Tā 16. gadsimtā, kad Eiropu pāršalca sifilisa epidēmija, izcilais ārsts Gabriels Fallopijs piedāvāja vīriešiem uz locekļa uzvilkt ar zāļu uzlējumu piesūcinātu linaudekla maisiņu, lai pasargātu sevi no skumjās slimības.
Savukārt kāds vīrs, vārdā Kondoms, — Anglijas karaļa Kārļa II galma ārsts — ar prezervatīviem burtiski aplaimoja savu kronēto pacientu. Baudkāro augstību sāka mulsināt viņa paša daudzo mantinieku skaits, un dakteris no aitu zarnām uzmeistaroja pretapaugļošanās uzmaviņas, tā atrisinot valstiski svarīgo problēmu. Vēlāk Kondoma uzvārds kļuva par terminu un prezervatīva sinonīmu.
Un atkal, kā jau tas bieži gadās, pašas ģeniālās idejas autors palicis vēsturei nezināms — atliek vien minēt, kam pirmajam «pieleca», ka prezervatīvs spēj vienlaikus pildīt divas svarīgas funkcijas: aizsargāt no seksuāli transmisīvām slimībām un no nevēlamas grūtniecības.
Viens gan ir skaidrs: 19. gadsimtā par to jau zināja, jo 1846. gadā sākās kondomu sērijveida ražošana, un reklamēti tie tika šādi: «Līdzeklis pret nevēlamām atvasēm un veneriskām slimībām.»
Bez lateksa izstrādājumiem eksistē arī ādas un poliuretāna kondomi. Ādas prezervatīvi tiek izgatavoti no dabiskām jēra zarnām. Filipīnās orālajam seksam paredzēti prezervatīvi tiek ražoti ne tikai ar dažādu augļu, bet arī ar garneļu, vistas un ceptas liellopu gaļas garšu.
Savukārt Meksikā aromatizētos kondomus grasījās pat aizliegt, jo radās bažas, ka sievietēm seksa laikā var rasties vēlme «nokost gabaliņu». Bet Padomju Savienībā prezervatīvi tika dēvēti par «izstrādājumu Nr. 2» — tāpēc, ka rūpnīcās, kur tie tika ražoti, «izstrādājums Nr. 1» bija gāzmaskas, raksta www.newsru.ru
