Britu pētnieki noskaidrojuši, ka starp Saules plankumu daudzumu un atmosfēras parādībām, kuras ziemas mēnešu laikā „bloķē” rietumu vējus Eiropā, pastāv tiešs sakars. Turklāt šādi secinājumi attiecas tikai uz noteiktu Eiropas kontinenta daļu un nekādi neietekmē globālās klimata tendences uz vispārēju temperatūras paaugstināšanos.
„Piemēram, šī ziema bija ļoti auksta. Tāpēc mēs nolēmām noskaidrot, vai tā ir tendence vai nejaušība,” saka pētījumu vadītājs Maiks Lokvuds no Redingas universitātes.
Lai tiktu skaidrībā ar šo jautājumu, profesors Lokvuds un viņa kolēģi salīdzināja datus par Saules aktivitātes izmaiņām ar datiem par temperatūras izmaiņām Lielbritānijā. Lieta tāda, ka, tieši britu temperatūras novērošanas arhīvi ir vispilnīgākie pasaulē un aptver „Maundera minimuma” periodu – tā sauc pusgadsimtu garu zemas Saules aktivitātes periodu no 1645. līdz 1715. gadam. Tieši šajā laikā Eiropas zinātnieki konstatējuši virkni ļoti aukstu ziemu, kura pat nosaukta par Mazo ledus laikmetu. Pēdējos 300 gadus Saules aktivitāte pamazām palielinājusies, bet pēc tam 100 gadu laikā atkal strauji kritusi.
Pēc profesora Lokvuda teiktā, tā kā virs Eiropas 7 – 12 kilometru augstumā ir Ziemeļu puslodes „vēju koridors”, tad tā ir īpaši pakļauta Saules aktivitātei. Laiku pa laikam šis koridors maina savu formu un apliec no ziemeļaustrumiem Atlantijas okeānu, līdz ar to bloķējot maigos un siltos rietumu vējus.
Pašreizējais Saules aktivitātes kritums sākās aptuveni 1985. gadā un turpināsies vēl dažus gadu desmitus. Taču tas nenozīmē, ka gaisa temperatūras stabiņš Eiropas pilsētās zem nulles noslīdēs katru ziemu.
