12 Jūlijā, Svētdiena
Dzīve :

“Jābūt formā un ar taisnu muguru!” Saruna ar dziedātāju Uģi Rozi

Dzīve » Viedoklis

Palielināt Samazināt 19 Apr 2020 , 17:38

“Jābūt formā un ar taisnu muguru!” Saruna ar dziedātāju Uģi Rozi

Svētdiena, 19. aprīlī, skaistu dzīves jubileju svinēs dziedātājs Uģis Roze. Lieldienu laikā viņam bija paredzēta uzstāšanās Latvijas lielākajās koncertzālēs ar programmu “Uzdāvini man šo pasauli čukstus…”, taču koronavīrusa pandēmijas dēļ koncertus vajadzēja pārcelt uz rudeni. Protams, šī jaunā realitāte satrauc arī Uģi Rozi, taču viņš gandrīz visu mūžu ir paturējis prātā savulaik aktiera Kārļa Sebra teikto, ka vienmēr ir jātur rumpis. Lai vai kas, jābūt formā un ar taisnu muguru.

Jums jau ir krīžu pārvarēšanas rūdījums, jo arī 90. gados mūziķi, aktieri un citu radošo profesiju pārstāvji tika nolikti uz pauzes, tiesa, ekonomisku apstākļu, nevis pandēmijas dēļ. Tolaik devāties uz Vāciju, lai nopelnītu iztiku ģimenei. Kā jūtaties šodien, kad pasaulē plosās Covid-19? Kas šajā situācijā ir jūsu balsts un stiprā pils?

Vienīgais, kas cilvēkam var palīdzēt un dot spēku grūtā situācijā, ir ģimene, un šī krīze ģimenes vērtības vēl vairāk izceļ. Tagad varam veltīt laiku saviem tuvajiem, mierīgi parunāties, kas iepriekš bieži vien nenotika, jo bija jāskrien kā vāverēm ritenī.

Kad 90. gados devos peļņā uz Vāciju, bija grūtāk, jo ilgi esi prom no mājām, atšķirtībā no tuvajiem, kas ir ļoti tālu. Lai sazinātos ar ģimeni, zvanīju no taksofona kabīnes, sagrabinot pēdējo naudiņu, jo tolaik jau nebija ne mobilo telefonu, ne skaipa.

Skaidrs, ka koronavīrusa izraisītā krīze kādreiz beigsies, taču sekas būs diezgan smagas.

Gandrīz viss ir apstājies, cilvēki paliek bez iztikas līdzekļiem. Taču arī to iespējams pārvarēt. Man dzīvē bijis ļoti daudz brīžu, kad vajadzējis cieši savilkt jostu. Un tad ir prieks, ka makā vari sagrabināt kaut vai monētiņas, par ko nopirkt maizi un makaronus.

Protams, visi vēlamies, lai krīze ātrāk beigtos. Lielā mērā to paši esam radījuši, negausīgi dzīdamies pēc materiālajiem labumiem, – gribējām arvien vairāk pelnīt, vairāk tērēt, vairāk ražot, pārdot un pirkt.

Kad nodarbojos ar zivju pārstrādi, lieltirgotāji pieprasīja, lai es kūpinātajam lasim pievienoju benzonātus un glutamātus, jo tad produkta lietošanas termiņš būtu garāks. Es tam nepiekritu.

Teicu – ja produktu, ko ražoju, nevaru dot bērniem ēst, tad pārtraucu to ražot.

Tas pats ir ar mūziku – ja man pašam nepatīk tas, ko dziedu, vai maniem bērniem riebjas, tad kāpēc man tas būtu jādara?! Turklāt, radot mūziku, gleznojot, iestudējot teātra izrādes, nedrīkst domāt tikai par materiālo labumu, ko iegūsi, jo tad pazūd mākslas jēga.

Balstoties uz savu pieredzi, zinu, ka naudu iespējams nopelnīt ar citām lietām, tāpēc nav jāsāk graut savus ideālus.

Jūsu jubilejas koncerti tiek pārcelti uz rudeni. Kuras dziesmas jums šķita svarīgi iekļaut programmā un ar kuriem mūziķiem un dziedātājiem kāpt uz skatuves?

Manis izpildītā mūzika nepieder izklaides žanram. Programmu esmu sakārtojis tā, lai varētu hronoloģiski pārlūkot savu dziedātāja karjeru, sākot no jaunības laika līdz mūsdienām. Būs dziesmas no grupu “Inversija” un “Turaidas Roze” repertuāra, iekļāvu arī vairākas dziesmas, kas savulaik izskanējušas Imantdienas koncertos, taču nav nekur ierakstītas.

Koncertos muzicēšu ar tādu augstas raudzes mūziķi kā Raimonds Macats, ar kuru kopā spēlēju “Inversijā”.

Gribu parādīt, ko tajā laikā esam sastrādājuši, jo šīs grupas mūzika ir maz dzirdēta, it sevišķi “Zviedru cikls”. Uzstāšos ne vien ar “Inversijas” mūziķu komandu, bet arī ar tiem mūziķiem, kas savulaik bija “Turaidas Rozes” sastāvā, – ar Aivaru Gudro, Modri Laizānu, Juri Kristoni un Ivaru Kalniņu. Koncerta otrajā daļā piedalīsies Jānis Lūsēns, ar ko esmu sadarbojies. Un, protams, arī manas fantastiskās skatuves partneres Olga Rajecka, Ira Krauja, Anmarija.

Tagad – pie saknēm! Kurš pirmais atklāja, ka jums ir “dziedamā” balss?

Tā bija mamma, kas teica: “Uģīt, tev jādzied, jo tev ir balstiņa!” Viņa mēdza arī teikt – ja būsi dziedātājs, tev nebūs jāstrādā. (Ilgi smejas.) Izrādījās, ka mammai nav taisnība.

Puikas gados man par dziedāšanu nebija nekādas intereses,

vienīgi, mērojot ceļu no skolas uz mājām, kas vijās cauri mežam, es skaļi dziedāju, lai nebūtu bail. Dzīvoju Katlakalnā, vajadzēja no 10. tramvaja galapunkta krietnu gabalu iet kājām – cauri visai Rāmavai, pāri Olektes upītei, līdz sasniedzu mājas, kas atradās netālu no kuģīša pieturas pretim rūpnīcai “Sarkanais kvadrāts”. Iedomājieties, kas par attālumu, ko es, jau būdams pirmklasnieks, špagoju kājām.

No skolas kora izvairījos, kā vien pratu, jo mani daudz vairāk interesēja sports: nodarbojos ar motosportu, ar hokeju (spēlēju pat “Dinamo” junioru komandā!) un volejbolu. Aizrāva arī kalnu slēpošana un skijorings.

Kad mācījos Ķekavas vidusskolā, dziedāšanas skolotājs Arvīds Platpers, novērtējot manu balsi, mudināja to izkopt. Arī diriģents un mūzikas pedagogs Pauls Kvelde centās pierunāt, lai studēju konservatorijā. Taču šajā augstskolā nevarēju nemaz tik viegli iestāties, jo nebiju mācījies mūzikas skolā.

Tad nu startēju uz masu pasākumu režisoriem. Togad bija ļoti liels konkurss – kādi 15 pretendenti uz vienu vietu. Man pietrūka puspunkta vai punkta, lai tiktu uzņemts augstskolā. Dabūju dienēt padomju armijā, nebija kur sprukt.

Dienesta laikā iemācījos gan notis, gan spēlēt tubu.

Pēc dienesta iestājos konservatorijā vokālistos. Iespējams, daudzi nezina, ka vokālisti, kam nebija iepriekšējas muzikālās izglītības, mācījās septiņus, nevis piecus gadus kā citi.

Latvijas konservatorijā jums bija izcili mācībspēki, piemēram, šerpais Leonīds Vīgners jūs paņēma savā paspārnē. Kāds jums palicis prātā studiju laiks?

Nebija viegli tikt pie Leonīda Vīgnera operas klasē, jo viņš katru tajā neņēma. Nezinu, kāpēc, bet man paveicās.

Mums ar Vīgneru izveidojās labs kontakts, šķiet, ka viņš man pievērsa vairāk uzmanības nekā citiem. Nereti aicināja citus pedagogus paklausīties, kā dziedu. Tad lepojās: “Paskat, kā es viņu uztaisīju!”

Nevaru apgalvot, ka būtu bijis pats apzinīgākais students. Tās lekcijas un nodarbības, kas attiecās uz specialitāti, apmeklēju cītīgi, taču zinātniskā komunisma un citas ideoloģiskas ievirzes lekcijas bastoju, tāpēc mani pat strostēja pedagoģiskās padomes sēdēs.

Bet no konservatorijas netiku izmests, jo biju aktīvs sabiedriskajā darbā,

piemēram, braucu uz Salaspils Botānisko dārzu pēc puķēm, lai svinīgos pasākumos būtu ko nolikt pie Jāzepa Vītola bistes. Toreizējais konservatorijas rektors Imants Kokars teica: “Nu, tādu cilvēku, kas gādā puķes, mēs taču nedrīkstam izslēgt no augstskolas!”

Kad bijāt ar labiem panākumiem startējis starptautiskajā jauno izpildītāju konkursā “Jūrmala ’87”, iegūstot otro vietu, konservatorijas vokālās nodaļas vadītājs Gurijs Antipovs jums teicis: “Ko tu tur to savu estrādi trallini un nemācies, ko vajag!” Vai jums bija pārdomas – būt uzticīgam operai vai popmūzikai?

Man nebija mērķa nokļūt uz operas skatuves, jo jau tad, kad sāku studēt, dziedāju “Inversijā”. Kaut gan patika mācīties pie profesora Vīgnera, nebija tā, ka sirds piederētu operai.

Kad pēc augstskolas beigšanas bija sadale, teicu: “Labāk nosūtiet mani uz zvejnieku kolhoza “9. maijs” grupu “Inversija”, nevis uz operu!” Uzzinot par manu lēmumu, profesors Vīgners pārdzīvoja: “Ko tu dari?!” Jāatzīst, ka savu izvēli neesmu nožēlojis.

Esat sadarbojies ar divām grupām – “Inversija” un “Turaidas Roze”. Kurai jūtaties vairāk piederīgs?

Abām! Šīm grupām ir atšķirīgs rokraksts, muzicēšanas stils un mūzika, un tas mani saista.

Kādu laiku esmu dziedājis grupā “Metronoms” un uzstājies kopā ar Ogres pūtēju orķestri, ko vadīja diriģents Vilis Kokamegi. Ir arī mūziklu dziedātāja pieredze, kur līdztekus vokālajām dotībām jābūt aktiermeistarībai un skatuves kustību prasmei. Tagad jāsaka paldies Ērikai Ferdai, kura mūs konservatorijā dresēja kopā ar topošajiem aktieriem, Ģirtu Ķesteri tajā skaitā.

Kurus uzskatāt par spilgtākajiem mirkļiem savā dziedātāja karjerā?

Tādu netrūkst, taču pakāpiens manā muzikālajā izaugsmē noteikti bija iesaistīšanās grupā “Turaidas Roze”. Ir labi, ja radošajā dzīvē netrūkst piedāvājumu, jo tad var apgūt arvien ko jaunu, nav visu mūžu jādzied tikai piecas dziesmas.

Grupai “Turaidas Roze” bija tikai divas programmas, taču daudz uzstāšanos. Un Imanta Kalniņa dziesma “Nelaid, māte, bērnu mežā” kļuva par grupas vizītkarti.

Programmu nebija daudz, toties uzstājāmies gandrīz katru dienu un dažkārt bija pat divi koncerti dienā. Šķiet, Vikipēdijā bija fiksēts, ka “Turaidas Rozei” gadā bijuši 350 koncerti. Ja nebija koncerts, tad notika mēģinājumi. Slodze bija liela!

Tehniski “Turaidas Roze” pastāvēja no 1985. līdz 1988. gadam.

Mums bija daudz piedāvājumu koncertēt pa visu plašo Krieviju un tālākiem reģioniem, bet Imants Kalniņš to negribēja darīt.

Tad kādu laiku darbojāmies bez viņa – izveidojām grupu “Jumis”, kurā biju es, Olga Rajecka, taustiņinstrumentālists Ainārs Jaunbrālis, bet basu spēlēja Niks Matvejevs.

Ar “Turaidas Rozes” sākotnējo sastāvu atkal uzstājos 2000. gadā Imantdienas koncertā. Kopš tā laika līdz pat šai dienai pa kādam koncertam nospēlējam.

Vai duets ar Olgu Rajecku jums bija pirmā pieredze dziedāt divatā?

Jā. Mums uzreiz saskanēja balsis, pat īpaši nesasprindzinoties. Es jau biju uzkrājis pieredzi, konservatorijā dziedot kameransambļos. Tad iemācījos, ka jāieklausās blakus dziedātājā, nedrīkst pārkliegt viņu vai izcelt tikai sevi.

Veiksmīga sadarbība man bijusi arī ar Anmariju, ar kuru mums ir kopīga programma “Promenādes”, vairākās Ziemassvētku programmās esmu uzstājies ar Gintu Krievkalni. Man ir palaimējies, ka saskanējusi gan muzikālā domāšana, gan tembri ar meitenēm, ar kurām dziedu kopā.

Kas ir dziedātāja karjeras galvenie atskaites punkti – solo albumi, koncertu ieraksti vai vēl kas cits?

Domāju, ka svarīgs atskaites punkts ir tas, vai klausītāji atpazīst dziedātāju, viņu dzirdot pa radio vai citur. Ja atpazīst, tas liecina, ka dziedātājs ir izkopis vien sev raksturīgu dziedāšanas manieri un stilu, viņam ir patīkams balss tembrs.

Ir jābūt savai “sejai”, kas padara atšķirīgu no pārējiem dziedātājiem.

Pirms kāda laika Imants Kalniņš ierosināja, ka man vajadzētu uz savu jubileju ierakstīt albumu. Piekritu, ka vajadzētu, bet tas prasa finanses, ar kurām pašlaik ir tā, kā ir.

Imants ir sarakstījis tik daudz mūzikas, ka pietiktu vairākiem albumiem, un katrs būtu atšķirīgs!

Jūsu dzīvesbiedre ir Imanta Kalniņa meita Antuanete. Kā tas ir, kad sievastēvs ir talantīgs komponists? Vai viegli sadarboties?

Imants nekad nav teicis – tu esi manas meitas vīrs, tad nu es tevi vilkšu! (Smejas.) Daudz svarīgāk par to viņam šķiet, vai es varu nodziedāt viņa komponētās dziesmas vai ne.

Ja kaut ko nodziedāju greizi, Imants man uzmeta īpašu skatienu.

Nezinātājam tas varētu šķist šķelmīgs, bet es zināju, ka labāk būtu bijis iztikt bez šāda man veltīta skatiena.

Imants mēģinājumos pārāk neārdījās – ja juta, ka kaut ko nesaprotam, pacietīgi paskaidroja. Bet tā jau dara visi komponisti un diriģenti. Atceros, ka Leonīds Vīgners man lika dziedāt vienu frāzi vismaz 27 reizes. Kamēr dziedāju, viņš pat pamanījās aizmigt. Kad pamodās, apmierināts noteica: “Ņu redz, kā es tev iemācīju!”

Ar Imantu intensīvi nečupojamies, kad sailgojamies, aizbraucam pie viņa uz Liepāju vai Vecpiebalgu vai arī viņš pie mums uz Carnikavu. Pa telefonu apsveicam viens otru jubilejās.

Jums ir arī uzņēmēja pieredze – esat pievērsies gan lauksaimniecībai, gan kūpinājis lašus, gan 90. gados bijis taksists, kā arī piecus gadus pelnījis iztiku Vācijā, dziedot krogos. Kā jūsos sadzīvo radošais Uģis ar pragmatisko?

Nekā nesadzīvo, taču vienu lietu gan ievēroju – vai es dziedu vai kūpinu zivis, vai aru lauku, strādāju tā, lai pašam par paveikto būtu prieks un gandarījums.

Ja to, ko dari, nemīli, domā tikai par to, kā nopelnīt naudu, ne ar ko labu tas nebeigsies.

Cik būtiska vieta jūsu dzīvē ir ģimenei? Laulībā esat nodzīvojis 40 gadus, izaudzināti dēls un meita.

Ģimene rada drošības izjūtu. Nekad tev nemelos un neliekuļos. Ja sievai kaut kas nepatīk manā dziedājumā, kā uzstājos vai izpaužos kādā dzīves situācijā, viņa to pasaka.

Tagad jau esmu vectēvs – man ir trīs mazmeitiņas, vecākajai rit piecpadsmitais gads. Tas ir varens spēks, kas dod jēgu dzīvot un turēt rumpi.

Savulaik šos vārdus man veltīja Kārlis Sebris, kurš piedalījās tarifikācijas skatē, kad uzstājos ar “Inversiju”. Pēc mūsu uzstāšanās viņš teica: “Viss ir labi, bet tu, puika, turi rumpi!”

Kārļa Sebra teikto, ka vienmēr jābūt formā un ar taisnu muguru, esmu ievērojis visu mūžu.

Tāpēc tagad varu ar mazbērniem mest kūleņus, paskriet vai padejot hiphopu. Ja to nespētu, izskatītos pēc veca muļķa. Bērni dod enerģiju!

Tagad esat mūzikas pedagogs Rīgas Skolēnu pilī un Ādažu mūzikas skolā. Ko darāt ārpus mūzikas?

Jau pirms gadiem divdesmit sapratu, ka pilsētā smoku nost, tāpēc pārcēlāmies uz Dundagu. Kad sanāca atgriezties Rīgā, domāju, ka sajukšu prātā tai pilsētas dzīvoklī. Tagad ar sievu dzīvojam Carnikavā, kur mums ir māja un savs zemes pleķītis. Tur esam sastādījuši augļu kokus un ogulājus, ko itin bieži pārstādām, jo neesam nekādi lielie dārznieki.

Savā mūžā esmu uzcēlis trīs mājas, tā ka šie darbi man arī nav sveši. Nesen Carnikavā atjaunoju pirtiņu, pats uztaisīju lāvas.

Vai ir kāda īpaša vēlme vai sapnis, ko gribētu piepildīt savā mūziķa karjerā?

Gribētu pēc iespējas ilgāk dziedāt, tāpēc lai nepietrūkst spēka un veselības. Lai būtu jaunas dziesmas, jaunas uzstāšanās, varbūt piedāvājums piedalīties kādā mūziklā. Tā jau ir dziedātāja laime, ka ir ko dziedāt un kam dziedāt.

Vizītkarte

Uģis Roze

latviešu dziedātājs

Dzimis 1960. gada 19. aprīlī

Mācījies Latvijas Mūzikas akadēmijas vokālajā nodaļā

Dziedājis grupās “Inversija”, “Turaidas Roze” un “Jumis”

Balss īpašais skanējums visspilgtāk atklājies 80. gados, dziedot Imanta Kalniņa radītajā “Turaidas rozē”

Savulaik populārā konkursa “Jūrmala ’87” laureāts

Ir dziedājis arī uz leģendārās “La Scala” operas skatuves Itālijā

Piedalījies mūziklos “Nožēlojamie”, “Agrā rūsa”, “Sniega karaliene” un “Meierovics”

2002. gadā tika izdots albums “Divtulība”

Ja vēlies nobalsot par šo rakstu, sūti SMS ar tekstu

TXT BALSS

uz numuru

1897


Nobalsots 13 reizes


Maksa (0,36 LVL) ir pievienota telefona rēķinam vai atrēķināta no priekšapmaksas kartes.
Atbalsts: +37129469896 | zinuspice@gmail.com | Piedāvā fortumo.lv
IESKATIES!

Materiāls publicēts sadarbībā ar vietni

Ievietots : 19 Aprīlī 2020

Skatīts : 40 reizes

Avots : https://www.la.lv/turi-rumpi

Birkas : koncerti, jubileju, dziedātājs, Roze, dziesmas, mūziķi

(Balsu nav)
"Ziņu Spice" rekomendē
Komentāru pagaidām nav. Esi pirmais !
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Ziņu Spice neatbild par rakstiem pievienotajām lasītāju atsauksmēm, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Ziņu Spice patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju, kā arī dzēst neatbilstošos komentārus.
Komentāru noformēšana

Askēta krekls ne jau vienmēr padara šķīstu tā valkātāju.
-- Aristotelis

"Liepājas brāļi" ar dziesmu pateicas mediķiem

  • Visi aktuālie video
  • 12 Jūlijā vēsturē

    Kam šobrīd visvairāk būtu nepieciešama sociālā palīdzība?
    Atbildes: 49
    Ārstniecības augi Latvijā | Пик известий | Tiek izmantotas uCoz tehnoloģijas | Katalogs | Kinofilm@LV