Augi
Ne viss, kas izdīdzis un sazaļojis, ir droši lietojams uzturā. Īpaši liela indīgo augu daudzveidība ir pavasarī. Iespējams, šo augu sastāvā esošie savienojumi tos pasargā no sasalšanas vai arī veicina ātrāku atdzīvošanos pēc ziemas.
Šogad vairākiem cilvēkiem jau problēmas sagādājusi ļoti indīgās rudens vēlziedes (Colchicum autumnale) lapu lietošana uzturā. Tās ziedi augusta beigās un septembrī atgādina krokusus, bet pavasarī augs veido spirgti zaļu, sulīgu lapu rozetes, kas šķiet par kādu pazīstamu lakstu. Tādēļ jāuzmanās vākt augus, par kuru nekaitīgumu nav drošas pārliecības.
Šobrīd mežos mūs reibina parastā kreimene (Convallaria majalis), kuras lapas līdzīgas uzturā izmantojamam laksim (Allium ursinum). Tiesa, laksis ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā, tādēļ savvaļā to vākt ir aizliegts, taču to mēdz audzēt arī dārzā. Visdrošākā pazīme, kas atšķir kreimeni un laksi, ir smarža - paberzējot lakša lapas, izdalās spēcīga ķiploku smarža, bet kreimenes lapām nav izteikta aromāta.
Starp Latvijā bieži sastopamajiem ļoti indīgajiem augiem ir daudz čemurziežu dzimtas sugu: velnarutks (Cicuta virosa), suņstobrs (Conium maculatum), suņpētersīlis (Aethusa cynapium) u.c. To izskats nedaudz atgādina uzturā plaši lietojamos šīs pašas dzimtas pārstāvjus: dilles, selerijas, burkānus un ķimenes.
Lai gan Sibīriju izgājušie zina stāstīt, ka tikko no zemes izlīdušā Sibīrijas latvāņa (Heracleum sibiricum) dzinumi savulaik izmantoti zupā, šim augam tomēr labāk klāt neķerties, jo tas izskatās līdzīgs jau pieminētajiem čemurziežiem, kā arī Latvijā ievazātiem bīstamiem latvāņiem. Sosnovska un Montegaci latvāņa sula uz ādas rada dziļus apdegumus. Tas pats notiek, šos augus apēdot. Diemžēl daudzās čemurziežu sugas var atšķirt tikai pieredzējis botāniķis, jo īpaši - tikko izlīdušus jaunos dzinumus...
Nevajadzētu aizrauties arī ar gundegu dzimtas (Ranunculaceae) augiem, lai gan dzirdēts, ka senāk laukos purva purenes (Caltha palustris) ziedus izmantoja sviesta iekrāsošanai intensīvākā dzeltenumā. Diemžēl arī šie augi ir indīgi, tādēļ nav lietojami uzturā nekādā veidā.
Veikalos joprojām nopērkamas rīcina (Rhicinus communis) sēklas, ko kultivē krāšņā izskata dēļ. Dārzā goda vietu mēdz ierādīt arī par eņģeļtauri sauktajam velnābolam (Datura stramonium), kura īstais nosaukums parāda auga patieso dabu. Abi šie augi ir ļoti indīgi un jebkuras daļas apēšana var būt letāla, īpaši bērniem.
Dažkārt pat dzīvībai bīstamas kļūdas var rasties, izmantojot augu tautas nosaukumus. Tējās lietoto gaiļbiksīti (Primula veris) visai bieži ļaudis sauc arī par gaiļpiesi. Tomēr zinātniskajā literatūrā gaiļpieša nosaukumu attiecina uz pavisam citu auga sugu - ļoti indīgo augsto gaiļpiesi (Delphinium elatum). Par laimi, šie augi izskatās pilnīgi atšķirīgi. Gaiļbiksīte pavasarī zied bāli dzelteniem ziediem, un tās jaunās, tikko izlīdušās lapas lietojamas salātos. Savukārt masīvais augstais gaiļpiesis jūnijā un jūlijā zied tumši ziliem vai zilpelēkiem, ķekaros sakārotiem ziediem, un visas tā daļas ir ļoti indīgas.
Sēnes
Indīgas nav tikai mušmires, un sēņu laiks nav tikai rudenī. Pašlaik starp ēdamām pavasara sēnēm dominē vairoga sārtlapīte (Entoloma clypeatum), kas iecienījusi lapu koku mežus, parkus, dārzus un zālainas vietas, un auzene (Calocybe gambosa), kuras gaišā cepurīte sākumā ir puslodes formā, pēc tam plati zvanveidīga un visbeidzot izpletusies un sausumā pat ar saplaisājušu virsmu.
Diemžēl līdzīgā izskata dēļ auzeni var sajaukt ar ļoti indīgo Patujāra šķiedrgalvīti (Inocybe erubescens), kurā ir pat 20 reižu vairāk indīgā muskarīna nekā sarkanajai mušmirei. Auzeni no šķiedrgalvītes atšķir citas pazīmes - mīkstums ir balts, ar spēcīgi izteiktu svaigu miltu vai gurķu smaržu un maigu garšu, bet šķiedrgalvītei mīkstums sārtojas tajās vietās, kur tam pieskaras.
Ar mušmirēm var sajaukt arī daudzās ēdamās atmatenes, starp kurām tomēr ir viena indīgā, ko tā arī sauc - indīgā atmatene (Agaricus xanthoderma). Tā aug lapu koku mežos, dārzos un parkos, bet, par laimi, ir reti sastopama. Indīgā baltā mušmire toties iecienījusi egļu mežus.
Odze
Latvijas vienīgā indīgā čūska ir odze (Vipera berus). Tās garums ir vidēji 40 - 60 centimetri, galva ir trīsstūraina, saplacināta, labi norobežota no kakla. Muguras krāsa var būt brūna, pelēka, zaļgana, dzeltenīga un pat vara sarkana, bet īpašā pazīšanas zīme ir vairāk vai mazāk skaidra tumša zigzagveidīga svītra, kam abās pusēs ir ieapaļu, tumšu plankumu virkne, bet uz pakauša ir tumšs X veida zīmējums, kādas nav nevienai citai Latvijas čūskai. Reizēm gadās arī pilnīgi melnas odzes, kurām raksturīgais zīmējums uz muguras nav manāms, taču arī melno odzi var viegli atšķirt no zalkša, jo tai nav raksturīgo gaišo plankumu galvas sānos.
Odzes apdzīvo ar zāli un krūmiem aizaugušus izcirtumus un mežmalas, purvus, skrajus priežu mežus, kur aug virši, meža stigas, tām patīk uzturēties vidē, kur saulainas vietas mijas ar ēnainām.
Čūsku aktivitāte palielinās karstā laikā, jo tās meklē veldzi. Ja odzi tīši nekaitina, tā neuzbrūk. Sajutusi draudus, nedaudz izslejas, atliec ķermeņa priekšgalu un šņākdama brīdina par savu klātbūtni. Melno, slaido un lokano mēli tā izmanto kā ožas orgānu, bet indi ievada, upura miesā iecērtot abus aptuveni puscentimetru garos un līkos zobus, kuros ir indes kanāliņi. Miera stāvoklī tie ir vērsti atpakaļ, pieliekti augšžoklim un apslēpti īpašās gļotādas makstīs. Košanas brīdī čūska plati atpleš muti, tādēļ zobi nostājas vertikāli. Upuri vispirms satver sīkie apakšžokļa zobiņi. Inde nepieciešama gremošanai procesa nodrošināšanai.
Čūskas nedzird skaņas, kas izplatās pa gaisu, toties ļoti labi uztver pat niecīgākās vibrācijas. Tādēļ odzi vieglāk aizbaidīt, ar kājām dimdinot zemi.
Pirmā palīdzība
Pļavā jālasa tikai pazīstami augi, bet mežā - zināmas sēnes, turklāt svarīgi ievērot arī to apstrādes ilgumu un veidu. Uzturā nekad nedrīkst lietot ēdamās sēnes, ja tās ir vecas, pāraugušas un bojātas.
Sēnes jālasa grozā, lai tām piekļūst gaiss, lai tās nesakarst, nesaspiežas. Plastmasas traukos un polietilēna maisiņos uzglabātās ātri bojājas. Pārnesot mājās, sēnes nekavējoties jāapstrādā.
Sēnes nedrīkst lietot kopā ar alkoholu, jo šis savienojums pastiprina toksisko vielu iedarbību. Alkohols papildus rada smaguma sajūtu un var apgrūtināt palīdzības sniegšanu, ja tā nepieciešama. Sēnes turklāt ir smaga un grūti sagremojama barība, tāpēc nav ieteicamas pirms gulētiešanas.
Gandrīz vienmēr, saindējoties ar augiem vai sēnēm, sākas kuņģa un zarnu trakta problēmas, kas parasti jau pirmo 2 - 3 stundu laikā izpaužas ar sliktu dūšu, vemšanu un sāpēm vēderā, reizēm arī tikai pēc 8 - 12 stundām. Vienkāršākos gadījumos šis kairinājums pāriet bez medicīniskas iejaukšanās, un cilvēks pēc 1 - 2 dienām atkal ir vesels. Ja uzturā lietotas indīgās sēnes, ciešanas var būt smagākas vai pat izraisīt nāvi.
Ja iekodusi odze, kodums sūrst un sāp. Cietušajam var iestāties sirds vājums, elpas trūkums, sākas vemšana, sakostā vieta stipri pietūkst, āda kļūst zili violeta.
Uz koduma vietas steidzami jāuzliek kaut kas auksts, lai sašaurinātu asinsvadus, un cietušais jānogādā pie ārsta tuvāko trīs stundu laikā. Sakosto ķermeņa daļu nevajadzētu kustināt, likt žņaugu, spiest vai piededzināt koduma vietu, jo tas veicina indes nokļūšanu asinīs. Tā paša iemesla dēļ nedrīkst atsūkt asinis ar ievadīto indi.
Konsultēja Latvijas Dabas muzeja vecākā botāniķe Janta Meža un Botānikas nodaļas vadītāja Inita Dāniele, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikas anesteziologs reanimatologs Roberts Stašinskis.
Svarīgi
Ja ir aizdomas par jebkura veida saindēšanos, 24 stundas diennaktī strādā Saindēšanās un zāļu informācijas centrs. Zvanot pa tālruni 67042473, var saņemt padomus, kā rīkoties pirmajos mirkļos, kā novērtēt situācijas nopietnību un kas veicams līdz brīdim, kad ieradīsies neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde.
