Pieci kaķi sadomāja putru vārīt vakarā

1987. gada 12. janvārī pēc gadu ilgiem pētījumiem ekonomiskās un ekoloģiskās ekspertīzes slēdzienu pret Daugavpils HES celtniecību parakstīja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas un Latvijas PSR valdības komisija. Zinātnieku, kā arī lauksaimniecības, tautsaimniecības, medicīnas, meliorācijas un celtniecības speciālistu atzinums bija pārliecinošs un nepārsūdzams. Viņi apstiprināja, ka tūkstošiem cilvēku satraukums par Daugavas likteni jeb «emocijas», ko līdz šim augstprātīgi apņirdza gan Kremļa, gan pašmāju kampēji, ir pamatotas.

Kāda vārna pērta, tāda nepērta

Tai pašā 1987. gada janvārī žurnāls «Novij Mir» publicēja Sergeja Zaligina rakstu «Pagrieziens», kas bija vērsts pret prātu izkūkojušo aparatčiku avantūru – pagriezt Sibīrijas upes. Rakstnieks, atklādams «gadsimta projekta» noziedzīgumu un pieminēdams arī Daugavpils HES nelāgo piemēru, pierādīja videi naidīgās sistēmas būtību.

1987. gadā, jau pēc Staburaga, Pērses ūdenskrituma, Doles salas – Latvijas dabas un nacionālās esības simbolu – iznīcināšanas V. I. Ļeņina Pļaviņu HES un PSKP XXIV kongresa Rīgas HES ūdeņos, beidzot arī aklajiem un nejūtīgajiem Latvijā pierādīts, ka vēl vienas spēkstacijas būve uz likteņupes nozīmētu tās ekosistēmas sabrukumu.

1987. gada 14. jūnijā (!) padevās Kremlis. PSRS Ministru Padome apturēja Daugavpils dambja rakšanu un paziņoja, ka to nedarīs arī Jēkabpilī. Sākās Trešā atmoda.

Likās, Latvijas dzīvības klēpis uz visiem laikiem paglābts no lēto kilovatu alcējiem. Daugavas ieleja turpināja ražot par naudu nenopērkamo. Tomēr sarkanās tehnokrātijas vampīri ik pa brīdim arī vēlāk izlīda no zārkiem. Tā, Ministru prezidents Andris Šķēle sarunā ar vēlētājiem Sēlijā reiz izteicies, ka varētu jau Daugavpils HES un pat Jēkabpils aizsprostu celt, ja vien atrastos kāds, kas projektā iestūķētu naudu. Arī agrākais komjaunatnes Centrālkomitejas darbonis, nemirstīgās komunistu nomenklatūras kandidāts Atis Sausnītis, ticis pie atjaunotās Latvijas Ekonomikas ministrijas stūres, tīri labi iejutās ļeņiniskajā plānā «padomju vara plus visas zemes elektrifikācija» un sāka skaļi sapņot par Augšdaugavas iejūgšanu turbīnās.

Klaiņojošu ākstu ar PSRS institūta «Hidroprojekts» izstrādāto Daugavpils spēkstacijas projektu padusē nav trūcis nekad. Sevišķi iejūtīgi viņi uzklausīti Daugavpils un Jēkabpils pilsētas Domē, lai arī bez redzamiem panākumiem. Taču – kāda vārna pērta, tāda nepērta. To padomju hidrobūvju fanātiķi apliecinājuši vienmēr.

Arhaiskie Daugavas HES piedāvājumi, kad tos nevarēja iesmērēt atklāti, sabira Ministru kabineta plūdu novēršanas plānos. Te tos bīdīja burbuļprojektu apsēstais Jēkabpils mērs Leonīds Salcevičs, te sirsnīgi atbalstīja upes dzīvā spēka iebiedētā Daugavpils galva Rita Strode un «pragmatiski izskaitļoja» kāds cits padomju raudzes speciālists.

Taču pat 2001. gadā, kad brālības «Jaunais Zīda ceļš»* jeb bankrotējušā Latvijas vides un enerģētikas attīstības fonda «LAVERA» karnevāla kostīmā pārģērbtie Daugavas racēji no Latvijas mazo i klana krusttēva, Putina tējas drauga un tobrīd Latvijas Ministru prezidenta Aigara Kalvīša sagaidīja atzinīgo vērtējumu «Interesanti!», nekas traks vēl nenotika. Lai arī premjers 2001. gada oktobrī parakstīja Latvijas un Baltkrievijas sadarbības komisijas vienošanos par Daugavas ūdensceļa ekonomisko izpēti, tas vairāk izskatījās pēc formālas apņemšanās, ko birokrāti izdomā, kad nav nekā cita, ko darīt. Staļinisko Daugavas kaskādes projektu apvienojumā ar murgaino Krievijas impērijas sapni par militāro kanālu no Melnās jūras līdz Ķīšezeram neviena atbildīgā amatpersona neuzdrošinājās izvērtēt nopietni. Būtisks lūzums oficiālajā attieksmē notika pavisam nesen, 2010. gada 4. martā, kad Latvijas Republikas satiksmes ministrs Kaspars Gerhards parakstīja rīkojumu izveidot darba grupu «Latvijas un Baltkrievijas sadarbība, izmantojot Daugavu transporta pakalpojumu sniegšanai».

Savādā ģeopolitika

Diezgan bezjēdzīgi pagaidām runāt par «Daugavas transporta pakalpojumu sniegšanas» iespējamo ietekmi uz vidi un tautsaimniecību. To nespēj paskaidrot nedz biedrības «Jaunais Zīda ceļš» klauni, nedz viņu neprāta tālākās metastāzes – akciju sabiedrības «Ūdens enerģētikas un transporta sistēma Rīga–Hersona–Astrahaņa» un akcionāru biedrības «ARHA» – pārstāvji.

Tas, ka šāds pasākums būtu nāve Daugavai un vides katastrofa upes sateces baseinam, jūru ieskaitot, ir skaidrs jau no Zinātņu akadēmijas 1987. gada janvāra slēdziena par Daugavpils HES. To vēlreiz apstiprinājusi 1987. jūlijā notikusī PSRS Biosfēras padomes sēde. Savukārt hidrologi brīdināja par nepietiekamu ūdens plūsmu projektētās HES normālai darbībai. Sausajās vasarās, kamēr 200 km garajā ūdenskrātuvē krātos šķidrums turbīnu griešanai, apakš Daugavpils līdz pašai Jēkabpilij upes vietā smirdētu nožēlojama tērcīte. Tad nu Maskavas inženieri ķērās pie pēdējā salmiņa un piedāvāja upē ieplūdināt... Latgales augstienes ezerus.

Lai cik kārdinoši pēc tā visa liktos tagadējo ātrās naudas tīkotāju priekšlikumi par Daugavgesstroja atjaunošanu, ar 1987. gada ekspertīzes faktiem pilnīgi pietiek, lai saprātīgs valstsvīrs un atbildīgs ierēdnis kārtējos upes kropļošanas mēģinājumus noraidītu bez izskatīšanas. Galu galā Daugavas baseinā ir arī vairākas «Natura 2000» teritorijas, ko nelāgi ietekmētu gan jaunu slūžu sistēmu parādīšanās, gan aizsprosti. Turklāt neskartai, brīvi plūstošai Augšdaugavai joprojām ir izšķirīga nozīme cik necik ciešamas upes pašattīrīšanās spējas saglabāšanā. Vēl jo vairāk tad, ja jauni aizsprosti parādītos neprognozējamā baltkrievu batjkas pārvaldītajā PSRS brīvdabas muzejrezervātā.

Ekonomika?

Manuprāt, pietiek ar vidusskolas līmeņa zināšanām matemātikā, lai apjēgtu, ka par tām astronomiskajām naudas summām, ko izšķiestu Daugavas padziļināšanai, dambju būvei, apdzīvotu vietu pārvietošanai, ostu un pievadceļu izbūvei, Laimes lāci no komunistu Ķīnas uz Ventspili un atpakaļ, kā kanāla pielūdzēji iecerējuši, vilcienos par brīvu varētu vizināt vismaz 100 gadu. Vēl vairāk. Noklausījies Satiksmes ministrijas dibinātās darba grupas sanāksmes ierakstu, sapratu, ka mūsu Daugavas rakari nemaz nezina, ko ar saviem kuģiem (bet varbūt ar 70 tūkstošu bezdarbnieku, kam šeit piesolīts darbs, vilktām strūgām) pārvadās. Arī Jēkabpilij glupās runās solīta upju osta. Tikai neviens nezina, ko tajā pārkraus. Iespējams, pa atjaunoto Maskavas šoseju atgādās to pašu demagoģiju un Daugavas kuģos peldinās atpakaļ.

Upes iegrožošanas sabiedrības valdes priekšsēdētājs Uldis Pumpurs Satiksmes ministrijā gan plātījies, ka Vidusdaugavas «labo pārmaiņu pilsētā» jau konspirējušās divas kosmiski globālas loģistikas kompānijas, kas to vien darot, kā pārtverot Pekinas kamieļu karavānas. Sīkums, protams, bet pilsēta cēlā mērķa vārdā būtu arī jāapplūdina, jo diezin vai citādi tur varēs izvietot ambīcijām atbilstošas piestātnes. Taču – ko gan mūsu patrioti nav gatavi upurēt Baltkrievijas vai «pasaulē lielākās ekonomikas», tas ir, lielākās komunistu valsts, labā!

Tomēr tālākās U. Pumpura runas liek jau bažīties, ka tāds ne hesiņu, ne celulozes kombinātu, ne koagulantu indes kombinātu savā mūžā nesagaidījušais, bet ļoti gribošais Jēkabpils mērs, piemēram, vēl vairāk nosirmos no kreņķiem, uzzinājis, ka arī Ķīnas baržas Jēkabpils Domei diezin vai nāksies kādreiz sveikt ar grandiozu salūtu. Upes iegrožošanas draiskuļu valde pagaidām, redziet, sāk samierināties ar Daugavas iznīcināšanu tikai līdz Vitebskai. «Mums pilnīgi pietiks ar Baltkrieviju!» apgalvo U. Pumpurs («NRA», 27.01.2010), kautri atklādams, ka Daugavas apguvēju stratēģiskais uzdevums tomēr nav nekas cits kā diktatora Aleksandra Lukašenko režīma apkalpošana, «aizgādājot tā preces līdz Baltijas jūrai un tālāk».

Arī labi. Jo Lukašenko jau radījis pats savu GOELRO elektrifikācijas plānu. Tajā iederētos pat staļiniskais, uz GULAG kauliem celtais Belomorkanal, ko mūsu kanalizatori nekaunas daudzināt kā labu piemēru kanāliem vispār. Taču vispirms purvainajā kaimiņvalstī esot paredzēts apgūt vēl neizmantoto līdzenuma ūdeņu spēku, tas ir, 99,7% no visa (!), kas pagaidām tekot «bez jēgas», laikam jau arī ateju tērcītes.

Četras spēkstacijas drīzumā celšot uz Dzvinas. Pirmās 23 MW hidroelektrostacijas būvei Polockā tikko piemeklēta Krievijas firma. Sliktāk veicies ar ārzemju investoriem, kas nav gatavi Lukašenko apsēstību atbalstīt finansiāli.

Tādēļ Latvijas puskoka lēcēju snaikstīšanās Baltkrievijas virzienā, sa-runu un darba grupu veidošana – grozies kā gribi – visizdevīgākā ir Eiropā ne sevišķi cienītajam un par savas valsts pilsoņu slepkavībām apsūdzētajam batjkam.

A. Lukašenko rēķins varētu būt vienkāršs: ja atrodas kāds muļķa ieguldītājs Daugavpils HES, Jēkabpils HES projektos, tikpat labi var paveikties Polockas, Vitebskas, Verhņedvinskas applūdinātājiem. Arī šai ziņā patriotiskiem jēkabpiliešiem līdzīgi vīri, kas «Jēkabpils alus» ražošanu pasūtījuši Balkrievijā, nevis Latvijā, tādam diktatoram ir dieva dāvana. Zīmīgi, ka rosīgie «Jaunā Zīda ceļa» kurmīši «septiņus uzcelt nepieciešamos HES» 600 km posmā līdz Vitebskai jau uzskata par «savējiem», lai arī Latvijai piederēšot tikai trīs. Bet tad jau kā trešās klases teksta uzdevumā var izrēķināt, ka arī brālis Lukašenko latvju dambjus pieskaitīs saviem īpašumiem ar visām no tā izrietošajām ģeopolitiskajām sekām.

Taču te ir vēl kāda dīvainība. Par trešās Latvijā jaunceļamās HES dislokācijas vietu blakus Daugavpilij un Jēkabpilij, spriežot pēc publiski pieejamiem materiāliem, dīvainā kārtā minēta Krustpils. Nevaru iedomāties, kā tas iespējams. Varbūt kanāla papuči nezina, ka Krustpils ir Jēkabpils labais krasts? Bet varbūt divas hidroelektrostacijas vienuviet pieprasa lielummānijas apsēstais Jēkabpils mērs Leonīds Salcevičs?

Taču – kāda tam nozīme? Vieta, precizitāte, aprēķini, jēga un sekas – tas transkontinentālā Visuma ceļa baroniem nav svarīgi. Ģeopolitika paliek ģeopolitika! Pie tās piederas arī Maskavas mēra Jurija Lužkova ierosinājums Vladimiram Putinam atgriezties pie bēdīgi slavenā ziemeļu upju pagriešanas projekta, ko padomju ēras gados izstrādājuši aptuveni 70 tūkstoši projektētāju. To pašu, izrādās, vēlas autoritatīvie Kazahstānas un Uzbekistānas vadītāji. Vai nav zīmīgi, ka atjaunot postpadomju telpas vienoto neprātu ar diviem jau 1987. gadā pēc būtības noraidītiem projektiem vienlaikus ienāk prātā gan NVS, gan Latvijā ietekmīgiem ļaudīm?

Protams, ģeopolitiska postpadomju sazvērestība varētu būt šādu grupējumu augstākais no nepiepildāmiem sapņiem, jo jāšaubās, vai, Latvijai paliekot Eiropas Savienībā, Viņa Majestātes Nikolaja II vārdā nosaukto Rīgas–Hersonas ūdensceļa projektu kāds vispār sāks izskatīt.

Saprātam par laimi, Ļeņingradas partijas skolā demagoga praktiķa arodu ieguvušais AS «Enerģētika un ūdenstransports» karognesējs Uldis Pumpurs vismaz publiski uzstājas tik juceklīgi, ka viņu drīzāk nāktos uzņemt padomju fantastu savienībā, ja vien tāda būtu, nevis uzklausīt zinīgu speciālistu auditorijās. Arī Ļeņingradā sociālisma politekonomijas teoriju apguvušais Valda Birkava valdības finanšu ministrs, naudīgu uzņēmumu padomju neiztrūkstošs loceklis Uldis Osis pēc iekļaušanās kanāla firmā nav nācis klajā ar varjagu stratēģim cienīgām atklāsmēm. Tomēr viņa AS «Ceplis» vēl cer uz Eiropas naudu, jo pildot taču Eiropas direktīvu par ūdenstransportu. Varbūt kāds lētticīgais arī tic, ka Eiropa mums pieprasa būvēt kanālu, slūžas, slīcināt «neperspektīvus» apvidus un triekt atomledlaužus Daugavā, lai novāktu dabiskos šķēršļus «dzīvības ceļam» uz Baltkrieviju, Kazahstānu, Ķīnu, Koreju. Tajā pašā laikā Eiropas Savienības ūdeņu politika un pirms gadu desmitiem pieņemtā Ūdens harta rekomendē kaut ko pilnīgi pretēju. Arī mūsu kanālpuišu vervelējumi par to, ka Reinā, rau, manīgie vācieši kuģojot uz nebēdu, bet upei no tā ne silts, ne auksts, ir tīrās blēņas. Bez visām pārējām nelaimēm Reina katru gadu cieš no 20 miljonu litru toksisko kuģu kondensācijas un klāja ūdeņu ieplūdināšanas (pēc 1990. gada datiem), kas upju kuģniecībā ir faktiski neizbēgama parādība. Līdzīgā situācijā mums būtu jāaizmirst ne tikai par Daugavas ūdens izmantošanu dzeršanai – tas kļūtu pārāk indīgs arī peldētājiem.

Uz ko cerēt?

Diemžēl nesenā pieredze ar Latvijas valdības nostāju Ozolsalas celulozes projekta virzīšanā liecina, ka visdažādāko šmaukļu organizācijas var tīri labi iztikt pat bez iepriekš neveiksmei lemtu projektu īstenošanas. Galvenais – noslēgt līgumu par valsts līdzdalību afērā. Celulozes ražošanas izpētes darba grupa un akcionāru padome «Metsaliitto» pavēnī varēja veiksmīgi notrallināt vismaz trīssimt tūkstošus latu, ja ne vairāk, no valdības piešķirtā. Arī «Jaunā Zīda ceļa» dziesminieki gauži uzkrītoši velk vienu un to pašu meldiņu par Latvijas valsts pienākumu viņu darījumā piedalīties. Ja nu paveicas? Ja kanāla vietā izdodas iedēt vismaz vienu hesiņu? Vai tas nebūtu lielās krāpšanās vērts?

Tik cēla mērķa dēļ Daugavas iekarošanas savstarpēji pretrunīgo organizāciju un personu kopējā putras katlā šogad ievārījies «Projekta «Daugava – Latvijai» pirms projektēšanas pasākumu realizācijas nodrošināšanas likums», ko trīsgalvainais pūķis mēģina ar referendumu ievilkt Saeimā. Biedru grupas sastādītajā papīrelī jēgpilns ir tikai viens punkts: par valsts pienākumu viņiem koncesijā uz 99 gadiem nodod ne vairāk un ne mazāk kā pašu Daugavu.

Kāpēc referendums?

Tāpēc, lai neviens vēlāk, kad sapratīs, ka apšmaukts, neiedrošinātos attiesāt. Taču – kur iespēja par baltu velti privatizēt likteņupi, tur profesionālu privatizētāju sarodas, cik uziet. Pirmais karotājs pret neticīgajiem, protams, ir greizās idejas ciltstēvs, pazīstamais avantūrists Valērijs Štamers. Viņam līdzās turas «perspektīvā biznesa» pārņēmējs, Ventspils brīvostas un Latvijas Kuģniecības nomenklatūras kadrs Uldis Pumpurs, kurš jūtoties gan sarūgtināts par Štamera agrāk no vientiešiem iekasētās naudas pačibēšanu un laikam jau nedalīšanos ar pārējiem. Trešais varonis ir Rīgas 3. vidusskolas direktors Andris Priekulis, kurš uzņēmies kaut ko vidēju starp sātana pavedinātāja un ka-siera ievilinātāja lomu. Viņa paraksts rotā biedrības «ARHA» vairumā un komplektā ar maksājuma uzdevumu izplatīto līguma veidlapu par iestāšanos Kanāla Ordenī.

Kaut arī citu savervēto krustnešu vārdi svētajam karagājienam pret Daugavu nav publiskoti, projekta priekšstāve, ja nemal-dos – «Lido» ēstuvju kontekstā minama dāma Ilona Kuzmiča, presei ziņojusi, ka par Daugavas īpašnieka tiesībām cīnīsies «Lido» priekšnieks Gunārs Ķirsons, izbijušais Ministru pre-zidents Māris Gailis, Dienvidu tilta būvnaudas izķiņķelētājs Guntis Rāvis, kādreizējās Latvijas PSR Patērētāju biedrību savienības mantinieks Ivars Strautiņš, politiķis Leopolds Ozoliņš, miesu inženieris Jānis Ģīlis, advokāts Egons Rusanovs, Valsts prezidenta padomnieks Vasilijs Meļņiks un daudzas citas mazāk zināmas, bet ne mazāk nozīmīgas personas. Šur tur pavīdējušas ziņas, ka vilinošo darījumu negrib laist garām arī eksprezidents Guntis Ulmanis. Diemžēl no spēlītes jau izstājies sākotnējais ūdensceļa labvēlis, bijušais Satversmes tiesas tiesnesis Aivars Endziņš. Taču vietā nācis aktieris Rolands Zagorskis. Viņa sirds kliedzienu par Daugaviņu īsajos bruncīšos, ko nekavējoties vajadzētu padarīt par Māti barotāju, respektīvi, izvarot, idejisko ieroču arsenālā ar prieku iekļāvuši pārējie krustneši. Vardarbības praktisko pusi tad droši vien iemācīs rīcības cilvēks Ķirsons. Viņš taču gadiem Vestienas ainavu liegumā un Viešūrā nelokāmi demonstrējis, kā var nesodīti darīt visu, kas ienāk prātā. Gan uzlabot māmuļas dabas krūšu formas, tām uzberot zemi, gan rakt dīķīšus Gaiziņa ezeriem par kaunu, gan tautas celtniecību piesmiet ar bezgaumīgām būdām un plastmasas interjeriem, gan Viešūrā eksperimentēt ar vietējai faunai svešām zivju sugām, lai beigu beigās panāktu to, kas viņa biedriem kaujā pret Daugavu nepieciešams, proti, izaudzināt patērētāju, kurš tēvzemi bez žēlastības uzliks uz plastmasas šķīvīša un apēdīs kā «Lido» kotleti.

Tomēr man negribas ticēt tādam iznākumam. Neiespējami pieļaut domu, ka tauta, kas priekš vairāk nekā 20 gadiem, atbrīvodama dzīvo Daugavu, atbrīvoja pati sevi, jau visu aizmirsusi.

Nav aizmirsusi! Tālab Kanāla Ordenim vispirms būtu tāpat – bez ekskavatoriem un kredītkartēm – jāapmeklē Augšdaugava. Ja arī tad šais ļaudīs alkatības vietā nepamodīsies sirdsapziņa, skaidrs, ka viņi jau neglābjami pārvērtušies viltīgos runčos, kas Vizmas Delles dzejolītī par kaķiem gan sadomāja vārīt putru un pašpārliecināti murrāja: «Pieniņš būtu, katliņš būtu, tikai malka jāgādā...», bet tā arī nesaprata, ka ar kaķa lāstiem, ar astu vicināšanu malku nesaskaldīt un pie putras netikt. Cilvēks tādiem bezkauņām, ja tie kļūst aplam uzbāzīgi, saka vienkārši un skaidri: «Škic!» •

* Satiksmes ministrija 17. martā paziņoja, ka biedrība «Jaunais Zīda ceļš» nav pilnvarota rīkot sabiedriskās apspriešanas par iespējām Daugavu izveidot par kuģojamu ūdensceļu un pieņemts lēmums izslēgt biedrību no darba grupas.