Dzejnieka tuvākie plāni ir izdot atmiņu grāmatu ar sievas vēstulēm, kas rakstītas viņam lēģerī, un paša vēstulēm sievai. Kā politieslodzītais par neziņošanu Skujenieks 1962.gadā nokļuva Mordovijas cietumā. Viņam bija 26 gadi, tas notika dažus mēnešus pēc Skujenieku pāra kāzām. Cietumā jaunais dzejnieks pavadīja sešus gadus.
Otra Skujenieka iecere - vairāk nekā divdesmit valodās izdot mīlestības dzejoli "Poga", ko rakstījis sievai lēģerī. Šo grāmatu viņš iecerējis kā veltījumu tiem, kuri par savu pārliecību izcieš sodu cietumos visā pasaulē.
Aicinājis piesēst pie saimes galda, kas apklāts ar austu galdautu egles zaļumā, interviju dzejnieks iesāk pats: "Daudzi mani draugi vairs nav šaisaulē, bet joprojām dzīvoju ar viņiem, klusībā diskutēju. Zināmā vecumā tā ir cilvēkam raksturīga īpatnība. Kad biju jaunāks, ļoti brīnījos, kā tā var būt? Sava tēva mūžu esmu pārdzīvojis. Brāļu mūžu esmu pārdzīvojis. Vectēvu laikam nepārdzīvošu, viņam bija pāri astoņdesmit, kad aizgāja. Cilvēkam, kas nācis no citas [politiskas] formācijas, tik viegli viss no šodienas dzīves pie sirds nepieaug. Visa mana aktīvā dzīve, patstāvības, neatkarības apliecināšana notika padomju laikos."
Tagad pasaulē grūtības piedzīvo arī demokrātija. To grauj liekulība, savtīgums. Vai iespējama ideāla sistēma?
Sabrukšana ir dabisks process. Notiek pārmaiņas. Vienīgi tagad ir mode uz trīsdesmitajiem gadiem, ultranacionālismu. Daudzās valstīs šādi procesi noris, arī Latvijā.
Kādas ir jūsu pārdomas, skatoties uz notiekošo Japānā?
Domāju, ka viņi tiks galā. Viņiem piemīt disciplīna, tai ir vēsturisks pamats. Viena no Konfūcija idejām bija tā, ka labi audzināts cilvēks vispirmām kārtām domā par savu pienākumu un nevis par tiesībām. Nevajadzētu pārspīlēt ne pienākumu, ne tiesības, bet, ja domājam par mūsu pašu valsts labklājību, pienākuma latiņa jāceļ daudz augstāk. Cilvēki Latvijā ir atradinājušies no pienākuma. Daudzos gadījumos redzu totālu bezatbildību. Es nedomāju, ka visiem cilvēkiem, kuri emigrē no Latvijas, tā ir spiesta lieta. Viņus prom nedzen izmisums. Viņi grib labāku dzīvi. Saka - kad situācija kļūs labāka, varbūt atgriezīsies. Valstī, kas celta citu sviedriem. Tā bija jāceļ viņiem. Mēs Latvijā visu laiku sakām - "man pienākas!" un "no manis neko neprasiet!". Tā ir mūsu laika, mūsu tautas traģēdija.
Vai tā nav visu mūsdienu cilvēku problēma?
Ekonomiskā emigrācija notiek visā pasaulē. Es ar lielu cieņu izturos pret cilvēkiem, kuri krīzes apstākļos sākuši mazo vai vidējo biznesu. Viņi ir viena no nākotnes cerībām. To nevar izdarīt ar valdības lēmumiem. Tikai ar iniciatīvu no apakšas. Lai bizness attīstītos veiksmīgi, vispirmām kārtām nav vajadzīgs starta kapitāls, bet laba ideja. Nemaz nerunāsim par tādiem klasiskiem piemēriem kā Henrijs Fords - ar kādu mazumiņu viņš sāka. Starp citu, no kā sāka Emīlija Benjamiņa? No nulles. No kapeikas avīzes viņa sāka, sludinājumiem. Idejai ir jābūt perspektīvai. Jābūt skaidram priekšstatam, kā var attīstīties.
Latviešiem pietrūkst spējas redzēt perspektīvā?
Pietrūkst cilvēku ar iniciatīvu. Skatāmies vairāk uz citiem. Tagad norit runas par nākamo prezidentu, vajagot harismātisku personību.
Pirms nedēļas jūs tikāt minēts kā viens no amata cienīgiem kandidātiem raidījumā "Kas notiek Latvijā?".
Es par to pasmējos, jo nederu pēc sava vecuma un veselības stāvokļa. Arī pēc dabas un rakstura ne. Tādi izteikumi [par mani kā valsts prezidentu] bijuši arī agrāk. Mani nekad nav vilinājusi vara, paldies Dievam. Vara pat ļoti labus cilvēkus samaitā. Pamazām krājas intrigas, veidojas kliķes, un beigās ir lielas grūtības un rūgtums.
Ko jūs domājat par Zatleru - vai viņš ir labs Valsts prezidents?
Visi atjaunotās Latvijas valsts prezidenti sevi ir pierādījuši. Varbūt grūtāk gāja Ulmanim. Viņam nebija pieredzes, viņš jutās apmulsis, jo viņu ievēlēja uzvārda dēļ. Pirmās prezidentūras laikā viņš rakstniekiem prasīja padomu, arī man. Esmu rakstījis viņam runas, viņš teica manis rakstīto runu, kad uzspridzināja Skrundas lokatoru. Otrās prezidentūras laikā viņam konsultācijas vairs nevajadzēja.
Ko Ulmanis tagad dara politikā?
Manuprāt, nevajadzēja iesaistīties. Tas ir diezgan bīstami - iesaistīties aktuālajā politikā nodienējušam prezidentam. Nebija labi pārdomāts lēmums. Par Zatleru runājot - viņš dabūja nomelnošanas kampaņu jau ievēlēšanas brīdī. Tā bija nekaunīgi agresīva. Tās [žurnālistes], kas viņu intervēja, neatšķīra kukuļņemšanu no pateicības pieņemšanas.
Vai tad tās ir divas dažādas lietas?
Absolūti! Esmu pietiekami daudz dzīvojis pa slimnīcām. Neesmu naudu devis nevienam savam dakterim, bet ar nelielu uzmanības momentu esmu pateicies. Tas viss jau diezgan sarežģīti: atnāk tantiņa ar pieciem latiem, dakteris pasaka, tā es nerīkojos! Tas ir arī milzīgs apvainojums tam cilvēkam, kas gribējis pateikties. Jautājums - kā šādās situācijās pareizi tikt galā? Ar to gribu teikt, ka pateicības pieņemšana ir cita veida problēma, tā nav korupcija un iedzīvošanās.
Vai tomēr neuzskatāt, ka tas bija zīmīgs brīdis, kad jaunais Valsts prezidents atzinās, ka ir pieņēmis pateicības?
Šo atzīšanos par varas makti gribēja no viņa izspiest. Saprotiet, nozākāt var jebkuru. Teiksim, Tautas partiju pataisīt par nulli, gadiem to zākājot diendienā.
Vai Tautas partija nav nulle?
Nav, un arī nebija nulle. Tā gluži ne. Par nulli to pataisīja mediji. Cilvēki skatās vienus un tos pašus televīzijas kanālus, klausās vienas un tās pašas raidstacijas, lasa vienas un tās pašas avīzes. Viņi runā mediju valodā, ko patērē. Ja runāju ar cilvēku, varu nekļūdīgi pateikt, kādus televīzijas kanālus klausās, ko lasa. Jo tie cilvēki vairs nerunā savā valodā.
Jūs ieminējāties, ka gribat tikai ziņas
klausīties, jo tad ir iespēja pašam izdarīt secinājumus. Kāpēc cilvēki
mūsdienās dzīvo mediju valodas un ideoloģijas telpā, maz cenšoties paši
analizēt?
Tā ir vienkārši.
Vai Zatlers četru gadu laikā ir pilnveidojies kā prezidents?
Es domāju, ka jā. Viņš savā postenī izrādījies pietiekami atbildīgs. Viņš ir daudz ierosinājis. Pierādījis, ka nav atkarīgs no partijām. Ir jāsaprot, ka no prezidenta, ko ievēl Saeima, mēs neko īpaši vairāk nevaram prasīt. Viņš ir konstitucionāli ierobežots. Mūsu granddāma Vaira Vīķe-Freiberga uzņēmās tādas nastas, kas viņai pēc Satversmes nemaz nebija jāuzņemas. Viņa ir netipisks, spožs piemērs politikā. Bet tādu [personību] vienmēr nebūs. Tāpēc nevar sākt salīdzināt. Situācija mainītos, ja panāktu, ka mums ir tautas vēlēts prezidents.
Jūs būtu "par"?
Es būtu par, bet šim jautājumam jāpieiet apdomīgi. Somijā nesen atcēla elektoru institūtu, kas darbojās kā starpnieks prezidenta vēlēšanās. Tarja Halonena jau tika ievēlēta bez elektoru palīdzības. Saprātīgāka sistēma, parlamentā vēlot prezidentu, ir Igaunijā. Ja parlamenta deputātu viedoklis ir puse uz pusi, tiek pieaicināti balsstiesīgi apriņķu priekšnieki. Šādā veidā tika ievēlēts Lennarts Meri, jo vienai daļai igauņu vajadzēja [Arnoldu] Rītelu, nevis Meri. Tagad igauņi nenožēlo, ka viņiem ir bijis Meri. Domāju, ka Latvijā varētu būt elektoru kolēģija, kas ievēl prezidentu. Pašreizējā stāvoklī tā spēle par tautas vēlētu prezidentu būtu ļoti netīra un maz rezultatīva. Būtu vajadzīgs starpposms, kas palīdzētu atlasīt kandidātus.
Vai tauta Latvijā ir tik gudra, lai ievēlētu labu prezidentu?
Būtu ļoti grūti. Principā vajadzētu pie šāda modeļa nonākt, ņemot vērā, ka mūsu Saeima nav spējīga normāli ievēlēt to vai citu kandidātu. Diemžēl tauta neko nevar pateikt, jo balsojums ir aizklāts. Šajā situācijā es teikšu: uz pārceltuves zirgus nemaina. Ja mēs kā valsts būtu stabilākā situācijā, varētu taisīt milžu cīņas [kandidātiem uz valsts prezidenta amatu]. Tagad jāsaprot, ka nekas jau neizmainīsies ar citu prezidenta kandidātu. Būs tikai mīnuss, ka pusgadu vai vairāk vajadzēs, lai jaunais kandidāts amatā iestrādātos. Tas var veicināt haosu, atkarību no politiķiem.
Mums joprojām nav normālas politiskas sistēmas, priekšstata, kā jāfunkcionē partijām. Cilvēki domā, ka viņi vēlēšanās kādu partiju atbalsta, un ar to pietiek. Bet tā nav. Partijas ir nelielas cilvēku grupas. Vēlētāju politiskās simpātijas ir tik saskaldītas, ka tuvākajā laikā mums nav izredžu tikt pie darbspējīgas valdības. Negrasos pārmest tiem vai citiem, ka nodevuši vēlētājiem solīto. Viņi nav spējīgi to izpildīt! Domāju, ja būtu pietiekami stabila valdība, lielu daļu solījumu viņi, iespējams, izpildītu. Bet viņiem jāiet valdībā ar pilnīgi citu partiju, ar citu ideoloģiju, programmu. Tādi viņi savēlēti, apmēram vienādā politiskā svarā. Vēlētāji par to nejūtas atbildīgi. Agrāk Saeima nebija atsaucama - ja ievēlēja un kaut kas nepatika, bija jācieš četri gadi. Varēja cerēt, ka pēc tam vēlētājs kļūs gudrāks, būs izdarījis secinājumus. Tagad runājam par to, ka Saeimu var atlaist. Tas nozīmē, ka politiskā dzīve var kļūt vēl bezveidīgāka. Ja katru gadu vēlēsim Saeimu, kas būs? Tā ir spēlēšanās, turklāt spēlēšanās ar ļoti smagām sekām. Es neredzu, ka vēlētāji organizētos un prasītu atbildību no politiķiem. Iespējams, mums vajadzētu pamācīties no citām valstīm, kur ir vēlētāju pārstāvju grupas, tās nāk pie politiķiem un prasa atbildību. Tā ir vēlētāju vaina, ka mums tā nav.
Kāpēc čīkst virtuvēs, bet neorganizējas?
Cilvēkos ir duālisms. Viņi ir inerti, bet arī spītīgi un iecirtīgi. Visu zina, lai arī patiesībā varbūt nezina neko. Kādas fantāzijas no cilvēkiem nāk! Vidusmēra cilvēks Latvijā ir speciālists politikā, izglītībā, medicīnā, pat klimatoloģijā. Bieži tas, protams, nav paša viedoklis. Tas ir mediju uzkonstruēts, bet speciālisti ir visi. Pašreiz ietekmīgākais medijs pasaulē ir TV. Tam, ko cilvēks redz savām acīm, viņš ieradis ticēt. Lai gan tas var būt vismelīgākais. Acis visvairāk maldina.
Kas dod iespēju ieraudzīt patiesību?
Cilvēka prāts. Mēs negribam analizēt, nav laika. Visu vajag ātri, nekas, ka nepārbaudīti.
Kas latviešos jums liekas viskaitinošākais?
Latviešiem ir problēmas ar humora izjūtu un paškritiku. Ir Piebalgā cilvēki, kuri brāļiem Kaudzītēm joprojām nav piedevuši "Mērnieku laikus". Ironijas, pašironijas stīga latviešos nav attīstīta. Spēja par sevi jokot ir nācijas veselības pazīme.
Kāpēc latvieši par sevi nejoko?
Mums ir bail no sevis. Esam neliela tautiņa, kas vārdzināta, postīta, vilināta. Bija sapnis būt lieliem, ar savu valsti. Cik gadu pirmā Latvijas valsts pastāvēja, kad to noslaucīja? Iedeva cilvēkiem ilūziju [par savu valsti], ko pieminam joprojām. Uzskatu, ka tā nevar būt piemērs mūsu šodienas dzīvei. Esmu demokrāts pēc pārliecības, nevaru akceptēt parlamenta, konstitūcijas likvidāciju. Autoritārisms bija 30.gadu nelaime visā Eiropā.
Kāpēc Latvijā sabiedrība ir sašķelta?
Latviešu izredzētības sajūta nāk no bailēm. Mums patiešām šajā valstī būtu jābūt saimniekiem, tas ir konstitucionāli nostiprināts, ar Valodas likumu nostiprināts. Bet mums ar godu jārunā ar citiem iedzīvotājiem, cittautu pilsoņiem. Mēs nevaram no viņiem prasīt integrēšanos, ja neintegrējamies kopā ar viņiem. Latvieši nesaprot integrācijas terminu. "Lai krievi integrējas, mums neko nevajag!" Nacionālā līmenī mēs neuzņemamies pietiekamu valstisku atbildību. Man interesē, ar ko beigsies [referendumu par] valodu jautājums. Esmu daudz aicināts runāt krievu skolās, jo esmu viens no programmas autoriem. Visas sarunas notikušas latviski. Esam runājuši ar jauniešiem par nacionāliem jautājumiem bez aizspriedumiem. Politiskās apziņas līmenī divdesmit gados esam stipri nobraukuši uz leju. Barikāžu laikā mēs cilvēkus nešķirojām pēc tautības. Visprimitīvākais, ko var darīt - dalīt pēc etniskās piederības, neņemot vērā cilvēka individuālo vērtību. Tā mēs veidojam divkopienu valsti. Latviešu politiķi ir atbildīgi par divkopienu valsts radīšanu. Tas ir mūsu valsts galvenais vājums.
Kas vēl jūs satrauc?
Mums nav nekādas solidaritātes. Pat vecvecākiem ar mazbērniem ne. Ja pensionāri iet protestēt, nav neviena saukļa par jaunajām māmiņām. Ja skolotāji protestē, neviena saukļa par skolēniem. Mēs varēsim izdzīvot tikai tad, ja cits citam palīdzēsim.
Vai jūs rakstāt jaunus dzejoļus?
Pašreiz ne. Iespējams, vairs neatsākšu. Visu, ko gribēju, esmu uzrakstījis. 2007.gadā iznāca grāmata "Mūsu dzīve nokalpotā". (Pauze.) Domāju, ka ļoti precīzi jums atbildēju. Tagad vairāk skatos, vēroju pasauli. Zinu, ka mūža beigas nav aiz kalniem. No tā nebaidos.
Nāve ir delikāts jautājums?
Nē. Savā laikā daudz esmu rakstījis par nāvi. Bez domām par nāvi arī dzīvei nav nekādas vērtības. Padomju sistēma no cilvēkiem centās nāves izjūtu izdzīt, pārliecināt, ka padomju cilvēks ir nemirstīgs.
Varbūt tāpēc, ka cilvēks, kurš nepiemin nāvi, zaudē jūtīgumu pret dzīvi?
Ir kultūras, kur nāves sajūta ir asinīs. Spāņi, piemēram. Visa dzīve viņiem ir nepārtraukta nāves izaicināšana. Es tik intensīvi [ar nāves tēmu] neesmu spēlējies, bet domāt iznācis vienmēr. Ja esi iesācies, tu kaut kad beigsies, tā tas ir. Un otra lieta, par ko domāju, - pamatā esmu savu darbu izdarījis. Man ir mierīgs prāts. Savus sējumus esmu nolicis plauktā - kas gribēs, lasīs. Faktiski esmu radījis alternatīvas iespēju.
(Glauda lielo, melno kaķi, kas laiski pietipina.) Bērni dzīvo savu dzīvi. (Uz kaķi.) Tas ir mūsu bērns. Vakaros nevar izvēlēties, pie kā gulēs - pie manis vai pie sievas. Ar kaķi vienmēr jārēķinās. Suns tevī klausīsies, bet kaķis ir neatkarīgs. Mums Latvijā tagad ir mazāk suņa, vairāk kaķa laiks. Individuālais labums pāri visam.
Knuta Skujenieka iecienītākie latviešu literāti
Rainis. Vislielākā figūra latviešu literatūrā. Tik dziļi un plaši neviens cits nav redzējis.
Kārlis Skalbe. Viens no visaktīvākajiem Latvijas idejas aizstāvjiem. Pasaules mēroga pasaku meistars.
Fricis Bārda. Pirmais īsti modernais un īsti nacionālais latviešu dzejnieks. Uz Eiropas modernisma bāzes izveidoja latviešu nacionālo stilu.
Vilis Plūdons. Viņa balādes līdzvērtīgas pasaules literatūrā.
Rūdolfs Blaumanis. Izcils liriķis un humorists.
Aleksandrs Čaks. 20.gadsimta latviešu literatūras zīme. Pazaudētās paaudzes zīme. Tāpēc labi rezonē arī ar 21.gadsimta paaudzēm.
Ēriks Adamsons. Izveidojis latviešu dzejā ko nebijušu, sasaistījis latviešu senatni ar Eiropas viduslaikiem vienotā audumā.
Vizma Belševica. Neraugoties uz ārēji un iekšēji grūto dzīvi, saglabāja savu patību literatūrā.
Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis - izcili sava laika izteicēji. Arī Uldim Bērziņam, Pēterim Brūverim šajā sarakstā noteikti jāatrod vieta!
Knuts Skujenieks
Dzimis 1936.gadā Rīgā rakstnieka Emila Skujenieka ģimenē
Studējis latviešu filoloģiju LVU
Beidzis Literatūras institūtu Maskavā
1962.gadā notiesāts uz septiņiem gadiem soda nometnēs par pretpadomju propagandu, reabilitēts 1989.gadā
Pirmā grāmata Lirika un balsis 1978.gadā, ilgus gadus tā tika aizkavēta, otrā grāmata Iesien baltā lakatiņā
Tulkojis no ukraiņu, slovēņu, spāņu, serbu, maķedoniešu, grieķu, poļu, lietuviešu, somu, zviedru, dāņu valodas
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni
Saņēmis Baltijas Asamblejas balvu literatūrā par Rakstiem, kas izdoti astoņos sējumos
2011.gadā saņem Mūža balvu literatūrā
