Vai cittautu žurnālistiem ir vieta TV? „Netīrā” valoda „Panorāmā”

„Tāpēc jau viņi ir tik interesanti, ka ir tik atšķirīgi!” žurnālam „Rīgas Viļņi” raksta kāda lasītāja, oponējot tiem, kuri jūtas aizkaitināti un pat sašutuši, kad medijos dzird runājam kādu, kuram latviešu valoda nav dzimtā. Cilvēku viedokļi ir dažādi — vieni priecājas par žurnālistu svešvalodu prasmi un profesionalitāti, savukārt citi ir tik ļoti dusmīgi, ka raksta atklātas vēstules TV vadībai, aicinot novērst „valodas kropļošanu”, jo televīzijā un radio, viņuprāt, tiesīgi strādāt tikai cilvēki ar nevainojamu latviešu izrunu un bez mazākā akcenta.

Mēs iepazīstinām jūs ar diviem profesionāliem žurnālistiem — LTV1 Ziņu dienesta žurnālistu poli Miroslavu Kodi un LNT raidījuma „900 sekundes” žurnālisti baltkrievieti Natāliju Valdnieci, kuri ne tikai ļoti labi prot savu darbu, bet arī nevainojami apguvuši svešvalodu un ir par paraugu citiem minoritāšu pārstāvjiem — Latvijā darba tirgū pastāv vienlīdzība, un dzimtās valodas akcents nebūt nav šķērslis strādāt arī televīzijā!

Kaut vai japāņu valodu!
LNT ziņu raidījuma „900 sekundes” žurnāliste Natālija Valdniece pēc tautības ir baltkrieviete, un viņas dzimtā valoda ir krievu. Natālija ir precējusies ar Kristapu Valdnieku (plašākai sabiedrībā zināms kā TV3 spēles „Trakais ceļojums” vadītājs), un viņu ģimenē aug divi bērni.

Vecākais no viņiem apmeklē krievu bērnudārzu, bet mazāko auklē Natālijas mamma. „Tā kā meita ies latviešu skolā, tad nolēmām – lai saglabātu arī krievu mentalitāti, bērnudārza gaitas viņa pavadīs krievu valodas plūsmā,” savu izvēli skaidro Natālija.

Tomēr savu privāto dzīvi viņa vēlas sargāt un par to daudz nerunā. Arī faktu, ka ir precējusies ar latvieti, viņa neuzskata par īpaši izceļamu, uzsverot, ka tas esot pilnīgi normāli. Ģimenē tiekot runāts abās valodās: ar bērniem – krievu, ar vīru – latviešu, savukārt darbā ar kolēģiem – tikai latviešu.

Latvijas patriots
LTV „Panorāmas” žurnālists Miroslavs Kodis ir dzimis Latvijā, Liepājā, un tur arī pavadījis savu bērnību un pirmos 18 dzīves gadus. Tāpat kā viņa tētis un mamma, arī Miroslavs pēc tautības ir polis un šo valodu pārzina ļoti labi.

Stāsts, kā viņi vēsturiski nokļuvuši Latvijā, ir ļoti garš – poļi dzīvojuši Baltijas valstu teritorijā jau ilgi pirms tam, kad Latvijas un Lietuvas Republikas tika veidotas. Arī Miroslava ģimene jau paaudzēm dzīvojusi šajā teritorijā.

Kaut arī Miroslavs mācījies krievu plūsmas skolā, latviešu valodu viņš apguvis un labi pratis kopš bērnības: „Man ir ļoti daudz latviešu draugu, tāpēc ikdienā runāju ļoti daudz gan krieviski, gan latviski.” Starp citu, viņš prot arī angliski, līdz ar to brīvi runā četrās valodās. „Man nekad nav bijusi problēma pāriet no vienas valodas uz otru, jo tāda ir bijusi visa mana dzīve,” stāsta žurnālists un smejas, ka mājās viņam ir mājdzīvnieks degu, ar kuru sarunājas krieviski, un cer, ka viņš viņu saprotot.

Būdams polis, Miroslavs ir arī Latvijas Poļu biedrības pārstāvis un bērnībā vasaras bieži vien pavadījis nometnēs Polijā. Jau toreiz viņš vienmēr juties kā pilntiesīgs Latvijas pilsonis un uzskata sevi par patriotu: „Patriotisma jūtas vienmēr spēcīgāk pārņem tieši tad, kad pamet Latviju – tad gribas visiem stāstīt, no kurienes esmu un kas ir Latvija.” Vaicāts, kāpēc poļu tautības vecāki savu atvasi bērnībā sūtījuši mācīties krievu skolā, Miroslavs prāto: „Tie acīmredzot bija tādi laiki. Ja toreiz Liepājā būtu bijusi poļu skola, es noteikti būtu mācījies tur.”

Ceļš uz televīziju
Natālija televīzijā nonāca pavisam nejauši, bet tajā pašā laikā likumsakarīgi. Viņa mācījās Rīgas Puškina liceja filoloģijas un žurnālistikas klasē un 12. klasē, uzvarot kādā skolas konkursā, ieguvusi tiesības doties praksē uz Latvijas Televīziju un strādāt krievu ziņu raidījumā par žurnālisti.

„Braucu kopā veidot sižetus ar tādiem izciliem žurnālistiem kā Velta Puriņa un Andrejs Volmārs, bet man bija tikai 18 gadu!” stāsta Natālija. Viņai šis darbs tik ļoti paticis, ka tas bijis liels stimuls apgūt latviešu valodu, kuru tolaik, kā pati atzīst, zinājusi diezgan slikti. Tagad Natālija latviski runā ļoti labi, tomēr joprojām uzskata, ka ne par vienu svešvalodu nav iespējams apgalvot: „Es to māku 100%!” Viņasprāt, valoda vienmēr ir jāuzlabo un jāpapildina – valodā ir svarīga vissīkākā nianse, lai to zinātu perfekti.

Natālijas mērķis ir latviešu valodu apgūt tā, lai neviens nevarētu atšķirt, ka viņa ir cittautiete. Tomēr valsts valodas nezināšana savulaik viņai nav bijis iemesls atteikties no profesionālā izaicinājuma: „Vēl tagad atceros, kā toreiz teicu Andrejam Volmāram: „Ja man, lai strādātu televīzijā, vajadzētu apgūt japāņu valodu, es to izdarītu!”

Arī Miroslava ceļš uz televīziju ir bijis līdzīgs. Pēc skolas beigšanas viņš iestājies Latvijas Universitātē, un nu jau veiksmīgi iegūts bakalaura grāds komunikāciju zinātnē. Studiju gados trešajā kursā 2002. gadā viņš izvēlējies studiju priekšmetu „Televīzijas prakse”, kas noritējusi Latvijas Universitātes izveidotā studijā. Pēc gada viņam piezvanījusi LTV7 ziņu dienesta vadība un uzaicinājusi veidot sižetus – sākumā testa režīmā, bet pēc tam, kad Miroslavs pierādījis savas spējas, jau kā pastāvīgajam korespondentam. Paralēli šim darbam viņš ik pa laikam veidojis sižetus arī „Panorāmai” un raidījumam „De facto”, bet kopš šā gada februāra Miroslavs ir stabili pievienojies „Panorāmas” žurnālistu komandai.

Atzinība
Natālijas darbu pēc kāda laika krievu ziņās pamanījusi producentu apvienība „Labvakar” un piedāvājusi vadīt raidījumu „Manas tiesības” par tieslietām un juridiskiem jautājumiem. To raidīja abos LTV kanālos, un viņas uzdevums bija to vadīt gan latviešu, gan krievu valodā. Natālija piekritusi šim piedāvājumam, un tas neesot radījis nekādas problēmas. „Krievu valodas akcents man nekad nav bijis liels komplekss – man tāds ir, un viss. Svarīgākais, ka es savu darbu daru pēc vistīrākās sirdsapziņas!” Interesanti, ka tajā laikā Natālija pieteikusies starptautiskai konferencei Vācijā, kura tika organizēta žurnālistiem, kuri vada televīzijas raidījumus bilingvāli. Ārvalstu kolēģi tik ļoti ieinteresējušies par Natālijas darbu Latvijā, ka Vācijas televīzijas kanāls nolēmis izveidot par viņu sižetu. „Es biju kā pozitīvais piemērs, kā cilvēks spēj integrēties sabiedrībā, strādāt televīzijā un veiksmīgi darīt savu darbu.” Taču tā neesot vienīgā starptautiskā pieredze – 2004. gadā Beļģijas sabiedriskā televīzija vēlējusies sagatavot sižetu par iestāšanos Eiropas Savienībā un parādīt to caur kāda Latvijas iedzīvotāja prizmu. Šim sižetam atkal tika izvēlēta Natālija, un pozitīvi atspoguļots fakts, ka nelatviete strādā televīzijā un vada raidījumus divās valodās. Žurnāliste atzīst, ka arī Latvijas Televīzija ir vēlējusies veidot par viņu raidījumu, taču no šāda piedāvājuma vienmēr atteikusies.

Savukārt Miroslavs 2009. gada beigās pats uzņēmis trīs sēriju dokumentālo filmu par Kazahstānu „Devītā pasaulē”, kuru veidot viņš devās kopā ar operatoru. Filma tika rādīta latviešu valodā LTV 1. kanālā, kā arī LTV 7. kanālā krievu valodā. Viņa darbs jau divas reizes novērtēts arī profesionāli – 2008. gadā Miroslavs saņēmis Krievijas vēstniecības balvu „Dzintara spalva 2007” nominācijā „Gada labākais televīzijas sižets”, savukārt 2010. gada janvārī – Latvijas Žurnālistu savienības balvu „Žurnālistikas cerība” nominācijā „Labākais televīzijas žurnālists”.

„Pieņemiet mani tādu, kāda esmu!”
Diemžēl 2009. gada krīzes ietekmē raidījums „Manas tiesības” beidza pastāvēt, un žurnālistei bija jāmeklē jauna darbavieta. Par laimi, drīz vien darba piedāvājums nācis no LNT ziņu raidījuma „900 sekundes”. „Es viņus uzreiz brīdināju, ka neesmu latviete, tāpēc man ir akcents, taču „900 sekunžu” galvenā producente Dana France teica – mums galvenais ir nevis tava tautība, bet gan tas, kā tu strādā!”

LNT žurnālistes baltkrievietes Natālijas Valdnieces kolēģi ir sajūsmā, ka Natālija strādā televīzijā un vada sižetus. Tas ir lielisks veids, kā citiem nelatviešiem rādīt piemēru: latviešu valodu var ne tikai labi iemācīties, bet ar to var arī daudz ko panākt!

Ko par to domā mediju speciālisti?