pārliecināta, ka slepkava cerējis tikt pie pensiju naudas: «Viņš naudu gribēja. Vai tad viņiem vajag tās avīzes vai tās komercpreces – vīriešu zeķes un šampūnu, ko viņa piedāvāja cilvēkiem?» Mudītes mamma par pastnieci nostrādājusi visu, vairāk nekā 40 gadus garu darba mūžu. «Bija gan daži pārtraukumi, jo veselība mazliet piekliboja,» atceras Mudīte.
Kad Mudītei bija astoņi gadi, viņas vecāki cieta smagā autoavārijā pie Ugāles pagrieziena. Diemžēl tētis neizdzīvoja, bet mamma guva ļoti smagas traumas. «Mammai bija lauzts mugurkauls. Viņa pusgadu gulēja slimnīcā. Viņas izdzīvošana bija brīnums!» Tomēr trauma atstājusi sekas uz mūžu – iztaisnot muguru Anna tā arī nekad vairs nevarēja.
Bieži runājusi par nāvi un kapiem
Dzīvojot pēdējo pusgadu kopā ar mammu, Mudīte ievērojusi, ka viņa regulāri cēlusies četros no rīta, lai atkārtojumā noskatītos iemīļoto seriālu, piecos padzērusi kafiju un kārtojusi māju. Septiņos viņa gājusi uz darbu, bet piecos vakarā centusies būt mājās un sagaidīt ar vakariņām skolas bērnu Kristiānu un Mudīti, kas atgriezusies no darba gaterī. «Mamma pēc darba vienmēr izskrēja visus veikalus un iepirkās ar atlaidēm. Ledusskapis vienmēr bija pilns, mammai bija svarīgi, lai esam paēdušas. Diemžēl pašai viņai organisms bija novājināts, jo viņa skrēja neēdusi. Ja atgādināju, lai paņem vismaz pāris sviestmaizes uz darbu līdzi, paņēma, bet tā par sevi viņa nedomāja. Viņa uztraucās tikai par citiem, lai citiem būtu labi,» saka Mudīte.
Dēla meita Kristiāna bijis viņas acuraugs. Lai meiteni izskolotu, Anna daudz strādājusi. «Pirms septiņiem gadiem meitēns pateica, ka dzīvos pie omiņa un viss,» atceras Mudīte. Viņa gan neatklāj, kāpēc Kristiāna nedzīvo pie savas mammas un pāris gadus jaunākā brāļa.
Iespējams, Annas kundze nojautusi nāves stundas tuvošanos, jo pēdējā laikā par nāvi runājusi ik dienu. «Nedomāju, ka viņa domāja par tik briesmīgu nāvi, viņai nekad neviens nebija uzbrucis vai draudējis. Bieži vakarā, apgūlusies gultā, mamma teica: «Meitiņ, esmu tā nogurusi. Gribētos mierīgi aizmigt un nepamosties.» Viņa abām māsām, brālim un citiem radiem deva visādus norādījumus, kas jādara pēc viņas nāves. Man viņa teica, lai zārkā velk sarkanu blūzīti, – sarkanā krāsa viņai ļoti patika, bet uz krūtīm uzliek baltas neļķes kā tētim. Mamma arī vēlēja sarkanās rozes uzlikt viņai uz kapa,» rādot uz mākslīgo ziedu pušķi uz galda vāzē, stāsta Mudīte. Tomēr Annas galvenā vēlēšanās bijusi, lai pēc viņas nāves tuvinieki nepamet Kristiānu un palīdz viņai iekārtot dzīvi. Mudīte apsolījusi, ka viss būs kārtībā.
