Stankevičs: Lai sabiedrība atdzimtu, godīgi jānosauc prioritātes

LETA: Vai baznīca patlaban sabiedrībai ir garīgā autoritāte?

Zbigņevs Stankevičs (Z.S.): Sākumā jāprecizē, kas ir baznīca, jo, ja mēs ar baznīcu saprotam tikai kaut kādu struktūru, tad tā, man šķiet, nav milzīga autoritāte. Mēs varam runāt par bīskapu autoritāti, par konkrēto personu autoritāti, kas pārstāv baznīcu. Līdz šim mums ir priekšstats, ka baznīca - tie ir bīskapi, priesteri, labākā gadījumā - mūķenes. Bet baznīca ir kaut kas vairāk. Kā uzsvēra Vatikāna Otrais koncils, baznīca ir Dieva tauta. Līdz Vatikāna Otrajam koncilam tika uzsvērta hierarhiskā struktūra, bet tas nav vienīgais baznīcu aprakstošais elements. Baznīca ir Dieva tauta, un baznīca - tie ir arī tā saucamie laji, respektīvi, tie, kuri nav garīdznieki. Līdz šim pie mums, protams, tas bija saistīts ar padomju laiku, kad vienīgie, ko varas orgāni atzina, bija priesteri, ar kuriem viņi kaut kā sadarbojās. Lajiem bija draudžu padomes, kas bija formalitāte. Pie mums cilvēki vēl nav pieraduši baznīcu uztvert ne tikai kā hierarhiju, bet arī kā Dieva tautu. Patlaban lajus, ja viņi, piemēram, runā ar žurnālistiem vai iet kādās valsts struktūrās, neuztver kā baznīcu. Tāpēc autoritātes jautājums ir sarežģīts, jo, ja baznīcu identificē ar hierarhiju, ar atsevišķiem tās pārstāvjiem, tad no šo pārstāvju autoritātes sabiedrībā ir atkarīga arī baznīcas autoritāte, bet nevis kā viss ticīgo kopums.

LETA: Vai autoritātes stiprināšanu esat izvirzījis par virsuzdevumu, lai cilvēki paļautos un ticētu baznīcai ne tikai kā hierarhijai?

Z.S.: Autoritāte nav pašmērķis, tā ir nepieciešama, lai vēstījums taptu sadzirdēts. Ja šo vēsti sludina kāds, kam nav autoritātes, tad viņā neklausās. Un līdz ar to viens no maniem pamatuzdevumiem ir palīdzēt sabiedrībai saskatīt to, ka baznīca nav tikai daži tās pārstāvji vai, vēl ļaunāk, ka baznīca nav daži tās pārstāvji, kuri ir pārkāpuši likumus. To attiecina uz visu baznīcu, sakot, ka viņi visi ir tādi. Tā patiesībā ir manipulācija. Tādēļ šajā jomā man ir daudz darāmā.

LETA: Kā baznīcai izdodas turēties pretī politiķu un savtīgu uzņēmēju manipulācijām, vai baznīcā ir vērojamas tās pašas tendences, kas sabiedrībā - priekšplānā izvirzās materiālās intereses, atstājot garīgās vajadzības otrajā plāksnē?

Z.S.: Nē, pašā baznīcā es to nesaskatu. Redzu, ka politiķi un uzņēmēji mēģina ievilkt baznīcu savā orbītā un mēģina to izmantot savu mērķu sasniegšanai. Izmantot baznīcas autoritāti, lai sasniegtu savus mērķus. Ir jābūt ļoti uzmanīgiem, gudriem un jāskatās. No vienas puses, baznīcas hierarhijas pārstāvjiem ir jāsadarbojas gan ar valsts vīriem, gan politiķiem, gan uzņēmējiem, jo mēs esam sabiedrībā, mēs nevaram ieslēgties četrās sienās un pateikt, ka mēs nekomunicējam, mēs tikai svētdienās sludinām no kanceles savu vēsti, un viss. Nē, mums tā vēsts jāaktualizē, jāparāda, ka evaņģēlijs ir dzīves centrā, ka tas nav izskanējis pirms 2000 gadiem un tagad ož pēc pelējuma, bet ka evaņģēlijs ir atbilde uz cilvēka dzīves visvairāk sasāpējušiem jautājumiem, uz cilvēka problēmām, jautājumiem, kas cilvēkā ir dziļi iekšā. Lūk, tas ir tas uzdevums, ko varētu veikt

LETA: Vai politiķi mēdz ar jums konsultēties atsevišķos jautājumos, varbūt ekonomiskos?

Z.S.: Attiecībā uz konsultēšanos interesi neesmu izjutis. Viņi drīzāk mēģina piesegties ar baznīcas autoritāti, mēģina ievilkt baznīcu, lai tā nostājas konkrētas partijas pusē, lai to partiju aizstāv un aicina balsot par viņiem.

LETA: Kā jūs esat mēģinājuši tam turēties pretī, un vai jums izdodas saglabāt neitrālu pozīciju?

Z.S.: Es pats esmu norobežojies no šādiem mēģinājumiem, esmu tos nocirtis pašā saknē un pateicis, ka tas nav mans uzdevums. Man ir jāskaidro principi, pēc kādiem jādarbojas politiķiem. Un tad, ja ir redzams, ka kāds iet griezi, un man ir konkrēti pierādījumi un fakti, tad es varu viņiem atgādināt, ka viņi rīkojas nepareizi.

LETA: Vai arī priesteri tiek ievilkti šajās manipulācijās un esat diskutējuši, kā saglabāt savu nostāju, neatkarību?

Z.S.: Baznīca ir atdalīta no politikas tiešā veidā, bet, no otras puses, tai ir pienākums izgaismot politiku evaņģēlija gaismā - principus, pēc kādiem tai būtu jādarbojas, lai tā būtu politika, kas kalpo cilvēkam, nevis lobē viena grupējuma intereses un kalpo tam.

LETA: Ko baznīca dara, lai paglābtu cilvēkus no gara nabadzības un aicinātu uz garīgo atmodu?

Z.S.: Baznīca sludina evaņģēliju, un tā ir atbilde uz cilvēka gara slāpēm. Tas ir veids, kā cilvēkam palīdzēt atklāt, ka viņš ir nabags Dieva priekšā. Gara nabadzību varam skaidrot divos veidos. Iespējams, jūs gara nabadzību domājāt tādā veidā, ka cilvēks ir garīgi ir nabadzīgs, viņam nav bagātas iekšējās dzīves, viņš ir sapinies kādās atkarībās, nomākts vai depresijā un nezina, kā dzīvot. Un, ja mēs ar gara nabadzību saprotam to, tad baznīca nāk pie šiem cilvēkiem, baznīcas durvis ir atvērtas. Pirms dažiem mēnešiem saskaitīju, ka mums ir 32 lūgšanu grupas vai kustības.

Bet gara nabadzība ir iespējama arī evaņģēliskā izpratnē, jo Jēzus Kalna mācībā saka: «Svētīgi garā nabagie,” un gara nabadzība nozīmē apzināties, ka es esmu trausla, grēcīga būtne, Dieva priekšā es esmu pliks un nabags, un nav ar ko lepoties un degunu augšā celt. Viss, ko es saņemu, ir Dieva dāvana un sevišķi šī spēja mīlēt un darīt kaut ko labu. Ja Dievs mani nepiepildīs ar savu klātbūtni, spēku un mīlestību, tad es neko labu nevaru izdarīt, es varu tikai grēkot. Lūk, tā ir gara nabadzība, un tā ir pozitīva lieta.

LETA: Kā katoļu baznīcai sokas ar savu īpašumu apsaimniekošanu? Varbūt baznīca varētu būt institūcija, kas vairāk uzņemtos atbildību un cilvēkiem iemācītu darba tikumu?

Z.S.: Jūs lasāt manas domas. Par to jau sen esmu domājis, un man sirdī ir tāda vēlēšanās, lai baznīca veicinātu iniciatīvu, kas nāktu «no apakšas”. Tagad varbūt to sauc par mikrouzņēmumiem. Baznīcas īpašumi varētu kalpot cilvēku iniciatīvas atraisīšanai. Runājot par baznīcas īpašumiem, Rīgas arhidiecēzē mums ir ļoti maz īpašumu - pamatā tās ir baznīcas ar dārziem, draudzes mājas. Piemēram, Pļaviņās mūsu jaunais prāvests Ingars Stepkāns jau mēģina organizēt cilvēku grupu, kas kopj zemi, sēj un stāda, vāc ražu. Viņš ir noslēdzis vienošanos ar kādu no zemniekiem, kurš ir piešķīris zemes pleķīti, ko draudzes locekļi apsaimnieko. Viņš mēģina atraisīt iniciatīvu, un viņa pieredze ir ļoti vērtīga un ceļama gaismā. Tā ir mana stingra pārliecība, ka mums vajag atraisīt cilvēkos iniciatīvu, kas padomju laikā ir slāpēta, savukārt neatkarības gados veiklākie izmantoja situāciju, bet pārējie ir vīlušies un nolaiduši rokas.

LETA: Draudzes tomēr varētu būt tās, kurām cilvēki uzticētos un sekotu, lai cilvēki spētu vismaz sevi aprūpēt un sagādāt pārtiku.

Z.S.: Pļaviņās viņi tā mēģina. Tur ir divi momenti. Viens - mums ir jāmāca par darbu, par atbildību, jo darba tikums - tas ir evaņģēlija tikums. Apustulis Pāvils saka: «Kas negrib strādāt, tam nebūs ēst.” Gan Markss, gan Ļeņins šo citātu pārveidoja un teica: «Kas nestrādā, tam nebūs ēst.” Bet ko darīt invalīdiem, kuri nevar strādāt? Eitanāziju?

Otrais - iniciēt. Mēs jau pamazām sākam. Tagad pie Franciska draudzes mums tāda iniciatīva ir sākusies un, ja es nemaldos, tad arī Valmierā, kur ir jauns, enerģisks prāvests. Piemēram, cilvēki atnes to, kas viņiem paliek pāri, un tie, kam vajag, to paņem. Tas ir ārkārtīgi svarīgi šajā nabadzības un krīzes laikā, un to es saucu par tā potenciāla atraisīšanu, kas jau ir cilvēkā.

LETA: Cik daudzi no katoļiem, kas sevi uzskata par tādiem, ir aktīvi draudžu locekļi?

Z.S.: To ir grūti precīzi pateikt, jo mēs nezinām precīzu katoļu skaitu. Arī tautas skaitīšanā to nevarēs uzzināt, jo jautāt par konfesionālo piederību ir politiski nekorekti. Vai mums šim politkorektumam turpmāk būtu jāseko? Vai nevajag atklāti pateikt, kas tu esi, jo Jēzus saka: «Kas kautrēsies no manis cilvēku priekšā, to es aizliegšu Tēva priekšā.” No konfesionālās piederības nav jākautrējas. Ja Eiropas Savienībā (ES) ir tāda tendence padarīt konfesionālo piederību par lietu, no kuras jākaunas, tad es zinu, ka ar tādu virzienu mums nav pa ceļam. Mums no ES jāņem tas, kas kalpo mūsu sabiedrības reālajai attīstībai un briedumam, bet nevis tam, kas ieved apšaubāmos kompromisos un iepludina te kaut ko svešu vai turpina tās padomju laika tendences, kad konfesionālā piederība bija jāslēpj. Ja mēs ļoti aptuveni vērtējam, tad uz baznīcu regulāri nāk aptuveni 10% no kristītajiem katoļiem. Un vēl mazāks procents ir tādu, kas vēlas aktīvi iesaistīties kalpošanā.

LETA: Kāda loma ir mācītāja personībai draudzes dzīvē

Z.S.: Ļoti liela nozīme, es teikšu - pat milzīga. Un tas ir saistīts arī ar to, kāda ir šī baznīcas izpratne, ka baznīca - tā ir hierarhija, un līdz ar to cilvēki skatās, ko priesteris dara un kā priesteris dzīvo, un atkarībā no tā izriet viss pārējais.

LETA: Kā jūs raksturotu jauniešus, kas patlaban izvēlas studēt teoloģiju - viņi seko Dieva aicinājumam vai ir karjeras cilvēki?

Z.S.: Karjeru tieši? Tagad to īsti nemana. Varbūt kādreiz. Bet pašlaik situācija ir mainījusies, draudzēs jau neguļ uz naudas maisa. Tagad ir krīze. Ja cilvēks izvēlas priesterību, tā nav pārtikušas dzīves iespēja. Pie tam, ja tu izvēlies priesterību, tu nezini, vai tu būsi Rīgā vai tevi nosūtīs uz kādu tālu lauku draudzi. Un lauku draudzēs patiešām ar līdzekļiem ir grūti. Nesen runāju ar vienu prāvestu un viņš stāstīja, ka, lai nomainītu mašīnai riepas, vairākus mēnešus ir jākrāj nauda.

Tādēļ tie, kas tagad nāk uz semināru, ir vai nu reāli sajutuši Dieva aicinājumu, vai arī tie, kuri grib pārbaudīt sevi. Viņi atnāk un domā, ja kalpo Dievam, tad jākļūst par priesteri. Bet tā vienmēr nav. Kalpot Dievam var, arī esot pasaulē. Ir atšķirīgi veidi, kā kalpot Dievam, arī lajs ir aicināts ar visu sirdi piederēt Kungam, arī ģimenes cilvēks, tikai viņam tas aicinājums ir citāds. Par tiem, kuri ir atsaukušies aicinājumam, viss ir tā kā skaidrs, bet tiem, kuri atnākuši pārbaudīt sevi, jāpalīdz saskatīt, vai tas ir viņu aicinājums.

LETA: Vai daudz tādu ir?

Z.S.: Pamatā jaunieši atnāk ar aicinājumu. Pie mums nāk cilvēki ar augstāko izglītību, kas jau ir studējuši kaut ko un redzējuši, ka laicīgā profesija tomēr tā īsti nepievelk, tādēļ viņi izvēlas priesterības ceļu. Ir arī tādi, kas sākuši studijas laicīgā augstskolā, bet pēc tam tomēr aicinājums bijis tik stiprs, ka sapratuši, ka viņiem ir jānāk uz semināru, nepabeidzot studijas. Dažus esam aicinājuši pabeigt laicīgās studijas, ja, piemēram, ir atlicis viens gads līdz studiju beigām. Laicīgā augstskolā iegūts diploms dod papildu iespējas dialogam ar sabiedrību. Bet tas ir atkarīgs arī no vietas, kur tu kalpo, un vides, kurā darbojies. Varbūt citam nav augstākās izglītības, bet viņam ir praktiskais ķēriens komunicēt. Citam atkal ir vairākas izglītības, bet viņš ir tik ierāvies sevī, ka ar grūtībām spēj sazināties ar cilvēkiem.

LETA: Kādi ir galvenie nosacījumi, lai studētu garīgajā seminārā?

Z.S.: Uzņemšanā mēs pirmkārt vērtējam to, kādi ir viņa ticības pamati, vai viņš tos saprot, vai viss ir kārtībā ar morālo stāju. Ir jāraksta sacerējums, kurā tiek izvērtēta viņa valodas prasme un spēja izteikties. Vēl ir pārrunas ar komisijas locekļiem, kas izvērtē cilvēka piemērotību, jo ne visi tiek uzņemti. Vairums tiek, bet izvērtējums ir ļoti nopietns. Gadās, ka atnāk cilvēks, kurš nekur citur savu vietu neatrod, domājot, ka viņš te iekārtosies. Uz semināru nāk cilvēki arī ar garīgās veselības problēmām. Tādus mēs atsijājam, jo priesterim jābūt līdzsvarotam.

LETA: Kā ir ar mācītāju skaita nodrošinājumu - tas ir pietiekams, vai tomēr ir draudzes, kur viņu trūkst?

Z.S.: Mums trūkst priesteru. Priesteriem nākas apkalpot vairākas draudzes. Ja priesteru būtu divreiz vairāk, viņu nebūtu par daudz. Protams, tad vajadzētu pārstrukturēt un varētu ļaut viņiem specializēties kādā konkrētā jomā, jo šodien man ļoti trūkst priesteru, kuriem uzticēt atbildību par draudzi vai kuri palīdzētu kādā lielā draudzē, vai kam uzticēt kādu specifisku jomu, kaut vai kādu no tām, par ko mēs runājām.

LETA: Cik daudz patlaban ir semināristu Rīgas metropolijas Romas katoļu garīgajā seminārā?

Z.S.: Padomju laika noslēgumā bija 130 semināristu. Tagad ir 24.

LETA: Kādēļ tik dramatisks samazinājums?

Z.S.: Pirmkārt, kādreiz seminārs bija visai Padomju Savienībai, izņemot Lietuvu, līdz ar to brauca no visām padomju republikām. Tagad mums nāk tikai no Latvijas. Bet pirms astoņiem gadiem, kad es devos studēt uz Romu, mums bija 47 semināristi. Pēc iestāšanās ES, kad es atbraucu atpakaļ, bija palikuši vien 18 semināristi.

LETA: Vai tas nozīmē, ka viņi izvēlas studijas citās valstīs?

Z.S.: Viena daļa arī no semināra aizbrauca strādāt uz Īriju. Viņi tomēr izvēlējās labklājību. Un tā mentalitāte, kas tagad nāk, nav vērsta uz pārdabisko. Tā ir orientēta uz šauru pragmatismu, uz labklājības meklējumiem, un tas cilvēkā ļoti apklusina slāpes pēc Dieva un līdz ar to arī aicinājumu. Tā ir liela problēma, tas ir praktiskais materiālisms, kas ir uzklājies virsū teorētiskajam, kura pamati mums tika ielikti padomju laikā.

LETA: Vai Īrijā kalpo arī kāds latviešu katoļu priesteris?

Z.S.: Mums arī tur ir aizsūtīts viens kapelāns. Viņš sūdzas, ka galvenā komunikācija ar ticīgajiem viņam ir caur «Skype”. Latvieši Īrijā ir ļoti izkaisīti, attālumi ir lieli un uz dievkalpojumiem nāk ne pārāk daudz cilvēku. Viņam ir jābraukā un jāmēģina viņus uzrunāt, jo viņiem nav vienota centra. Tur darbs ir grūts. Viņu uztur Īrijas katoļu baznīca, viņš ir piederīgs tās struktūrām.

LETA: Bet kāds ir atbalsts no Latvijas puses?

Z.S.: No Latvijas puses mēs ar viņu vienkārši sazināmies. Jā, un vēl, runājot par Īriju, kāpēc ir sarežģīti ar tautiešiem. Viņi jau nebrauc tur izkopt savu garīgo dzīvi, viņi brauc pelnīt naudu. Tas ir viņu mērķis, un no tā jau arī daudz kas izriet, ka laikam reti būs tie gadījumi, kad viņi patiešām ir ieinteresēti sadarbībā.

LETA: Ko cilvēkiem vajadzētu darīt, lai viņi būtu laimīgi, gūtu gandarījumu un piepildījumu par savu dzīvi?

Z.S.: Es runāju par trim vajadzību līmeņiem, kas ir cilvēkam - materiālās vajadzības, kuras ir priekšnosacījums, lai cilvēks varētu justies normāli.

LETA: Vai līdzīgi kā Maslova vajadzību piramīda?

Z.S.: Jā, tikai es nedaudz samazinu to elementu skaitu, bet pašā galotnē Maslova piramīdai trūkst ļoti būtiska elementa, un tas tur jāpieliek. Man gan ir tādas ziņas, ka pirms nāves viņš atzina tā elementa trūkumu, bet tas ir jāpārbauda. Tātad vispirms ir materiālās vajadzības, tālāk - dvēseliskās jeb kultūras līmenis, ar ko nodarbojas kultūra, tātad kultūras atveseļošana, jo kultūra var indēt un gremdēt cilvēku, viņu degradēt un kultūra var celt uz augšu. Ir jābūt apmierinātām materiālajām pamatvajadzībām, sakoptai apkārtējai videi, un tomēr tas būtiskākais ir komunikācija ar dievišķo jeb «sacrum”. Ja tās nav, tad cilvēks nevar būt līdz galam laimīgs. Protams, tas neizslēdz, ka cilvēks kaut kādā noslēpumainā veidā var ieiet «sacrum” sfērā tad, ja viņš sāk nesavtīgi sevi dāvāt citiem, nemeklējot personīgo labumu. Un viņam pat var nebūt tāda reliģiskā ticība tādā burtiskā veidā. Piemēram, ir tādas situācijas, ka neticīgs cilvēks redz - ir nabadzīgie un viņiem vajag palīdzēt, un viņš iesaistās un sāk palīdzēt, un dara to nevis sava goda dēļ, bet nesavtīgi cilvēku labā. Un Jēzus saka: «Ko jūs esat darījuši vienam no vismazākajiem, to jūs esat man darījuši.» Patiesībā caur šo savu kalpošanu cilvēks ir komunikācijā ar dievišķo. Vai atkal gadījumā, ja cilvēkam, piemēram, ir rakstnieka vai gleznotāja talants, viņam ir iedota dievišķa dzirksts. Viņam rūp otrs cilvēks, sabiedrības veselība, patiesās mākslas vērtības, un viņš nododas gleznošanai, rakstniecībai, mūzikai, dāvājot sevi. Viņš ir komunikācijā ar «sacrum», jo Dievs ir sirds dziļumos un Dieva gars mudina viņu to darīt. Viņš, pats nezinot un neapjēdzot, ko dara, patiesībā kalpo Dievam.

Runājot par vajadzībām, jārespektē visi trīs vajadzību līmeņi. Mūsu sabiedrībā ir divi pirmie. Tas pirmais «treknajos gados» ir bijis pirmajā vietā, no otrā līmeņa tas, kas dod baudu, kas palīdz pašapliecināties, bet nevis ceļ sabiedrību augšā, un trešais - par to ir kaunīgi jāklusē. Jā, ja tu esi ticīgs, tad tā ir tava personīgā dīvainība, kuru mēs varam pieciest tik ilgi, kamēr tu nesāc par to runāt un to argumentēt. Lai mūsu sabiedrība varētu atdzimt, mums vajag godīgi nosaukt prioritātes un runāt par šīm lietām.

LETA: Kādu dāvanu jūs šajos Ziemassvētkos vēlētos saņemt?

Z.S.: Es gribētu, lai man parādās daudz labu līdzstrādnieku, ar kuriem man ir sirds vienotība un kopīga vīzija un ar kuriem kopā mēs varam iepriekšminēto īstenot.

LETA: Ko jūs Latvijas iedzīvotājiem vēlētu šajos Ziemassvētkos?