Kad 1808. gadā nomira mājas Laurel Grove jeb Lauru koku birzs cēlājs
un īpašnieks prokurors Deivids Bredfords, viņa atraitnes Elizabetes
vietā plantācijā sāka saimniekot vecākā meita Sāra Matilde un viens no
prokurora tieslietu studentiem Klārks Vudrafs. 1817. gadā abi
apprecējās, un vēlāk viņiem piedzima trīs bērni: Kornēlija, Mērija un
Džeimss. Lai gan, pēc nostāstiem, tiesnesis Klārks Vudrafs bija ļoti
godprātīgs attiecībās ar vīriešiem, viņš bija diezgan neizvēlīgs meitu
ģēģeris un iekūlās afērā, kuras sekas radīja vienu no slavenākajām ASV
dienvidu štata Luiziānas leģendām.
Tiesnesis Vudrafs piespieda vienu
no mājas verdzenēm – Hloju – kļūt par viņa mīļāko. Tolaik tā nebija reta
parādība – teju katrs plantators atļāvās šādas kaprīzes. Izdabājot
saimnieka iegribām, Hloja drīkstēja strādāt mājās un bija pasargāta no
smaga darba uz lauka. Baidīdamās, ka ar laiku varētu tiesnesim apnikt un
tiktu nosūtīta uz plantāciju, Hloja pasāka noklausīties Vudrafa
sarunas. Viņa pat dažreiz mēdza pieplakt saimnieka kabineta durvju
atslēgas caurumam, kāri tverot jebkuru privāto vai darba sarunu. Reiz
Klārks viņu pieķēra apkaunojošajā nodarbē un dusmās pavēlēja kalpam
nogriezt Hlojai vienu ausi par sodu un brīdinājumu. Lai slēptu neglīto
rētu, viņa sāka nēsāt zaļu turbānu.
Nežēlīgā pārmācība verdzenē
iekvēlināja atriebes jūtas, un viņa izstrādāja plānu, cerēdama atgūt
saimnieka labvēlību. Hlojai reiz bija pavēlēts izcept dzimšanas dienas
kūku saimnieku vecākajai meitai. Viņa pievienoja tortei nedaudz oleandra
lapu ekstrakta. Oleandrs ir viens no indīgākajiem augiem pasaulē, kaut
gan tiek plaši audzēts dārzos, parkos un pat puķu podos uz palodzes.
Mazam bērnam pat viena sakošļāta oleandra lapa var izrādīties nāvējoša.
Hloja droši vien gribēja nevis noindēt saimnieka ģimeni, bet tikai
padarīt visus slimus. Pēc tam viņa, rūpējoties par slimniekiem, cerēja
atgūt Vudrafa atzinību un labvēlību. Pastāv gan arī versija, ka viņa
bija nolēmusi noindēt saimniekus, lai netiktu nosūtīta strādāt uz lauka.
Sāra
un abas meitas pēc kūkas ēšanas vakarpusē smagi saindējās un galu galā
nomira. Vudrafs pats torti nenogaršoja. Saimniecības vergi, panikas
pārņemti, ka tiesnesis varētu sodīt viņus visus, izvilka vaininieci
Hloju ārā no mājas un pakāra tuvākajā kokā. Pēc tam verdzenes ķermeni
nogremdēja Misisipi upē.
Klārks Vudrafs esot aizslēdzis bērnu
ēdamtelpu, kur notika dzimšanas dienas viesības, un nav ļāvis tur
nevienam ieiet līdz pat sava mūža beigām. Uz to gan nebija ilgi jāgaida,
jo tiesnesis tika noslepkavots 1851. gadā Ņūorleānā dažus gadus pēc
indēšanas mēģinājuma.
Drīz vien Hloja sākusi spokoties mājā, kur
kādreiz dzīvoja, un to pat nejauši izdevies nofotografēt pašreizējam
mājas īpašniekam. Fotogrāfijā pie ēkas redzama neskaidra figūra ar
turbānu galvā.
Citi spoki
Verdzene Hloja nav
vienīgais spoks, kas rēgojas mājā. Pavisam piefiksētas 12 dažādas
parādības, kuru spokaino dabu neviens nav spējis izskaidrot. Šis īpašums
kopš 1978. gada iekļauts ASV vēsturiski aizsargājamo pieminekļu
sarakstā, bet pasaulē lielākais muzeju un izpētes komplekss – Smitsona
institūts – to oficiāli atzinis par “vienu no Amerikas mājām, kur
visvairāk spokojas”. Īpašuma vēsture ir diezgan labi izpētīta, un
uzskata, ka tajā noticis ap desmit slepkavību.
Nākamie plantācijas
saimnieki Rafins un Mērija Sterlingi gandrīz divkārt paplašināja ēku un
iekārtoja to ar vismodernākajām Eiropas mēbelēm. Māju pārdēvēja par
Myrtles jeb Mirtēm. Diemžēl dzīve viņiem šeit nebija laimīga – pieci no
deviņiem bērniem nomira, vēl mazi būdami. Leģenda vēsta, ka Sterlingu
vecākais dēls Lūiss sadurts līdz nāvei paša mājā par azartspēļu
parādiem, taču ieraksts vietējā miršanas reģistrā liecina, ka viņš
nomiris 23 gadu vecumā no dzeltenā drudža.
Pēc Sterlinga nāves Mērija
par plantācijas pārvaldnieku nolīga Viljamu Vinteru, kurš apprecēja
viņas meitu Sāru. Vinteru pāris ar sešiem bērniem mierīgi dzīvoja Mirtēs
līdz 1871. gadam, kad Viljams Vinters tika nošauts mājas verandā.
Slepkava palika nenoskaidrots. Sāra nomira pēc septiņiem gadiem, un māja
nonāca viņas dēla Stīvena Vintera rokās, taču plantācijai bija lieli
parādi un viņš bija spiests to 1886. gadā pārdot Oranam Brūksam.
Savukārt šis vīrs Mirtes pārdeva jau pēc trim gadiem, un māja gāja no
rokas rokā vairākas reizes, līdz 1891. gadā to iegādājās Harisons
Viljamss. Nākamajās desmitgadēs zeme tika sadalīta vairāku Viljamsa
pēcteču vidū.
Nozīmīga pārmaiņa mājas vēsturē notika 20. gadsimta
vidū, kad tā nonāca turīgas atraitnes Mārdžerijas Mansones īpašumā. Viņa
pirmā pastāstīja par dīvainajām parādībām Mirtēs un iztaujāja vietējos
par plantācijas vēsturi. Ap 1980. gadu atkal mainījās īpašnieki – tie
bija Džeimss un Frānsisa Maijersi, kuri bija pārliecināti par spokošanos
mājā un savus novērojumus publicēja presē, kā arī Frānsisas
uzrakstītajā grāmatā, radot milzīgu interesi par rēgu apsēstajām Mirtēm.
17. pakāpiens, klavieres, spogulis
Viena
no spokainajām parādībām – liktenīgais kāpņu 17. pakāpiens – saistīts
ar vienīgo dokumentāri fiksēto slepkavību Mirtēs, kad kāds nezināms
jātnieks nošāva verandā stāvošo Viljamu Vinteru. Leģenda vēsta, ka
sašautais vīrs streipuļojis vai rāpies augšup pa kāpnēm, taču uz 17.
pakāpiena saļimis beigts. Pēc citas versijas, viņš uz 17. pakāpiena
iekritis mīļotās sievas rokās un miris. Lai nu kā, viens no Miršu
spokiem, kā stāsta, mēdz kāpt, streipuļot vai rāpties augšā pa kāpnēm un
apstāties uz 17. pakāpiena. Nav taču jānosauc vārdā, kā rēgs tas ir! Un
diez vai līdzēs vēsturiskas liecības, ka patiesībā Vinters uzreiz pēc
šāviena nokrita, miris uz vietas verandā.
Cita Miršu interjera
detaļa, pret kuru arī jāizturas piesardzīgi, ir flīģelis pirmajā stāvā.
Instruments var pēkšņi sākt spēlēt pats no sevis, apsēsti atkārtojot
vienu un to pašu akordu. Tas var turpināties augu nakti, kamēr kāds
uzdrošinās ieiet istabā. Tad mūzika apklust un atsākas, cilvēkiem
pametot telpu.
Īpaši spokains ir lielais, senais spogulis. Pēc
tradīcijas, kad mājā nomirst cilvēks, spoguļus aizklāj ar audumu.
Leģenda vēsta, ka pēc Vudrafu ģimenes noindēšanas tas nav izdarīts un
neaizklātais spogulis ir sagūstījis Sāras un viņas bērnu garus, kuri
reizēm parādoties spogulī vai arī atstājot uz tā roku nospiedumus.
