Mūsu saruna notiek dienā, kad visu Latviju satraukusi grupas Līvi mūziķa Jāņa Groduma nāve. Vai esat dzirdējis viņa spēlēto mūziku?
Varbūt dzirdējis esmu, bet tuvāk ar viņu neesmu bijis pazīstams. Pamazām jau katrs aiziet savu ceļu. Es vienmēr saku - galvenais ir tikt debesīs.
Šis mūziķis bija pazīstams ar savu trakulīgo dzīvesveidu. Vai viņam arī ir iespēja nonākt paradīzē?
Visiem cilvēkiem svarīgākie ir beidzamie dzīves brīži dienas vai nedēļas, jo Dievs cilvēku uzrunā arī pēdējā mirklī. Dievs ir ļoti smalkjūtīgs un viņš negrib īpaši maisīties cilvēku izvēlē. Mīlēt Dievu var tikai brīvi cilvēki, piespiest nevienu nav iespējams, un pirms nāves ir ļoti svarīgi izlīgt ne tikai ar cilvēkiem, bet arī ar Dievu. Un savus grēkus nožēlot. Ja šis mūziķis nepaspēja darbos šķīstīties, tad vismaz paspēja noskaņojumā un labajā gribā. Pēc evaņģēlija, ja kāds nepaspēja šeit šķīstīties, viņam nāksies tur aizsaulē iziet šķīstīšanās ceļu. Neviens netīrs debesu valstībā nevar tikt.
Nesen kādā aptaujā tika noskaidrots, ka Vatikāna priesteru mīļākā mūzika ir bītli un Pink Floyd. Vai jūs arī klausāties tādu pasaulīgu mūziku?
Es neesmu tāds speciālists. Kas to var atšķirt - klasiskā mūzika, bītli, roks? Bet kad bija tas garais maratons ar dziedošajām ģimenēm un kad gatavojās tam Eiro konkursam, tas ir ļoti interesanti. Es neesmu mūziķis, bet man mūzika ir pacilājoša. Izņemot tādus, kas tur bļauj un ar tiem ragiem. Viens ar ragiem tak Eiro mūzikā vinnēja, vai tik tie nebija somi? Man liekas, ka tas bija kaut kāds pārpratums - viņi nepārsteidza ar savu mūziku, bet ar izskatu.
Un kā jums ar populāro literatūru? Droši vien, ka nelasāt tikai teoloģiskus traktātus...
Caurmērā skrejoši pārskatu ejošo presi, bet vairs... Kad gāju ganos, izlasīju visus Senkeviča romānus ar viņa patriotisko un reliģisko noskaņu. Bet sēdēt es ne visai mīlu. Upīša Zaļo zemi es nekad neesmu izlasījis līdz galam. Bet virsū man nepatīk skatīties tādām grāmatām kā tā angļu rakstniece, kas izlaida tos naudas gabalus par burvestībām.
Harijs Poters?
Nesaprotu, kā var taisīt un skatīties tādas filmas! Tā dabā notikt nevar, līdz ar to pazūd visa jēga. Vārdu sakot, man gribas turēties ar abām kājām uz reālās zemes. Es pats labprāt skatos dokumentālās filmas - kaut vai par dzīvniekiem. Bet es vismaz zinu, ka tas ir kaut kas reāls.
Un kā ar to romānu vai filmu Da Vinči kods? Vai ar stāstiem par Jēzus bērnu un viņa sievu Mariju Magdalēnu vispār ir iespējams diskreditēt katoļu baznīcu?
Nu, nevar diskreditēt, bet viņi piešmauc savus lasītājus un skatītājus. Tā kā viņu skatītāji nav īpaši ideālistiski noskaņoti, viņiem interesē tikai piebāzt savus naudasmakus. Un arī uzspļaut uz evaņģēliju. Protams, nopietni cilvēki neiespaidosies, toties nenobrieduši cilvēki skatās nevis uz autentisko, bet jau uz savārstījumu. Un viņiem par Jēzu un Magdalēnu izveidosies savs priekšstats. Tas ir viens liels grēka gabals!
Vēl trakāk ir ar tā saucamajām pornofilmām. Jau tā jaunatne ir samaitāta, bet ja viņš vēl tiek tajās atkarībās... Es uzskatu, ka seksuālā atkarība ir viena no lielākajām atkarībām. Un ja vēl iesaistītas narkotikas... Cilvēka psiholoģiju Dievs radījis ļoti jūtīgu, un, vairākas reizes atkārtojot, tiek iesista atkarības sliede. Un tad cilvēki vergo saviem ieradumiem - vai tā būtu smēķēšana, vai pornogrāfija. Dzērājs par vienu malku ir gatavs riskēt ar visu mūžību.
Savulaik rosinājāt skolās dzimumaudzināšanas vietā ieviest atturības mācību. Ko šajā priekšmetā vajadzētu mācīt?
Vispirms noteikti vajadzētu iepazīties ar kristīgo morāles mācību. Vismaz informēt, nevis uzspiest. Bet tā, ja cilvēkam būs slikti, viņš atcerēsies, ka skolā runāja par kristīgo vērtību sistēmu. Tad vēl vajadzētu izmantot baznīcas rīcībā esošos palīglīdzekļus - es domāju grēksūdzi. Un, protams, baušļi. Tas ir vairāk nekā 3000 gadus vecs kodekss. Nevar taču neviens noliegt tādas lietas kā "tev nebūs nokaut", "tev nebūs zagt", "tev nebūs laulību pārkāpt"...
Vai neticīgs cilvēks nevar ievērot ētikas zelta kodeksu un nodzīvot tīrām rokām?
Ja arī tādi ir, tad viņiem jābūt ļoti stingram raksturam. Parasti jau cilvēkiem nav tādi raksturi. Bet ticīgais zina, ka, kā Kristus teicis, viņš simtkārtīgi algu iegūs tur, tāpēc viņam ir daudz lielāks iekšējais impulss. Tagad jau ir tā, ka visu vidusskolu var iziet, neuzzinot, kas ir evaņģēlijs. Eiropā - kontinentā, kas pasaulē pats pirmais tika kristianizēts.
Jūs sakāt "evaņģēlijs". Kāpēc nepieminat Veco derību, to vairs mācīties nevajag?
Dekalogs jau paliek, tas ir pilnā sparā, bet visi Vecās derības rituālie priekšraksti ir sagatavošanās Kristus atnākšanai. Un līdz ar viņu sākās jauns etaps, daudz pilnīgāks. Baušļi palika, bet Kristus tos padziļināja. Ja bija teikts, ka nebūs laulību pārkāpt, tad Kristus teica, ka tas, kas domās iekāro svešu sievu, tas jau savā sirdī ir pārkāpis laulību. Viņš to visu pārnesa uz iekšējo dzīvi. Dievs skatās uz sirdi - tas ir radikāls piegājiens. Vecā derība ir tas fundamentālais, bet evaņģēlijs - nokroņojums. Bībele skolniekiem, kā saka, būtu par smagu, bet reizi dzīvē izlasīt vajadzētu noteikti.
Cik reizes jūs pats pilnībā esat izlasījis Bībeli?
Pilnībā es esmu izlasījis semināra laikos, bet vēlāk, kad jālasa sprediķi, tas visādi ir jāpārcilā. Mums ir tā: ja es atceros vienu vārdu no Bībeles, bet man vajadzīgs viss citāts, tad mums ir tā sauktie spravočņiki, pēc kuriem var atrast konkrētu pantu. Bībele laikam ir vienīgā grāmata, kur katrs teikums ir numurēts.
Skaidrs, ka dekalogs jums ir svēts, bet vai jaunībā ir sanācis kādu "nāves grēku" pārkāpt?
Tādus jautājumus parasti avīzēs neraksta. (Smejas.) Esmu lauku cilvēks, bet, ja es būtu bijis kādā pilsētā, samaitātā vidē, kas zina - varbūt es nemaz nebūtu garīdznieks. No mazām dienām esmu mīlējis dabu un vērojis, kā dabā viss plaukst un zied. Gleznas ir miroņa kauli salīdzinājumā ar to, ko dabā var redzēt. Un tas arī mani iespaidoja uz to reliģisko.
Kas ir mainījies pēdējo divdesmit gadu laikā, ka cilvēki mazāk sākuši iet baznīcā?
Es domāju, ka ļoti lielu lāča pakalpojumu izdara prese, skola. Ja skolā nebūs vismaz informatīvas ticības mācības, jaunatne pasaulē aizies nesagatavota - smels no visām uzdzīves akām, kas ir pilnīgi nesavienojami ar kristīgo dzīvesveidu. Nu, un otra lieta - ko viņi lasa? Kāpēc kioski pilni visādiem spīdīgiem žurnāliem? Ja viņi tādus nelasītu, tādu nemaz nebūtu.
Un vēl pa skolām staigā tie ļaužu maitātāji no Mozaīkas, viens otru māca. Ko gan pusaudzis pusaudzim var iemācīt? Bet par to seksuālo, protams, vislielākā interese. Tāpat arī politikā nevajadzēja attiekties no kristīgajām vērtībām.
Vai tad politikā trūkst cilvēku, kas pa sektantu saietiem klaiņo?
Nu, tieši ar tiem ākstiem patiešām arī nevajadzētu lielajā politikā iet. Jāpaņem trīs lielākie, tradicionālie - luterānisms, katoļticība, pareizticība. Tiem ir gadsimti aiz muguras, bet tie bļāvēji nāk un iet un mainās. Tādiem kungiem ir ne tikai garīgās intereses, bet arī ekonomiskās.
Kad šīm trim konfesijām Latvijā musulmaņi varētu kļūt par konkurentiem?
Es nedomāju, ka pašreiz viņi ir lieli konkurenti. Bet, ja viņi piebrauks daudzi te iekšā, tad gan būs slikti. Ne jau tāpēc, ka mums būs bailes no viņu Korāna, bet tā agresivitāte... Galu galā, kas tie teroristi ir? Nu, ne jau kristieši! Ne jau kristieši spridzina ar tām bumbām.
Tas ir šausmīgi apkaunojoši, ka rietumos vienu pēc otras ceļ mošejas, bet viņiem nav nekāda spēka pateikt Saūda Arābijas kungiem, lai tur nevajā tos nedaudzos kristiešus. Naftas nauda ir, ko samaksāt kungiem, un - lai tik ceļ mošejas!
Vai katoļi rēķina datumus, kad gaidāma apokalipse?
Nē, mēs nerēķinām. Jo Kristus ir skaidri pateicis: jūs nezināt ne dienas, ne stundas - tā kā vāks nokritīs! Varbūt Dievam pagaidām ir jāpiepilda kritušo eņģeļu vietas ar cilvēkiem? Bībelē par to Sodomas pilsētu, ja būtu kaut desmit cilvēki atradušies, tad... Man liekas, ka Rīgā Dievam pieņemamo no visiem cilvēkiem ir vairāk kā desmit procenti, tā kā pēc tādiem aprēķiniem mēs vēl ilgi dzīvosim.
Par tiem sodomītiem... Skaidrs, ka arī gleznotāji un aktieri ir pedofili, bet kāpēc tieši izvirtušajiem katoļu mācītājiem tiek pievērsta tāda uzmanība? Arī pāvestam Benediktam inkriminē pedofilu neizdošanu.
Pirmām kārtām, tas ir tāpēc, ka katoļus ienīst visvairāk. Piemēram, masoni uzskata: ja jūs tiksiet galā ar katoļiem, pārējie sabruks. Tāpēc arī visa smagā artilērija griež pret katoļiem. Bet ar tiem pedofiliem mēs ļoti ātri tiekam galā - tā ir mūsu iekšējā lieta un attīstīšanās aiziet viens divi!
Bet tur ir vēl tāda lieta - grēksūdzes noslēpums. Ja grēksūdzes laikā rodas aizdomas, tad taču nevar atlaist no darba. Tad būs vēl lielāks ļaunums - tad vairs neviens neies pie grēksūdzes, un grēki tikai pavairosies. Bet agri vai vēlu tas tāpat ārpusē parādās, un baznīca tādus necietīs.
Amerikā viena diecēze bankrotēja, kad bija jāizmaksā kompensācijas cietušajiem. Bet patiesībā vajadzētu būt tā, ka visus sasēdina pie viena galda un visiem liek maksāt! Un tad arī visi maksāsim par to!
Bet patiesībā tas viss ir stipri pārspīlēts - nav ko tur atvainoties īstenībā! Baznīcā uzreiz tos mācītājus degradē, bet cietušajiem izmaksā kompensācijas. Vācijā katru gadu ir 16 000 iesniegumu par pedofilijas gadījumiem, arī ģimenes locekļi visādus nedarbus piestrādā, bet tur atrada dažus priesterus un tagad visi bļauj pilnā balsī. Šajā ziņā nav ko klanīties pārāk, jo baznīcai ir sava disciplīna un viņa ātri tiek galā. Lai gan visas nelaimes ceļas no Dieva baušļu neievērošanas...
Dažiem mācītājiem laikam ar celibātu vien nepietiek - baznīctēvs Origēns, redz, savulaik pat kastrēja pats sevi.
Nujā, bet tāpēc arī viņu par svēto neizsludināja. Caurmērā cilvēkiem ar to jācīnās, bet no tā daudzuma - mums ir 300 000 priesteru - protams, ka daļa cauri semināram izgājuši negatavi. Bet tad kad viņš jau ir ordinēts, viņš mokās, jo atpakaļceļa vairs nav. Kristus saka: "Kas manis dēļ atteiksies no mājām, no bērniem, no visa, tas simtkārtīgi mantos debesu valstību". Arī Kristus bija celibāta cilvēks, viņš sava ceļa dēļ bija no daudz kā atteicies.
Pastāv uzskats, ka celibāts ir izdevīgs baznīcai, jo mācītājiem nav ģimenes un mantinieku un visi viņa īpašumi pēc nāves paliek tai pašai baznīcai.
Nē nē, to celibātu ieviesa uz ļoti racionāliem, praktiskiem pamatiem - ja mācītājs nav precējies, viņš ir daudz mobilāks. Misionāriem jābūt kustīgiem, viņus met no vienas draudzes uz otru. Tas ir vieglāk, ja viņam nav ne sievas, ne ģimenes. Es pats savulaik esmu mētāts no vienas draudzes uz otru. Vakarā sakrāmēju savas pekelītes un no rīta jau esmu otrā republikas galā. Tāpēc prakse parādīja, ka priekšroka tiek dota celibātam.
Vai tad baptistiem nav misionāru?
Nu, ir arī baptistiem misionāri, bet to nevar salīdzināt. Mums ir vesela hierarhija priesteru katrā draudzē. Ja visi 300 000 būtu piesieti pie vienas vietas, tā visa lieta vismaz par trešdaļu bremzētos. Bet, ja viņš katrā brīdī kā zaldāts ir gatavs doties pēc bīskapa pavēles...
Un otra lieta. Katoļi nekad neatteiksies no celibāta - viņiem vienu mācītāju vieglāk uzturēt nekā veselu ģimeni. Ja viņš ir viens mācītājs, tad viņš draudzei kalpos par 100 procentiem, bet, ja viņam ir ģimene, tad tikai par 50 procentiem.
Kādi vēl pasaulīgie prieki mācītājiem tiek liegti? Jums, piemēram, ir autovadītāja tiesības?
Ar mašīnām ir gandrīz visi. Man arī bija tiesības agrāk. Bet tomēr man labāk patīk, kad šoferis brauc un es varu lasīt ceļā. Nu, ko es tur smērēšos pa eļļām un tamlīdzīgi? Bet vispār priesteriem par dārgu būtu algot vēl speciālu šoferi, nu tad viņi paši arī braukā.
Par pārējo runājot: kas ir normāls un labs, tas nav aizliegts. Nekāda tehnika vai līdzekļi netiek liegti, bet smēķēšana - tas jau ir mīnuss, dzeršana - vēl desmitkārtīgi. No tādām atkarībām ir jātiek vaļā! Kā tad viņš mācīs, ja pats būs atkarīgs? Tad tas būs tikai farizejisms.
Vairāk nekā 400 gadus visi Romas pāvesti bija itāļi, bet pēdējie divi no Polijas un Vācijas. Vai varētu pienākt laiks, kad pāvests būs no Latvijas?
Es domāju, ka diez vai. Jo lielās nācijas, kurām ir desmitiem kardināli, nosaka toni. Ja nu kāda izcila personība celtos no mazas valstiņas, tad varbūt. Bet tur jau tāpat kā parastajās vēlēšanās - paskatās, ka šis te Racingers Vatikānā ilgi darbojies un viņam priekšroka attiecībā pret kādu no svešas malas.
Vai tīri teorētiski pats gribētu būt par pāvestu?
Negribētu. Es pat par bīskapu negribēju būt. Normāla priestera darbs - man vairāk nekas nebija vajadzīgs. Kad sāka nozīmēt, kā tu pretī runāsi? Pateiks, ka nepaklausīgs. Un tā aizgāja līdz bīskapam, līdz kardinālam. Bet pats neprasījos.
Tagad man novembrī būs 80 gadi, un man jau tā piecus gadus pa virsu izlaida. Ap 75 gadiem jābūt iesniegumam, lai maina uz kādu jaunāku, lai ieliek vietnieku. Bet, kad jau 80 ir klāt... Es domāju, ka šogad mēs mainīsimies - nāks jauni manā vietā. Es vairs nebūšu par arhibīskapu. Domāju, ka viņi negaidīs līdz novembrim - visu izdarīs šīs vasaras laikā.
Es aiziešu tepat blakus baznīcā un strādāšu kā priesteris. Rīgā priesteriem ir daudz darba. Aiziešu un klausīšu grēksūdzes, tas ir mūsu ikdienas darbs. Priesteru ordinācija paliek neatkarīgi no tiem tituliem.
Jūs taču arī esat Jānis. Ko jūs atzīmējat - savu vārdadienu, pagāniskos saulgriežus vai Jāņa Kristītāja baznīcas dienu?
Mēs Jāņus svinam baznīcās. Un Jāņa Kristītāja diena baznīcas kalendārā skaitās kā lieli svētki. Svētais Jānis Kristītājs ir viens no lielākajiem, uz robežas starp Veco un Jauno derību. Evaņģēlijā viņa vārds ar zelta burtiem ierakstīts. Bet baznīca katru dienu ir vaļā, savs kontingents sanāk. Katru ceturtdienu te jaunieši sanāk ar ģitāru, ar trompetēm. Svētdienās visi gribētāji nemaz uzreiz nevar baznīcā saiet, tāpēc citās ir pat pieci dievkalpojumi dienā.
Paldies par interviju!
Jums vēl vairāk paldies! Jo biežāk to dara, jo labāk. Tagad jūsu portālā parādīsies informācija. Un tas ir labi, ka liela auditorija to var izlasīt. Man prieks, ka plašsaziņas līdzekļiem ir interese - tad sanāk, ka, izplatot labu vārdu, korespondenti strādā kā apustuļi.
