Pētnieku raksts ir publicēts žurnālā «Proceedings of the National Academy of Sciences», bet īsumā par darbu raksta portāls «space.com». Ūdens satura novērtēšanai speciālisti izmantoja otrējas jonu masas spektrometrijas metodi (secondary ion mass spectrometry – SIMS).
Apkopojot veikto analīžu rezultātus pētnieki secināja, ka Mēness ieži satur lielu daudzumu ūdens un/vai tā «atliekas» - hidroksiljonus OH-. Pēc darba autoru novērtējuma, to saturs varētu būt no 5 līdz 64 uz miljardu daļiņu. Tas ir ievērojami vairāk par šobrīd pieņemto ūdens satura uz Mēness novērtējumu (aptuveni 1 vai pat mazāk daļiņas uz miljardu daļiņu).
Pētnieki aprēķinājuši, ka ja būtu iespējams iegūt visu ūdeni, kas ir «paslēpts» Mēness gruntī, un izvietot uz to uz Zemes pavadoņa virsmas, tad ūdens kārtas biezums būtu aptuveni viens metrs. Salīdzinājumam, tāda pati operācija uz Marsa novestu pie 1,5 kilometrus biezas ūdens kārtas rašanās, bet uz Zemes šis rādītājs sasniegtu 250 kilometrus.
Ja jauni dati apstiprināsies, tad zinātniekiem nāksies pārskatīt eksistējošās Mēness rašanās un evolūcijas teorijas, kuras cenšas izskaidro Zemes pavadoņa neparasto «sausumu».
Jāpiebilst, ka līdz nesenam laikam visām teorijām par ūdens esamību uz Mēness nebija eksperimentāla apstiprinājuma. Tomēr 2009.gada septembrī tika nopublicēti uzreiz trīs darbi, kuros ūdens eksistence uz Zemes pavadoņa tika pierādīta, balstoties uz orbitālo aparātu sniegto informāciju.
