Civilie ieroči

Plēsēji ir apveltīti ar asiem zobiem un nagiem, zālēdāji - ar vareniem ragiem veiklām kājām, Homo erectus nevarēja lepoties nedz ar asiem zobiem un nagiem, nebija tam arī varenu ragu un noskriet stirnu arī nebija pa spēkam, tāpēc nācās pielāgoties. Izmantot to, ko māte daba viņam bija dāvājusi, proti, saprātu ! Un tā cilvēce spēra savu pirmo soli pretī progresam - sāka izmantot ieročus pārtikas iegūšanai !

Laika gaitā medību ieroči pilnveidojās. Nerimtīgajos savstarpējos ķīviņos un konfliktos, pilnveidojās kaujas taktika. Ieroči attīstījās kopā ar cilvēku un cilvēces vēsture iet roku rokā ar ieroču vēsturi.

Cilvēks nepārtraukti sastapās ar briesmām. Viņu apdraudēja plēsīgi zvēri, bet galveno kārt, lielākais drauds bija citi cilvēki. Konkurence pārtikas jomā rosināja nerimstošus konfliktus un sadursmes, kurās ieročiem un kaujas taktikai bija noteicoša loma. Apgūstot bronzu un dzelzi attīstījās aukstie ieroči. Tie kļuva izturīgāki un efektīgāki. Parādījās šķēpu un bultu uzgaļi, dažādu izmēru naži un zobeni. Medības kļuva vieglākas un efektīgākas. Aukstie ieroči turpina attīstīties arī mūsdienās un tas pierāda to efektivitāti un nenoliedzami būtisko lomu cilvēka sadzīvē.

Būtiskākais notikums ieroču attīstībā ir šaujampulvera izgudrošana 12.gs. un tas ļāva spert milzu soli ieroču attīstībā. Strauji attīstījās un progresēja lielgabali, kuru loma karadarbībā ir nenovērtējama. Lielgabali izvietojās uz aizsargmūriem un kuģiem, tiem pievienoja riteņus un lielgabals kļuva par neatsveramu palīgu uzbrukumā. Netika aizmirsts arī par kājniekiem un savu uzvaras gājienu uzsāka musketes un pistoles. 16. gs. parādījās vītņstobra ieroči. Tie ļāva šaut tālāk un precīzāk. Kopš šā brīža nekādi būtiski atklājumi ieroču attīstībā netika piedzīvoti. Visi bija aizņemti ar jaunatklāto ieroču izmēģināšanu un jaunu kaujas taktiku izstrādi.

19.gs otrajā pusē notika kārtējais apvērsums ieroču attīstībā ! Tika izgudroti automātiskie ieroči ! 1941. gadā dienasgaismu ieraudzīja, nu jau par klasiku kļuvušais, AK (автомат Колашникова) Kalašņikova automāts. Līdz pat šai dienai AKM (фвтомат Колашникова модернизированный) Kalašņikova automāts modernizētais, kurš tika radīts 1959. gadā, ir pamatoti uzskatāms par vienu no populārākajiem ieročiem un tas ir atrodams daudzu pasaules valstu armijas bruņojumā.

Paralēli pistolēm, triecienšautenēm un lielgabaliem, attīstījās arī masu iznīcināšanas ieroči. Šo ieroču galvenais attīstības trumpis ir aviācija. Pateicoties aviācijai karš kļuva globāls, brutāls un asiņaināks. Mūsdienās ieroči kļūst datorizēti. Raķetes, kuras vada dators, tēmekļi, kas ļauj redzēt naktī un pat caur sienām, radari un detektori, skaneri, lāzeri un satelīti ... ieroči ir tēma par ko var, un varēs runāt mūžīgi, vai tik ilgi, cik pastāvēs civilizācija.

Šaujampulveris

Šaujampulveris - salpetris, kokogles un sērs. Sajaucot šos komponentus var iegūt vielu, kas pielika punktu zobenu cīņām un bruņinieku stāstiem.

Vēsturē pirmās ziņas par šaujampulveri ir minētas Ķīnā 12. gs. Arī bizantieši izmantoja salpetra un naftas maisījumu ienaidnieku iebiedēšanai. „Grieķu uguns" iedvesa šausmas un ir pirmais vēsturē zināmais fakts, kad tika izmantots liesmu metējs. 11. gs šaujamieroči parādījās arī arābiem, iespējams, ka šaujampulvera recepte tika iegūta Ķīnā, bet, iespējams, ka arābi to atklāja paši , lai nu kā, bet salpetri sāka dēvēt par „Ķīnas sāli." 13.gs. lietā jau tika likti lādiņi. Eiropā šaujamieroči ieplūda no Arāvijas pussalas. Pirmie Eiropā šaujamieročus sāka izmantot spāņi.

14. gs. mūks Bertolds Švarcs saraksta darbu „par pulvera lietderību", kurā viņš izsmeļoši apraksta pulvera sastāvu un tā izmantošanas iespējas. Tas bija jaunas ēras sākums - šaujamieroču ēras sākums.

Patronas

Savos pirmsākumos šaujamieroci lietot nebija tik viegli kā mūsdienās. Lai pielādētu pirmo pistoli, bija jāveic sekojošas darbības : stobrā jāieber pulveris, tad tas jāsapresē ar speciāli tam paredzētu stieni, jāievieto stobrā lode, jānosprosto, speciālā atvērumā jāievieto deglis, jāaizdedzina un jānotēmē. Šo operāciju veica tikai pirms kaujas, kaujas laikā šaujamieročus nelietoja. 14.-15. gs. Kaujas laikā paļāvās uz loka šāvējiem un arbaletiem, bet šaujamieroči kalpoja vairāk kā psiholoģiskais ierocis. Šaujamierocis savos pirmsākumos bija neparocīgs un bīstams. Bija jāsargā pulveris, lai tas allaž būtu sauss, ja lija lietus, tad no šaujamieroča bija maza jēga.

Izgudrotāji nesnauda un drīz vien pistoles tika papildinātas ar mehānismiem, kas līdzinās šķiltavām. Atvelkot gaili, tiek nospriegota atspere, nospiežot mēlīti, atsperi atbrīvo un dzelksnis uzsitot pa kramu rada dzirksteli, kas aizdedzina pulveri. Šis mehānisms ļāva izmantot šaujamieroci lietus laikā, taču pielādēšana ar vien bija sarežģīta procedūra. Pirmās patronas parādījās 17. gs. Tās bija papīra tīstoklis ar pulveri un lodi. Pēcāk papīra vietā sāka izmantot vara foliju.

1774. gadā, Francijā doktors Boens atklāja sprāgstošā dzīvsudraba īpašības, bet 18. gs. beigās Anglis Forseits patentēja pirmās kapseles - ierosinātāj sprāgstvielas. Tās sastāvēja no divām salīmētām vaskpapīra ripiņām ar sprāgstošo dzīvsudrabu vidū, kuras tika lietotas degļa vietā. 19. gs. Kapseles ieviešana padarīja šaujamieroci praktiskāku, taču kapsele, pulveris un lode vēl nebija vienoti un pielādējot ieroci šos komponentus nācās pievienot pa vienam.

1836. gadā inženieris Leforšē piedāvāja konstrukciju, kurā bija apvienota kapsele, pulveris un lode vienā čaulā. Šajā patronā kapsele atradās čaulas iekšpusē.Patronas aizmugurē atradās kustīgs metāla stienītis, kad belzenis uzsita pa stienīti, tas pārsita kapseli - sprāgstošais dzīvsudrabs uzliesmoja aizdedzinot pulveri. Jaunā parauga patrona strauji ieguva popularitāti. Ražotāji nekavējoties uzsāka novecojušo kapseļu ieroču modernizāciju. 1853. gadā Kolts uzsāka masveida stieņpatronu revolveru ražošanu. Taču neskatoties uz popularitāti, jaunās patronas tomēr bija neparocīgas un bīstamas.

19. gs. vidū dienas gaismu ieraudzīja jauns produkts - unitāra patrona ar kapseli, kas bija ievalcēta čaulā un kad belzenis uzsita pa kapseli, tā uzliesmoja aizdedzinot pulveri vienmērīgi visā čaulas platumā. Jaunā patrona bija mitrumizturīga, to bija ērti glabāt un transportēt.

19. gs. beigās tika atklāts bezdūmu pulveris un patrona ar ievalcētu kapseli, noslēdza savu evolūciju. Līdz pat mūsdienām patronu uzbūve nav piedzīvojusi būtiskus uzlabojumus.

Kas ir kalibrs?

Pirms sākt runāt par kalibriem, noskaidrosim šī vārda izcelsmi. Kalibrs apzīmē iekšējo vai ārējo cilindra, vada vai caurules diametru. Tas nāk no itāļu valodas vārda calibro, kas savukārt nāk no arābu valodas qālib (قالب), kas nozīmē veidne, bet vissenākais nāk no grieķu valodas vārda kālápous, tas nozīmē kurpju sagatave.

Parasti "kalibrs" ir saistīts ar šaujamieročiem, šajā gadījumā tas apzīmē stobra iekšējo diametru. Šis lielums tiek mērīts collās vai milimetros.

Jāpiemin, ka ieroči iedalās gludstobra un vītņstobra ieročos. Katram no šiem veidiem kalibru nosaka savādāk. Gludstobra, kas parasti ir medību ieroču kalibrs, kā vēsta sena tradīcija, kalibrs tiek noteikts sekojoši: cik lodes no vienas angļu mārciņas (453,6g) tīra svina var izliet un ievietot stobrā (stobra garums 220mm), tāds ir ieroča kalibrs, kā redzams zīmējuma apakšējā daļā. Pastāv šādi gludstobra medību ieroču kalibri: 12, 16, 20, 28, 32. Populārākie no tiem ir 12, 16, 32. Tātad - jo lielāks ir gludstobra ieroča kalibra cipars, jo mazāks ir tā stobra izmērs. Savukārt, jo kalibra cipars ir mazāks, jo stobra diametrs ir lielāks. Tātad, 32. kalibrs ir vismazākais, bet 12. ir vislielākais stobra diametrs.

Vītņstobra šaujamieroču kalibra cipars atbilst stobra kanāla diametram. (sk. zīmējuma augšējo daļu). Vītņstobra šaujamieročiem stobrā ir spirāliskas vītnes - izciļņi, kas līdzinās skrūves vītnei. Tādēļ izšautā lode, izlidojot no stobra, griežas. Šāviņš lidojuma laikā nevar nokrist, un šāviena precizitāte ievērojami palielinās. Vītņstobra šaujamieroču dažādību nosaka ne tikai kalibrs, bet arī vītņu skaits stobrā un to virziens. Piemēram, Kolta un Brauninga revolverim ir sešas vītnes, Koltam tās griežas pretēji pulksteņrādītāju virzienam, savukārt, Brauningam - pulksteņrādītāju kustības virzienā. Smit & Wesson ieročiem vītnes ir piecas un griežas pulksteņrādītāju virzienā. Dažādu ražotāju ieroči atšķiras arī ar relatīvo vītņu platumu un attālumu starp tām. Vītņu skaits, platums un griešanās virziens nenosaka šāviena precizitāti.

Uzsākot šaujamieroču masveida ražošanu, ražotāji saskārās ar problēmu. Eksistēja dažādas mērvienību sistēmas un metriskā sistēma krasi atšķīrās no ASV un Anglijā izmantotās mērvienību skalas. Ja pasaulē tika pieņemts Anglijas mērvienības standarts kalibru noteikšanā medību ieročiem, tad vītņstobra ieroču ražotāji, kas bija uzsākuši šaujamieroču ražošanu vadoties pēc metriskās sistēmas, uzskatīja, ka ir nepieciešams „sadzīvot" abām mērvienību sistēmām, rodot kompromisu - izmantot abas sistēmas, ieviešot starptautisku klasifikāciju šaujamieroču kalibros. Mēs lietojam metrisko sistēmu, tāpēc kā bāzi ņemsim šās mērvienības iedalījumus:

• Ø Mikrokalibra -mazāki par 5,45 mm;
• Ø Mazkalibra - 5,45- 6,5 mm;
• Ø Standarta kalibrs - 6,5 - 9,00 mm;
• Ø Lielkalibra - 9,00 - 20,00 mm.

Lūk, šaujamieroču kalibru „atšifrējums" :

Ieroču parametros un raksturojumos norāda ne tikai ieroča kalibru, bet arī čaulītes garumu, piemēram, 9x19. Cipars 9 norāda uz ieroča kalibru, bet 19 - uz čaulītes garumu.

Patronas kopējais garums (attēlā) ir „ligzda" patrontelpā, kurā atrodas patrona un standartizētie izmēri (9x19) ir norāde uz to, kādas patronas konkrētajam ierocim ir paredzētas. Katram ieroču tipam ir atšķirīgi patronu čaulītes garumi, piemēram, AK patronas izmēri ir 7,63x54,kur 7,62 ir kalibrs, bet 54 ir čaulītes garums, vai 38.x 45 ir revolvera patrona, kur .38 ir kalibrs, bet 45 ir patronas čaulas garums, bet sīkāk par šīm ieroču atšķirībām nākamreiz.

Mazliet par terminiem :

Ieroču aprites likums - I nodaļa - Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini

• 4) automātiskais šaujamierocis - šaujamierocis, kas pēc katra šāviena pats uzlādējas jaunam šāvienam un, ja vienreiz tiek iedarbināts tā palaišanas mehānisms, spēj izdarīt vairākus šāvienus;
• 12) ierocis - priekšmets vai mehānisms, kas speciāli radīts dzīvu vai nedzīvu mērķu iznīcināšanai vai bojāšanai;
• 20) kalibrs - šaujamieroča stobra urbuma, šāviņa vai čaulas nosacītais izmērs;
• 27) munīcija - priekšmeti, kas konstruktīvi izgatavoti šāviena izdarīšanai un paredzēti dzīvu vai nedzīvu mērķu iznīcināšanai vai bojāšanai;
• 28) patrona - šaujamieroča (ar šāviņu vai bez tā) munīcija, kurā vienā veselumā apvienota čaula, propelents un aizdedzināšanas ierīce;
• 41) šaujamierocis - ierocis, kurā šāviņš enerģiju virzes kustībai saņem, šaujampulverim sadegot gāzu spiediena rezultātā;
• 42) šāviņš - lode, renkulis, skrots, bulta vai citi priekšmeti vai vielas, kas paredzēti vai pielāgoti šaušanai no ieroča vai tiek izšauti no ieroča;
• 44) vītņstobra šaujamierocis - šaujamierocis, kuram stobra urbumā visā tā garumā izveidotas spirālveida gropes, kuras izraisa lodes rotāciju, izņemot šaujamieročus, kuri paredzēti šaušanai ar gludstobra šaujamieroču munīciju un kuri Latvijas Republikā klasificēti kā gludstobra šaujamieroči.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 05.06.2003. un 22.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2004.)

Šie ir vispārpieņemtie termini, kurus lieto gan profesionāļi, gan tiesību sargājošo instanču darbinieki.

Revolveri un pistoles

Esam iepazinušies ar kalibru, šo un to esam uzzinājuši par patronām un nu ir pienācis laiks iepazīties ar pašiem ieročiem. Sāksim ar veikalos nopērkamām „mantiņām". Pirms automātiskie ieroči, proti, pistoles, uzsāka savu slavas gājienu ieroču vēsturē nedzēšamas pēdas atstāja revolvers.

Revolvers aizsāka civilieroču attīstību. Viens no ievērojamākiem revolvera plusiem ir nekustīgs stobrs, kas nodrošina precizitāti un mehānisma vienkāršība, kas savukārt palielina ieroča ilgdzīvošanu. Jo mazāk kustīgu detaļu, jo ilgāk kalpos mehānisms - tas ir fakts. Revolvera galvenie mīnusi ir ierobežots patronu skaits, kurš svārstās atkarībā no ieroča kalibra. Tradicionāli revolvera aptverē ir 6 patronas. Kā vēsta leģenda, tad mežonīgajos rietumos, kur revolveris bija neatņemama kovboja garderobes sastāvdaļa, 6 patronu aptverē parasti atradās tikai 5 patronas, jo 6 vietā bija sarullēta 20 dolāru banknote, lai neveiksmīgo šāvēju vārētu apglabāt.

Bet tas bija sen un mežonīgajos rietumos, pie mums „mērenajos austrumos" ieroča popularitāti nosaka, lietošanas ērtums, drošība un precizitāte, kur revolveris ir, manuprāt, nepelnīti aizmirsts. Lai arī esmu pārliecināts revolveru fans, būšu objektīvs un atzīšos, ka ir pistoles, kuras spēj pārsteigt un pamatoti ir ieguvušas atzinību. Lūk, modelis, ko radījuši austrieši un kurš ir pamatoti viens no populārākajiem šaujamieročiem pasaulē. Atļausiet jūs iepazīstināt ar pistoli, kura ir radīta no plastmasas, dzelzs detaļas ir tikai tās, kuras ir ciešā saistībā ar šāvienu, proti, stobrs, patrontelpa, un atsevišķas palaišanas mehānisma detaļas. Tehnoloģijas progress nodrošina apbrīnojamu plastmasas izturību un ir spējis pierādīt, ka arī šaujamieroci var izgatavot praktiski no plastmasas. Kungi, lūdzu mīlēt un cienīt GLOCK !

GLOCK 17

Jāatzīst, esmu šāvis ar šo ieroci un varu apgalvot, atbilst visiem priekšstatiem par komfortu, drošību un precizitāti, taču tas joprojām ir tikai mans subjektīvais viedoklis, taču katram ir iespēja par aptuveni 400 Ls iegādāties šo ieroci un šautuvē pilnībā pārliecināties vai esmu samelojis, vai nē.

Kā viens no galvenajiem Glock popularitātes iemesliem ir tā mazais svars un iespēja variēt ar patronu skaitu aptverē. Glock 17 ir iespējamas aptveres ar 17patronām standarta versijā un 19 vai 33 pagarinātās aptveres versijā.

Post padomju sektorā viens no vis izplatītākajiem šaujamieročiem ir PM (ПМ Пистолет Макарова). Šis ierocis ir nesalīdzināmi lētāks par Glock (PM ir iespēja iegādāties par aptuveni 100 Ls), taču šis ierocis būtiski atpaliek komforta, svara, precizitātes un resursa jomā. Glock garantē 100000 šāvienu resursu, turpretī PM resurss ir tikai 8500 šāvieni. Starpība ir jūtama, vai ne? Šāvienu resurss ir ražotāju garantija, gluži kā automašīnām nobraukums, PM ražotājs garantē ieroča nekļūmīgu darbību aptuveni 8500 šāvieniem, pēc šā skaita varētu rasties problēmas palaišanas mehānismos. Man ir bijis tas gods šautuvē izmēģināt PM ieroci, no kura ir veikti kā minimums 11000 šāvienu. Nebija novērojamas nekādas anomālijas ieroča darbībā. Viss strādāja perfekti.

Lūk, salīdzinot PM un Glock 17 parametri :

PM:

• Kalibrs : 9x18; 9x19
• garums: 161 mm
• Svars bez patronām:730 g
• Aptvere: 8 patronas

Glock 17:

• Kalibrs: 9x19
• garums: 186 mm
• svars bez patronam: 625 g
• aptvere: 10;17;19;31

PM ir visvienkāršākais un arī klasiskākais šaujamieroča palaišanas mehānismiem, tam ir salīdzinoši maz kustīgu detaļu un līdz ar to mazāk iespēju pievilt lietotāju.

Pistoles un revolveri ir ieroči, kas paredzēti darbībai tuvā distancē aptuveni 10-15m. Katrs šaujamieroču ražotājs cenšas pilnveidot un uzlabot šaujamieroču precizitāti, kvalitāti, īsi sakot, cenšas izdabāt mums - lietotājiem un tāpēc, jo augstākas patērētāju prasības, jo augstāka ražotāju produkcijas kvalitāte.

Iegādājoties šaujamieroci ir jāņem vērā, ka ierocis nav rotaļlieta un jābūt gatavam to pavērst pret cilvēku. Ja neiejūtieties gatavs lietot ieroci, ja jūtiet, ka tomēr nespētu nospiest mēlīti tēmējot uz cilvēku, tad labāk šaujamieroci neiegādāties. Alternatīva var būt gaisa pistole, kuras ir iegādājams veikalos bez licences un vizuāli neatšķiras no kaujas ieročiem. Mājās ierīkot mērķi un „nolaist tvaiku" šaujot ar mazām skrotīm papīra mērķī.

Atcerieties, kungi, ka arī slotas kāts var reizi gadā izšaut.

Lodes un to jauda

Ņemot talkā fiziku mēs uzzinām, ka lidojumā lodei piemīt noteikta kinētiskā enerģija, kuras noteikšanai ir nepieciešama šāda formula! kur m - lodes masa, bet V - lodes ātrums. 9 mm lodes masa ir aptuveni 6.1 g., ātrums V - 315m/s. Tātad, E=(0.006 x 315 x 315) / 2 = 298 džouli.

Lai neiedziļinātos sīkākos aprēķinos, salīdzinājumam pavēstīšu, ka tieši šāda kinētiskā enerģija, proti, 298 džouli, ir divus kilogramus smagai hantelei, ja tā krīt no 2m augstuma. Ja lode trāpa bruņu vestē, tad izsakoties figurāli, lode pārvēršas par šādu hanteli. Tātad, lai aprēķinātu lodes spēku ir jāzina tās masa un lidošanas ātrums, šos parametrus var uzzināt aplūkojot ieroča tehniskos rādītājus.

Augstāk minētās formulas rādītāji tika aprēķināti balstoties uz PM rādītājiem. Iepriekšējā rakstā pieminētā Glock 17 parametri : lodes ātrums aptuveni 350 m/s; lodes (9x19 parabellum. attēlā) masa - no 4.08g - 9.53g ; ražotāju aprēķinātā jauda - aptuveni 500 džouli.

Bruņu vestes

Radot ieročus cilvēki domāja arī par aizsardzību no tiem. Pret zobeniem un bultām tika radītas bruņas. Tās padarīja karotāju neveiklu kaujas laukā, bet tajā pat laikā arī neievainojamu.

Attīstoties šaujamieročiem tika domāts arī par aizsardzību. Un pamazām attīstījās bruņu vestes. No kā tad tiek ražotas bruņu vestes ? Kā pamat sastāvdaļa tajās tiek lietots kevlārs. Kevlārs ir armēts audums, kuru mūsdienās pielieto gan militāros nolūkos, gan civilām vajadzībām. Kevlāra šķiedras ir iestrādātas džinsos, ar kevlāra audumu tiek aplīmēti jahtu korpusi utt. Kevlārs - audums, ko nevar sagriezt un caurdurt. Militārām vajadzībām kevlāru izmanto uniformu pagatavošanā, visplašāk kevlāru izmanto bruņu vestu ražošanā. No kevlāra auduma un dažādu citu materiālu komplektēšanas ir atkarīga bruņu vestes aizsardzības pakāpe, jeb klase :

Daudzas bruņu vestes ir kombinējamas, proti, tām ir speciāli nodalījumi, kuros ir ievietojamas papildus bruņu plāksnes. Jo augstāka drošības klase, jo bruņu veste ir smagāka lietotājam neērtāka, taču tajā pat laikā sniedz lielāku aizsardzību.

Alternatīvas pašaizsardzībai

Kā alternatīva šaujamierocim, var kalpot gāzes ierocis. Tas rada šaujamierocim līdzīgu troksni, jo patronu uzbūve ir līdzīga, tikai lodes vietā gāzes ierocim speciālas plastmasas kapsula, kurā atrodas gāze. Ja esat nolēmis iegādāties gāzes ieroci, tad jebkurā specializētajā veikalā pārdevēju jums sniegs izsmeļošu informāciju par pieejamajām patronām un gāzes sastāviem un to iedarbību. Gāzes ierocim ir viena negatīva īpašība, kura var sagādāt kaudzi nepatikšanu, proti, gāzes ierocis vizuāli atgādina īstu šaujamieroci un tāpēc jābūt piesardzīgam ekstremālās situācijās, jo potenciālais uzbrucējs 99,9% gadījumu lietos īstu šaujamieroci un jūsu gāzes ierocis var izprovocēt uzbrucēju pavērst pret jums īstu šaujamieroci.

Mans ieteikums, kā alternatīva gāzes ierocim, būtu Krievijā ražota iekārta ar nosaukumu УДАР (Устройство Дозированного Аэрозольного Распыления) , kas atšķirībā no tik plaši izplatītajiem gāzes baloniņiem, kuru lietošana ir efektīva tikai no mazas distances, kā arī ideālos laika apstākļos, jo intensīva lietus, sniega, vai vēja apstākļos baloniņš nav efektīvs, tā iedarbība nav efektīva arī pret personām, kas atrodas alkohola vai psihotropo vielu iedarbībā. УДАР plusi ir neuzkrītošais izskats, precizitāte, jo ierīce ļauj notēmēt uz konkrētu mērķi un lādiņa iedarbība neskars citus apkārtējos. Darbības distance ir 3-4m. Vienkārša lietošana, nav nepieciešamas speciālas iemaņas, aptverē ir 5 patronas.

Manuprāt, ļoti efektīgs pašaizsardzības ierocis, kuru var iegādāties specializētajos veikalos par aptuveni 30 Ls un kura iegādei, glabāšanai un nēsāšanai nav nepieciešams atļaujas un, kā jau minēju, šī ierīce ir ērta, praktiska un funkcionāla, kā nekā bijušās KGB aģentu slepenais ierocis. Atklātībā tas nonāca tikai pateicoties PSRS sabrukumam, kad sabiedrībai tapa zināms par ļoti daudziem specdienestu īpašumos esošiem ieročiem un iekārtām. Plašāku informāciju var meklēt internetā, vai pie speciālo veikalu pārdevējiem.