'Pasāta' cīņa ar kupenām un sevi
Patiesībā diena sākas nedaudz agrāk – vēl pirms 8:00. Vienā no Lejasciema pasta nodaļas telpām sēž četras darbinieces un šķiro avīzes un žurnālus. ""Lata" romāns maksā jau 1,80 latus..." nosaka viena, "1,80 latus?", pārprasa otra. "Jā," apstiprina pirmā. Iestājas klusums. Laiku pa laikam to pārtrauc līdzīgas īsas sarunas.
Kā ierasts, Velgai ir vislielākais apgabals un vietu skaits, kur preses izdevumi jāaizved. Ceturtdien ir jānobrauc aptuveni 130 kilometri, un sūtījumi jāaizved uz 160 vietām. Trakāks ir tikai katra mēneša 11. datums, kad jāapstājas pie teju katra nama, lai izmaksātu pensijas. "Es visu laiku braucu garām Gaujai," savu maršrutu ieskicē Velga. Vēlāk "pasāts" patiešām vairākas reizes brauks garām aizsalušajai Gaujai.
Velga presi un citas iedzīvotājiem nogādājamās lietas, vismaz ceturtdien, ved ar baltu VW "Passat". Ja sava spēkrata – "pasāta" - nebūtu, tad būtu jāmeklē cits darbs, atbild jau 13. gadu par pastnieci strādājošā Sinoles iedzīvotāja. Lai kompensētu izdevumus par personiskā auto izmantošanu, Latvijas Pasts amortizācijā maksā četrus santīmus par kilometru. Tas ir, 5,20 lati par 130 kilometriem, rēķina pastniece. Tā kā baltais "pasāts" nav jauns modelis, tas bieži jālabo. "Mašīna ir jāremontē katru vakaru, bet tas nav reāli," viņa saka. Remonts daļēji ir uz Velgas algas rēķina un spēkrata noturēšana darba kārtībā prasa daudz pacietības. Tam dažviet pie durvīm nav roktura, un caur lūku tek ūdens. Savulaik ikdienā vajadzējis veikt 90 kilometrus un pastniecei līdzi bijis šoferis, vēlāk vajadzējis braukt vairāk un vienai, tagad 130 kilometri vienai.
Viņa gan saka, ka jaunu mašīnu arī nemaz nevajag. Lauku ceļi ir tik sliktā stāvoklī, ka cita mašīna ilgi neizturētu. Tur, kur janvāra vidū zemi klāj sniegs un grūti caurbraucamas kupenas, pavasarī šur tur mēdz būt palu ūdeņi, bet rudenī – dubļi. Meža ceļi nereti esot pamatīgi izdangāti. Kad braucam lejā pa kādu stāvu nogāzi, Velga piebilst, ka pirms divām dienām viņa nolēmusi lejā nebraukt – nav bijusi pārliecināta, ka pēcāk uzbrauks atpakaļ augšā. Šoreiz lejā braucam un arī atpakaļ tiekam. Velgas autobraucējas stāžs ir vien trīs gadi, un šobrīd rit ceturtais.
Man patīk darbs, saka Velga, taču transports ir lielākā problēma. Pirms "pasāta" īsu brīdi braukusi ar "Suzuki Jimny", bet tam bija pārāk dārgas detaļas. Par "pasātu" gan viņa nav sajūsmā – kad nopirkusi, bija jāremontē, un tagad ir ieguldīta divtik liela summa. "Man "iesmērēja" cilvēks... lai viņam laba veselība," nosaka Velga. Kādā brīdī viņa atzīst, ka lauku pastnieka darbs ir smags – pēc garajām izbraukuma stundām mājās sākas "papīru kārtošana". Lielās slodzes, jo jāstrādā sešas dienas nedēļā, un citu apstākļu dēļ, pastnieka darbu var veikt tikai "fanātiķis".
Arī ceturtdien valda ziema. Daudzviet "pasāts" brauc pa ceļiem, kur sliedes ir tikai vienas riepas platumā. Lai pārvarētu kupenas un spētu noturēties iebrauktajās sliedēs, mašīna nepārtraukti "jāizloka" un tomēr jānotur uz ceļa. Nomaļākās vietās "pasāts" uz priekšu tiek lēkājot, cīnoties ar bedrēm, kā arī mētājoties starp kupenām un sniega sanesumiem. Divās vietās auto tomēr iestrēgst, un tad "Delfi" fotogrāfs un žurnālists, vienu reizi situāciju ziņkārīgi novērojot pieskrējušajiem tuvējo māju suņiem, automašīnu izstumj. Palīdzība bijusi nepieciešama arī iepriekš, un neviens no tuvāko māju iedzīvotājiem neesot atteicis. Arī tagad bagāžniekā uzticīgi guļ lāpsta. Dažkārt pie iedzīvotājiem ir jādodas mežā. Ja ir jādara kādi mežsaimniecības darbi, tad greideri notīra ceļu, un tas pārvēršas par "šoseju".
Reiz mašīnā, lai tā tiktu uz priekšu, ielikts kāda iedzīvotāja aizdots traktora akumulators. Brauciena laikā "kapots" atsities vaļā un tad to vajadzējis piesiet. "Nezinu, ko domāja cilvēki benzīntankā, kas to visu redzēja," smaidot atceras Velga.
Aizvest 'maizīti'
Ik dienu ir jāapstājas desmitiem un pat vairāk nekā 100 vietās. Gandrīz vienmēr pasts ir jāpiegādā privātmājās. Pasta kastītes ir ceļa malā – cita metāla un aprūsējusi, cita – koka un izgrebta. Divās vietās pasta kastītes bijušas īpaši izgreznotas, bet jau pēc neilga brīža - nozagtas. Kas to izdarīja – nav zināms. Tikai retumis mašīnu jāatstāj pie daudzdzīvokļu mājas. Tad gājiens iekš kāpņu telpām ir ilgāks.
Visbiežāk pastnieci sagaida nevis mājas saimnieks, bet gan suns. Tas izskrien vai nu asti luncinādams vai riedams. Īpašas attiecības viņai ar vienu no suņiem. Līdz gada vecumam tas bijis labvēlīgi noskaņots, taču pēcāk, kad saimnieki viņu piesējuši pie ķēdes, tas savu niknumu un aizvainojumu katru reizi "uzgāž" pastniecei. Tikai dažviet pretī iznāk kāds smaidošs cilvēks, kas pārmij kādu vārdu un pasaka paldies. Cilvēki pastnieku gaida. "Kas tad pastnieku nesagaida laipni? Kā nekā mēneša svarīgākais cilvēks – pensijas atnes," viņa jokojoties saka.
Reizēm kāda pastkastīte atrodas vairāku kilometru attālumā no īpašnieku dzīvesvietas. Vislielākais attālums - septiņi kilometri – kad cilvēkam sanāk, tad pastu izņem. Katru reizi, apstājoties pie kārtējās pasta kastītes, Velga izlec no mašīnas un durvis neaizvērusi, skrien pie tās, lai iemestu avīzes. Skriet - tā ir muļķīga rakstura iezīme, viņa komentē. Iespējams, ja viņa nebrauktu kopā ar citiem, tad nešķistu, ka kāds gaida, un steiga izpaliktu.
Velga stāsta, ka viņa iedzīvotājiem nogādā arī elektrības rēķinus un pensijas. Par drošību neesot jāuztraucas, jo svešiniekus mašīnā neuzņem, turklāt ir noteikts, cik lielu summu vienā izbraukumā jāņem. Neoficiāli – šad tad kādam vientuļam pensionāram, kas dzīvo nomaļus, viņa aizved "maizīti". Ja man cilvēks – invalīds prasa palīdzēt, tad es neiešu viņam atteikt, saka Velga. Dienvidū "pasāts" piestāj pie mājas, kur dzīvo cilvēks, kam pastniece mēdz aizvest ko vairāk par pastu un rēķiniem. Māja atrodas neliela kalna galā un lai pie tās nokļūtu ir jāmēro labs gabals cauri mežam. Cita lieta – ja kādas jaunietes prasa atvest sīvo – tad atsaku, norāda pastniece.
Desa kā ciemakukulis
Kad pirms kāda laika krīze piespieda likvidēt Velēnas pasta nodaļu, cilvēki bijuši neapmierināti, ka pasts pienācis vien pēcpusdienā. Agrāk pievest nav iespējams. Tagad apraduši. "Svarīgos cilvēkus", piemēram, "baznīcas kundzi", gan jāapkalpo pirmos, saka Velga. Taču maz ir bijis gadījumu, kad kāds pastniecei pikti vaicājis, "kur tu tik ilgi biji?" - biežāk ir laipni piedāvātas vakariņas. Velga atzīst, ka zina visus iedzīvotājus, kam pasts jāpiegādā. "Katrai mājai ir savs stāsts," un braucot rāda - tā kļuvusi par vasaras māju, tajā – neviens nedzīvo, jo pēdējais iemītnieks aizgājis aizsaulē, bet daudzās, to vidū vientuļos namos meža vidū, dzīvo viens pensionārs.
Vēlā rītā apstājamies šosejas malā un dodamies uz kādu privātmāju. Tur dzīvojot kāda teju 80 gadus veca rokdarbniece. "Delfi" ierašanās nav pieteikta, tomēr rokdarbniece neapmulst – tieši otrādi, aicina iekšā un sūdzas par to, ka nav paspējusi sapucēties. Vēl neķeroties pie kārtējiem rēķiniem, viņa fotogrāfam un žurnālistam izrāda savus adījumus un piekrīt, ka nobildē viņas stelles, kas aizņem labu tiesu istabas. "Varat rakstīt, ko gribat, bet mani gan nebildējat!" viņa labvēlīgi saka, atmetot ar roku.
Kad fotogrāfs grasās iemūžināt stelles, viņa pēkšņi sāk visu kārtot. Turpat atrodas kāds pamatīgs desas luņķis – to paķērusi, viņa iestumj fotogrāfa kabatā. Kā ciemakukuli. Pēcāk pa vidu, norēķinājusies ar Velgu: "Tā, mēs esam norēķinājušās?" viņa pārprasa pastniecei. Saņēmusi apstiprinošu atbildi, viņa sāk portāla "Delfi" darbiniekiem izrādīt dzimtas albumus, pašas veidotas krelles un lakatus. "Es tos jau esmu redzējusi," mierīgi noraugoties visā, saka Velga. Galu galā pie rokdarbnieces pavadām vairāk nekā 20 minūtes, sagraujot pastnieces laika disciplīnu. Fotogrāfs dod solījumu, ka atgriezīsies pie rokdarbnieces, lai personīgi pasūtītu kādu apģērba gabalu. Rokdarbniece solījumam nenotic.
Laukos pastnieks nav tikai pastnieks. Viņa uzdevums ir arī pārdot dažādas saimniecības preces. Reizēm, kad esi visu dienu nostaigājis apkārt un cilvēks, labu laiku nopētījis preces, secina, ka nepirks, jo nav naudas, tad ir pacietības pārbaude, viņa saka. Šad tad pastnieks ir spiests uzklausīt dažādus bēdu un citus iedzīvotāju stāstus. Es esmu kā psihologs, viņa smaidot saka.
... "Ko lai jums vēl saku?" viņa saka pēc vairāku stundu garā brauciena. Darba diena gan nav beigusies – priekšā jau pieminētā "papīru kārtošana" un pienākumi pašas saimniecībā. Pārmijuši kādu vārdu, atvadāmies, un "pasāts" steidzīgi pazūd tālākos darbos...
