LONDONAS TAUERS, VIENA NO ANGLIJAS VECĀKAJĀM CELTNĒM, SAVAS
PASTĀVEŠANAS 900 GADOS UZKRĀJIS BAISMU VĒSTURI. SPĪDZINĀŠANA,
SLEPKAVĪBAS, NĀVESSODI... NAV BRĪNUMS, KA TAUERS IEMANTOJIS ŠAJĀ VALSTĪ
VISVAIRĀK APSĒSTĀS SPOKU VIETAS SLAVU.
Londonas Tauers jeb Viņas Karaliskās Augstības pils un cietoksnis Temzas ziemeļu krastā ir Londonas vēsturiskais centrs. Par Tauera dibinātāju dēvē Vilhelmu I Iekarotāju – Normandijas hercogu, kurš 1066. gadā kļuva par pirmo Anglijas karali un sāka celt cietoksni pakļauto anglosakšu iebiedēšanai. 1078. gadā viņš uzcēla Lielo Taueru [tulkojumā no angļu valodas – tornis]. Trīsdesmit metru augstais akmens tornis tolaik bija augstākā celtne Anglijā, un no tā cēlies visa cietokšņa kompleksa nosaukums. Kad nākamais karalis lika Lielo Taueru nobalsināt, tas ieguva Baltā torņa vārdu. Cietoksnis tika vairākas reizes paplašināts un nostiprināts, sevišķi 12.–13. gadsimtā karaļu Ričarda Lauvassirds, Henrija III un Edvarda I laikā, līdz 13. gadsimta beigās bija izveidojies tā vispārējais plānojums.
Londonas Taueram bija ļoti svarīga nozīmē Anglijas vēsturē – tas, kurš kontrolēja cietoksni, valdīja valstī. Tāpēc 13.–15. gadsimtā pils un cietoksnis bija karaļu rezidence, un tieši no šejienes nākamo monarhu veda kronēšanas procesijā uz Vestminsteras abatiju. Paaudžu paaudzēs tam bijuši liecinieki – Tauera kraukļi, un pastāv pat ticējums: kad kraukļi pametīs Taueru, kritīs Lielbritānijas karaļa vara. Tauerā atradusies arī karaliskā naudas kaltuve, Lielbritānijas Kroņa dārgumu glabātava, ieroču noliktavas, eksotisko dzīvnieku zvērnīca. Tagad Tauers ir muzejs un populārākā tūristu apmeklējumu vieta valstī.
Mazie prinči un Asiņainais tornis
Spokošanās Tauerā esot sākusies jau būvniecības laikā. Pirmās ziņas par tur redzētu spoku atrodamas kopš Henrija III laika – 13. gadsimta, kad ticis būvēts Tauera iekšējais aizsargvalnis un rakts aizsarggrāvis. Tad šajā vietā manīts Kenterberijas arhibīskapa Tomasa Beketa spoks, kurš bijis neapmierināts ar jauno konstrukciju un samazinājis laukakmeņu mūri, nojaucot to ar savu krustu. Henrija III vectēvs bija atbildīgs par Beketa noslepkavošanu 1170. gadā Kenterberijas katedrālē, tāpēc karalis netērēja velti laiku un uzcēla Tauerā arhibīskapam veltītu kapelu. Tas, šķiet, apmierināja Beketa garu, jo šis spoks vairs nav manīts.
15. gadsimta beigās sardzes vīri, ejot garām Asiņainajam tornim, pamanīja, ka lejup pa kāpnēm slīd divi nelieli stāvi baltos naktskreklos. Tad abi gari sadevušies rokās un stāvējuši nekustīgi, līdz izgaisuši torņa sienās. Šos spokus atpazina kā mazos prinčus Edvardu V un Ričardu, kuri 1483. gadā pēkšņi pazuda no ēkas, ko tolaik sauca par Dārza torni.
Tauera prinču liktenis ir viens no aizkustinošākajiem un mīklainākajiem Anglijas vēsturē. 1483. gadā pēc viņu tēva karaļa Edvarda IV nāves Anglijas parlaments izdeva likumu Titus Regius, ar kuru 10 un 12 gadus vecos prinčus pasludināja par nelikumīgi dzimušiem. Uzskata, ka tas bijis zēnu tēvabrāļa un aizbildņa Ričarda pirksts, kurš pasludināja sevi par karali Ričardu III un puikas ievietoja Tauerā, kas tolaik bija karaļa rezidence. Pēc dažiem mēnešiem, augustā vai septembrī, no prinčiem vairs nebija ne miņas, un sākās runas, ka Ričards III licis abus noslepkavot.
Anna Boleina klīst bez galvas
Vispastāvīgākais spoks ir karaļa Henrija VIII otrā sieva Anna Boleina, kas sava skandalozā likteņa dēļ, šķiet, ir visslavenākais Tauera upuris. Anna Boleina bija pirmā Anglijas karaliene, kuru 1536. gada 19. maijā šeit sodīja ar nāvi. Henrijs VIII savu 29 gadus veco sievu apsūdzēja laulības pārkāpumā, asinsgrēkā un valsts nodevībā. Īstais iemesls gan bija karaļa izmisīgās alkas pēc dēla, bet Annai piedzima meita [vēlākā karaliene Elizabete I] un nedzīvs zēns. Turklāt Henrijs VIII jau bija atradis sev jaunu favorīti Džeinu Seimūru.
Annu arestēja 2. maijā un aizveda uz Taueru. Pārvaldnieks Entonijs Kingstons uz jautājumu, vai tiks ieslodzīta cietumā, sievietei apliecināja, ka viņa tiks turēta karaliskajos apartamentos. 15. maijā Anna stājās pēru tiesas priekšā un tika atzīta par vainīgu. Pēc likuma karaliene par laulības pārkāpumu, kas tika pielīdzināts valsts nodevībai, bija jāsoda ar sadedzināšanu sārtā, taču Henrijs VIII apžēloja Annu un aizvietoja šo sodu ar galvas nociršanu.
Viens no Annas klasiskajiem spokošanās stāstiem saistīts ar 1864. gadu. Ģenerālis J. D. Dandess, kurš uzturējās Tauerā, pa logu pamanīja, ka pagalmā, tieši pretī Annas apartamentiem, stāvošais sargkareivis uzvedās dīvaini. Šķita, viņš kādam pavēl apstāties; ģenerālim šis kāds atgādināja “gaišu sievietes figūru, kas slīdēja zaldāta virzienā”. Sardzes vīrs tad grūdis cauri šim tēlam savu durkli un pēc tam noģībis. Tikai ģenerāļa liecība kara tiesā paglāba šo karavīru no cietumsoda par noģībšanu postenī.
Sāls tornis un zvērnīca
Par Tauera kompleksa drūmāko vietu uzskata ļoti seno Sāls torni, kurā valda nenosakāma, baisa atmosfēra. Runā, ka suņi atsakās tajā ieiet – laikam jūt kaut ko pavisam nelāgu. Arī sargi, kopš vienu no viņiem gandrīz nožņaudza neredzams spēks, pēc krēslas iestāšanās torņa apkārtnē nerādās. 16. gadsimtā Sāls torņa drūmajos cietumos tika ieslodzīti jezuītu priesteri, kuri nepakļāvās Henrija VIII baznīcas reformai. Piemēram, priesteris Henrijs Volpols šeit atradās 16. gadsimta 90. gadu sākumā. Par spīti nežēlīgajai spīdzināšanai teju ik dienas, viņš nenodeva savus katoļu draugus. Volpols savu vārdu, tāpat kā daudzi citi gūstekņi, iegravējis torņa sienā. Bet uz tūristiem iespaidu atstāj ne tikai šie grafiti – daudzi dzirdējuši arī dobjus čukstus, redzējuši kvēlojošu gaismu, kas kļuvusi aizvien spožāka, līdz pakausī sajutuši ledainu aukstumu.
Londonas Tauers jeb Viņas Karaliskās Augstības pils un cietoksnis Temzas ziemeļu krastā ir Londonas vēsturiskais centrs. Par Tauera dibinātāju dēvē Vilhelmu I Iekarotāju – Normandijas hercogu, kurš 1066. gadā kļuva par pirmo Anglijas karali un sāka celt cietoksni pakļauto anglosakšu iebiedēšanai. 1078. gadā viņš uzcēla Lielo Taueru [tulkojumā no angļu valodas – tornis]. Trīsdesmit metru augstais akmens tornis tolaik bija augstākā celtne Anglijā, un no tā cēlies visa cietokšņa kompleksa nosaukums. Kad nākamais karalis lika Lielo Taueru nobalsināt, tas ieguva Baltā torņa vārdu. Cietoksnis tika vairākas reizes paplašināts un nostiprināts, sevišķi 12.–13. gadsimtā karaļu Ričarda Lauvassirds, Henrija III un Edvarda I laikā, līdz 13. gadsimta beigās bija izveidojies tā vispārējais plānojums.
Londonas Taueram bija ļoti svarīga nozīmē Anglijas vēsturē – tas, kurš kontrolēja cietoksni, valdīja valstī. Tāpēc 13.–15. gadsimtā pils un cietoksnis bija karaļu rezidence, un tieši no šejienes nākamo monarhu veda kronēšanas procesijā uz Vestminsteras abatiju. Paaudžu paaudzēs tam bijuši liecinieki – Tauera kraukļi, un pastāv pat ticējums: kad kraukļi pametīs Taueru, kritīs Lielbritānijas karaļa vara. Tauerā atradusies arī karaliskā naudas kaltuve, Lielbritānijas Kroņa dārgumu glabātava, ieroču noliktavas, eksotisko dzīvnieku zvērnīca. Tagad Tauers ir muzejs un populārākā tūristu apmeklējumu vieta valstī.
Mazie prinči un Asiņainais tornis
Spokošanās Tauerā esot sākusies jau būvniecības laikā. Pirmās ziņas par tur redzētu spoku atrodamas kopš Henrija III laika – 13. gadsimta, kad ticis būvēts Tauera iekšējais aizsargvalnis un rakts aizsarggrāvis. Tad šajā vietā manīts Kenterberijas arhibīskapa Tomasa Beketa spoks, kurš bijis neapmierināts ar jauno konstrukciju un samazinājis laukakmeņu mūri, nojaucot to ar savu krustu. Henrija III vectēvs bija atbildīgs par Beketa noslepkavošanu 1170. gadā Kenterberijas katedrālē, tāpēc karalis netērēja velti laiku un uzcēla Tauerā arhibīskapam veltītu kapelu. Tas, šķiet, apmierināja Beketa garu, jo šis spoks vairs nav manīts.
15. gadsimta beigās sardzes vīri, ejot garām Asiņainajam tornim, pamanīja, ka lejup pa kāpnēm slīd divi nelieli stāvi baltos naktskreklos. Tad abi gari sadevušies rokās un stāvējuši nekustīgi, līdz izgaisuši torņa sienās. Šos spokus atpazina kā mazos prinčus Edvardu V un Ričardu, kuri 1483. gadā pēkšņi pazuda no ēkas, ko tolaik sauca par Dārza torni.
Tauera prinču liktenis ir viens no aizkustinošākajiem un mīklainākajiem Anglijas vēsturē. 1483. gadā pēc viņu tēva karaļa Edvarda IV nāves Anglijas parlaments izdeva likumu Titus Regius, ar kuru 10 un 12 gadus vecos prinčus pasludināja par nelikumīgi dzimušiem. Uzskata, ka tas bijis zēnu tēvabrāļa un aizbildņa Ričarda pirksts, kurš pasludināja sevi par karali Ričardu III un puikas ievietoja Tauerā, kas tolaik bija karaļa rezidence. Pēc dažiem mēnešiem, augustā vai septembrī, no prinčiem vairs nebija ne miņas, un sākās runas, ka Ričards III licis abus noslepkavot.
Anna Boleina klīst bez galvas
Vispastāvīgākais spoks ir karaļa Henrija VIII otrā sieva Anna Boleina, kas sava skandalozā likteņa dēļ, šķiet, ir visslavenākais Tauera upuris. Anna Boleina bija pirmā Anglijas karaliene, kuru 1536. gada 19. maijā šeit sodīja ar nāvi. Henrijs VIII savu 29 gadus veco sievu apsūdzēja laulības pārkāpumā, asinsgrēkā un valsts nodevībā. Īstais iemesls gan bija karaļa izmisīgās alkas pēc dēla, bet Annai piedzima meita [vēlākā karaliene Elizabete I] un nedzīvs zēns. Turklāt Henrijs VIII jau bija atradis sev jaunu favorīti Džeinu Seimūru.
Annu arestēja 2. maijā un aizveda uz Taueru. Pārvaldnieks Entonijs Kingstons uz jautājumu, vai tiks ieslodzīta cietumā, sievietei apliecināja, ka viņa tiks turēta karaliskajos apartamentos. 15. maijā Anna stājās pēru tiesas priekšā un tika atzīta par vainīgu. Pēc likuma karaliene par laulības pārkāpumu, kas tika pielīdzināts valsts nodevībai, bija jāsoda ar sadedzināšanu sārtā, taču Henrijs VIII apžēloja Annu un aizvietoja šo sodu ar galvas nociršanu.
Viens no Annas klasiskajiem spokošanās stāstiem saistīts ar 1864. gadu. Ģenerālis J. D. Dandess, kurš uzturējās Tauerā, pa logu pamanīja, ka pagalmā, tieši pretī Annas apartamentiem, stāvošais sargkareivis uzvedās dīvaini. Šķita, viņš kādam pavēl apstāties; ģenerālim šis kāds atgādināja “gaišu sievietes figūru, kas slīdēja zaldāta virzienā”. Sardzes vīrs tad grūdis cauri šim tēlam savu durkli un pēc tam noģībis. Tikai ģenerāļa liecība kara tiesā paglāba šo karavīru no cietumsoda par noģībšanu postenī.
Sāls tornis un zvērnīca
Par Tauera kompleksa drūmāko vietu uzskata ļoti seno Sāls torni, kurā valda nenosakāma, baisa atmosfēra. Runā, ka suņi atsakās tajā ieiet – laikam jūt kaut ko pavisam nelāgu. Arī sargi, kopš vienu no viņiem gandrīz nožņaudza neredzams spēks, pēc krēslas iestāšanās torņa apkārtnē nerādās. 16. gadsimtā Sāls torņa drūmajos cietumos tika ieslodzīti jezuītu priesteri, kuri nepakļāvās Henrija VIII baznīcas reformai. Piemēram, priesteris Henrijs Volpols šeit atradās 16. gadsimta 90. gadu sākumā. Par spīti nežēlīgajai spīdzināšanai teju ik dienas, viņš nenodeva savus katoļu draugus. Volpols savu vārdu, tāpat kā daudzi citi gūstekņi, iegravējis torņa sienā. Bet uz tūristiem iespaidu atstāj ne tikai šie grafiti – daudzi dzirdējuši arī dobjus čukstus, redzējuši kvēlojošu gaismu, kas kļuvusi aizvien spožāka, līdz pakausī sajutuši ledainu aukstumu.
