Kas ir laiks?

Kas iet bez kājām un nenāk atpakaļ?

Kā iespējams secīgi sakārtot notikumus, noteikt kāda notikuma brīdi un tā ilgumu?

Tam ir nepieciešams specifisks mērīšanas elements – laiks!

Laiks ir gan reliģijas, gan filozofijas un zinātnes raksturlielums, kas pauž sakarību, kādā parādības nomaina cita citu. Ja šāds raksturlielums mums ir pieejams, tad mēs vēlamies to izmērīt. Tā kā līdz šim mums arvien ir noslēpums tas, kad un kādā veidā laiks ir sācies, tad cilvēkiem pašiem bija jāizdomā, kurš brīdis tiek uzskatīts par sākumpunktu.

Un cilvēki sāka veidot savas laika izpratnes un atskaites sistēmas. Daži šīs sistēmas piemēri, kuri pašreiz tiek lietoti:
• mēs uzskatām, ka diennakts sākas pusnaktī;
• pieņēmām, ka laika vienība sekunde ir 1/86400 daļa no diennakts;
• pieņēmām, ka diennaktī ir 24 stundas.

Dažādas tautas dažādos laikos ir atšķirīgi risinājušas laika atskaites jautājumu, tomēr parasti tās vieno astronomisku parādību, pārsvarā Saules un Mēness ritējuma izmantošana par atskaites punktiem.

Senatnē viens no vienkāršākajiem veidiem, kā laiku noteikt, bija nevis to mērīt, iedalot kādās līdzvērtīgās iedaļās, bet gan piesaistīt kādiem notikumiem.

Piemēram:
• „tad, kad nežēlīgais ķēniņš iebruka mūsu zemē”;
• „tad, kad ķirši ziedēja”;
• „tovasar, kad vecajā ozolā iespēra zibens”;
• „tad, kad Dievs vēl pasauli nebija radījis” – bezgalīga pagātne;
• „tad, kad pūcei aste ziedēs” – bezgalīga nākotne.

Sākotnēji lielākā daļa ļaudis ar šādu orientēšanos laikā iztikuši, tomēr, lai varētu savu dzīvi sakārtot efektīvāk, bija vajadzīga laika mērīšana.

Senatnē cilvēka dzīves rituma pamatā bija četras astronomiskas parādības:
• diena;
• nakts;
• Mēness fāzes;
• gadalaiku maiņas.

Cilvēks šīm parādībām deva nosaukumus, un tā radās dienas (diennakts), mēneša un gada jēdzieni. Viss bija labi tik ilgi, kamēr cilvēks nemēģināja atrast starp šīm parādībām savstarpējas sakarības.
Visdabiskāk un visvienkāršāk bija sākt ar dienu.
Tālāk bija jānosaka, cik dienu ir mēnesī un cik mēnešu gadā.

Tie, kuri par svarīgāku izvēlējās mēnesi, nonāca pie Mēness kalendāra, bet kuri par svarīgāko uzskatīja gadu, tie – pie Saules kalendāra, savukārt tie, kuri mēģināja abus savstarpēji saskaņot – pie Mēness – Saules kalendāra.

Laika vienība – diennakts garums – bija pārāk liela, un cilvēkiem radās nepieciešamība pēc tās sīkāka iedalījuma.
Pati dabiskākā bija diennakts sadalīšana divās daļās ( dienā un naktī) vai četrās daļās – dienā, vakarā, naktī un rītā.
Bet arī šīs iedalījums bija krietni par lielu.

Diennakts dalījums, ko lietojam pašreiz, veidojies gadsimtiem ilgi, dažādām tautām to pārņemot un pārveidojot. Diennakts dalījumu 12 stundās no šumēriem pārņēma babilonieši un arī indoeiropiešu ciltis. Grieķi pārņēma babiloniešu jaunievedumu – dalīt dienu (diennakts gaišo daļu) 12 stundās un nakti 12 stundās. Tomēr šādā gadījumā stundas dienā un naktī bija dažāda garuma. Vēlāk šo dalījumu pārņēma arī romieši. Ar laiku cilvēki, lai atvieglotu savu dzīvi, pārgāja uz 24 vienāda garuma stundām.

Arī diennakts sākuma brīdi dažādas tautas izvēlējās dažādu. Patlaban mēs uzskatām, ka diennakts sākas pusnaktī – nakts vidū.

Stunda savukārt tika sadalīta minūtēs, bet minūtes – sekundēs. Ar tik īsu laika vienību kā minūte vai sekunde pietika, lai ierindas cilvēks spētu nodrošināt kādas savas ikdienas sadzīves vajadzības, kurām bija nepieciešana neliela laika uzskaite.

Tā kā šīs laika vienības (sekunde, minūte, stunda) bija mazas un dabā izteiksmīgi neatspoguļojās, tad vajadzēja radīt kādas ierīces, kas ļautu laiku precīzi noteikt.

Tā radās pulksteņi. Tie laika gaitā bijuši visdažādākie:
• saules un ūdens pulksteņi – izgudroti Ēģiptē jau 1500 gadus pirms mūsu ēras;
• smilšu pulksteņi – jau lietoti 8. gadsimtā Francijā;
• mehāniskie pulksteņi – sāka lietot jau 11. gadsimtā Ķīnā;
• elektroniskie pulksteņi – 1957. gadā ASV radīts pirmais elektroniskais pulkstenis;
• atompulksteņi – 1955. gadā ASV radīts pirmais precīzais atompulkstenis.

Pašreiz nepastāv vienotas un vispārēji atzītas teorija par laiku. Tiek pieņemtas un uzturētas daudzas filozofiskas, zinātniskas un pseidozinātniskas teorijas par laika būtību.

Klasiskajā fizikā pieņem, ka visās inerciālajās atskaites sistēmās laiks rit pilnīgi vienādi un laika sprīdis starp diviem notikumiem ir absolūts lielums.

Vienlaicības jēdziena pētījumi uzrādīja, ka divi notikumi, kas notiek vienlaikus vienā inerciālajā atskaites sistēmā, nenotiek vienlaikus citā atskaites sistēmā. No tā izriet, ka katrā atskaites sistēmā laiks rit citādi un tāpēc laika norādījumam ir jēga tikai tad, ja norādīta sistēma, uz ko tā attiecas.

Eksperimentāli (t.sk. atomfizikā) ir pierādīts, ka kustībā esošajā inerciālajā sistēmā laiks rit lēnāk, nekā atskaites sistēmā, kura nekustas.
Tātad laika sprīdis starp diviem notikumiem ir relatīvs jēdziens, kas atkarīgs no atskaites sistēmas.

Atskaites sistēmās, kuras kustas lēni, laika sprīdis starp diviem notikumiem ir aptuveni absolūts lielums. Tāpēc cilvēku ikdienas dzīvē kustībā esoša pulksteņa gaitas relatīvajam palēninājumam nav nekādas nozīmes.

Pēdējo 100 gadu atklājumi pilnīgi mainījās priekšstatu par laiku, telpu, masu, enerģiju, attālumu un kustību.

Atklāja un pieņēma, ka:
• masa un enerģija būtībā ir ekvivalenti;
• ātrums izliec laiku;
• gaismas ātrums vakumā (299 792 km/s) ir lielākais iespējamais ātrums;
• objekti, kas ātri pārvietojas, šķiet smagāki un ir saspiesti pārvietošanās virzienā;
• divi notikumi, kas vienam novērotājam šķiet notiekam vienlaicīgi, var šķist notiekam ar laika starpību novērotājam, kas pārvietojas attiecībā pret pirmo novērotāju.

Tomēr cilvēce zina vēl tik maz un mēs esam daudzu atklājumu sākumā…..

Vai vēlētos doties kosmosa ceļojumā 20 gadu garumā, kur pārvietojoties ar ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam, atgrieztos uz Zemi, kura jau dzīvotu vairāk kā 1000 gadu tālā nākotnē?

Bet domās atgriezīsimies atpakaļ uz Zemi!

Piedāvājam NeoGeo.lv lasītājiem lietošanai ērti izmantojamu pasaules laika karti, kuru radījusi interneta vietne 24timezones.com.

Lietojot šo karti iespējams:
• uzzināt precīzu laiku pasaules lielākās pilsētās;
• redzēt visas pasaules laika joslas;
• redzēt Saules gaismas apspīdēto Zemes daļu.

Precīzu laiku Eiropas pilsētās var redzēt šajā kartē.

Kas iet bez kājām un nenāk atpakaļ? Kā iespējams secīgi sakārtot notikumus, noteikt kāda notikuma brīdi un tā ilgumu? Tam ir nepieciešams specifisks mērīšanas elements – laiks!