TV jaundzimušie…

Deviņdesmito gadu sākums bija zelta laikmets mazajām televīzijas kompānijām, kas, pateicoties caurumiem likumdošanā, varēja uz nebēdu rādīt pirātiskā ceļā iegūtas Holivudas filmas, nevienam neko par to nemaksājot. 1992. gada nogalē gan toreizējā TV jautājumu risinātāja – Latvijas Radio un televīzijas padome sarosījās un paģērēja, lai televīzijas kanāli iesniegtu dokumentus, kas apliecina to tiesībās rādīt attiecīgās filmas, taču divi lielākie šāda tipa kanāli sākumā diezgan ekstravagantā formā padomi pasūtīja pāris mājas tālāk.
Tā Dmitrija Počerpailo vadītā KS Video paziņoja, ka visi papīri par filmu ieguvi, izmaksām un raidīšanas tiesībām esot komercnoslēpums, savukārt Vasilija Giļtaičuka vadītā IGE TV iesniedza dokumentus, kas apliecināja, ka tai ir tiesības demonstrēt Paragvajas, Čīles un citu Dienvidamerikas reģionu filmas. Savukārt vēl citi kanāli paskaidroja, ka licences esot pirkuši no lielajām Maskavas kompānijām, kas gan izklausījās diezgan apšaubāmi, jo arī Krievija tolaik nebija draugos ar autortiesībām.

Turklāt pāris gados kopš deviņdesmito gadu sākuma privāto televīzijas kompāniju – it īpaši pieskaitot reģionus – bija kļuvis nevis daudz, bet ārkārtīgi daudz. Ap 1993. gadu Latvijas Radio un televīzijas padome rakstnieka Zigmunda Skujiņa vadībā gan bija izstrādājusi koncepciju, no kuras izrietēja, ka visi kanāli ir rūpīgi sadalīti – katrs ar savu misiju un saturu. Taču, kad Z. Skujiņam publiski tika jautāts, cik īsti televīziju raida Latvijā, TV padomes vadītājs uz šo jautājumu nespēja atbildēt un to arī mulsi atzina.

Visbiežāk tika runāts par «vairākiem desmitiem» TV kompāniju, bet kā gan to varēja precīzi zināt, ja, piemēram, 1993. gada janvārī nereģistrēts televīzijas raidītājs tika atrasts pat… Preiļos, Rēzeknes ielas 30. nama 10. dzīvoklī. Katrā ziņā skaidrs, ka lielākās pēc auditorijas labu brīdi bija 1992. gada maijā darbu sākusī IGE TV, kura, starp citu, pirmā no vietējām privātkompānijām atnesa Latvijas iedzīvotājiem seriālu prieku (sākumā bija Vienīgi tu, pēc tam – Senjorita), un tā paša gada vasarā raidīt sākusī KS Video.

Pieprasījums pēc seriāliem tolaik bija tik liels, ka populārāko ziepju operu rādīšanas laikā ielas parasti bija kā izmirušas. Brīžam seriālu mānija noveda pat līdz traģikomiskām situācijām: tā Strenčos laikā, kamēr visi iedzīvotāji aizrautīgi skatījās tā laika topa seriālu Bagātie arī raud, aizdegās šķūnīši, un kārtējā sērija nebija vēl galā, kad liesmas pārmetās arī uz pamatskolas ēku. Rezultāts – kad beidzot ļaudis atrāvās no bagāto ciešanām, tad skola jau dega pilnās liesmās un nebija glābjama.

1994. gada pavasarī tika noskaidrots, ka no komerctelevīzijām visvairāk skatītāju (37%) iecienījuši KS Video, ar 22% sekoja Laine, ar 19% – IGE TV, tikpat daudz bija IK Baltika, Prizmai Prim bija 8%, bet SPS – nožēlojams 1 procentiņš; un vēl jau bija gan Kanāls 4, kas specializējās maksas intervijās ar kompāniju vadītājiem un pārstāvjiem, gan citi mazie zilo ekrānu brīnumi. Neizklausījās jau slikti, taču jāņem vērā, ka visas komerctelevīzijas bija satupinātas 7. kanālā, ko kopumā skatījās tikai 10% visas Latvijas skatītāju, kamēr Ostankinas TV – 48%, Latvijas TV 1. programmu – 21%, LTV 2 – 8%, bet Krievijas TV – 6% skatītāju.
«Šīs abas komerctelevīzijas varētu noderēt secinājumiem par krievu tautības auditorijas vitalitāti un pārliecinošu iekapsulēšanos pasaulītē, kura uz Latvijas dzīvi īpaši neattiecas. Gluži tāpat kā uz krievvalodīgo dzīvi neattiecas Latvijas TV veidotie raidījumi,» – tā par KS Video un IGE saturu tolaik publiski izteicās kinokritiķe Dita Rietuma.

Savukārt televīzijas"latviskā puse» uz daļu tirgus pieteica 1991. gada beigās, parādoties neatkarīgajam TV kanālam NTV–5, par kura ģenerāldirektori tika iecelta bijusī Rīgas Kinostudijas filmu direktore Margarita Gulmane. NTV–5, kura oficiāli sāka raidīt 1992. gada 4. maijā un iegājusi vēsturē ar ieteikumu «Palieciet kopā ar mums!», mēģināja konkurēt ar valsts televīziju ziņu raidījumu nišā, un tieši te popularitāti guva tādas vēlāk pazīstamas televīzijas «sejas» kā Kārlis Streips, Baiba Strautmane un Ilva Liepiņa.

Problēmas gan kā «latviešiem», tā «krieviem» bija vienas un tās pašas – nepietiekami finanšu līdzekļi, veca un nepiemērota tehnika (lielākā daļa komerctelevīziju tā arī paliek nekvalitatīvajā VHS formātā), neērts un nepietiekams raidlaiks un auditorija. 1994. gada vasarā gudrinieki pat bija aprēķinājuši, ka TV bizness sākot atmaksāties no septiņu miljonu cilvēku auditorijas; vēlākajos gados tā gluži neizrādījās, taču vienalga visnotaļ pamatots bija skumjais kāda preses izdevuma slēdziens 1993. gadā:

«Ietekmīgākās komerctelevīzijas nu savietotas vienuviet – 7. valsts kanālā, jo pašlaik ir gandrīz neiespējami iegādāties savus raidītājus un kļūt pilnīgi neatkarīgiem no valsts monopola. Nākas lūgt atļaujas, pierādīt savus «labos nodomus», iziet cauri virknei institūciju, lai iegūtu iespēju iziet ēterā. Un pēc tā visa komerctelevīzijām tiek piedāvāts kanāls ar vismazāko jaudu. Tās strādā 7. kanālā, kuru redz tikai 60–70 kilometru rādiusā ap Rīgu. Bet Latvijas TV I kanāls, kurš aptver 98% iedzīvotāju, patlaban ir noslogots minimāli. Gan dienas, gan nakts stundās to varētu izīrēt komerctelevīzijām, lai tās redz un vērtē arī ārpus Rīgas.«

Varētu gan – bet nekā nebija; tieši deviņdesmito gadu sākumā Latvijā ir grūti atrast neprognozējamāku iestādi kā Radio un televīzijas padomi, kura bez mazākajām pārdomām rīkojas ar raidlaikiem un faktiski mazo raidkompāniju likteni, kā vien ienāk prātā. Tiesa, arī komerctelevīzijas savā darbībā reāli pārkāpj veselu baru likumdošanas aktu, taču padome tās faktiski pārspēj, savas kompetences sfērā bez vilcināšanās izrīkojoties, kā vien ienāk prātā. (Un, neraugoties uz to, visus deviņdesmitos gadus ik pa brīdim publiski pavīd domas, ka patiesībā uzraudzīt vajadzētu arī drukātos medijus.)

Piemēram, 1994. gadā Z. Skujiņa vadītais «orgāns» pēkšņi izlemj, ka tolaik vispopulārākā Ostankinas TV tiek pārcelta uz tā saukto 3. raidīšanas tīklu, savukārt 2. tīklā pie raidlaika tiek tā paša gada pavasarī Māra Ozoliņa un Andreja Ēķa dibinātais «redzamais radio» Picca TV un skandināvu Kinnevik; šajā pašā gadā ar padomi saķeras arī Picca TV, kurai tāpat pēkšņi tiek «likts priekšā» pabīdīties par labu valsts televīzijas vajadzībām, kaut visi līgumi ir kārtībā un nekas nav pārkāpts.

… un TV nelaiķi

Protams, šādos apstākļos nav nekas brīnumains, ka strauji dzimstošās privātās televīzijas tikpat strauji arī mirst. NTV–5 ievērojamās finanšu grūtībās ir nonākusi jau 1993. gada vasarā, kad tai Zemes bankai jāatdod 3,7 miljoni Latvijas rubļu, savukārt pēc raidkompānijas lielākā īpašnieka – baņķiera Voldemāra Selgas nošaušanas 1994. gada martā NTV–5 sašūpojas jau pavisam nopietni, pašķīst arī tās darbinieki – piemēram, ziņu departamenta vadītājs K. Streips aizmūk uz Jāņa Rušenieka jauno kanālu RBS TV.

Tas sāk darbu 1994. gada oktobrī, taču tāpat izrādās nolemts neveiksmei – lai redzētu to krāsainu, televizoros jābūt tolaik vēl nebūt ne tik izplatītajam PAL blokam, turklāt tiem jāatrodas 70 kilometru rādiusā ap Rīgu. Pamatīga bankā Olimpija ņemta G–24 kredīta spiestās RBS TV ziņas pārstāj raidīt jau 1995. gada aprīlī, taču pati televīzija agonē vēl vairākus mēnešus un galīgi izdziest tikai tā paša gada oktobrī. Tikpat bēdīgā stāvoklī ir arī NTV–5, taču tai izrādās savs vērtīgākais kapitāls – stabils un grūti atņemams raidlaiks, kas prasmīgās rokās var būt pat ļoti noderīgs.

1994. gada decembrī divdesmit Saeimas deputāti pat paraksta kopēju vēstuli Ministru prezidentam Mārim Gailim, paužot bažas par «vienu un to pašu personu politisko un finansiālo ietekmi vairākās raidorganizācijās», un runa acīmredzami ir par NTV–5 un Picca TV, aiz kurām šajā brīdī jau skaidri saskatāms gan A. Ēķis, gan bijušais „labvakarietis” Edvīns Inkēns un neveiksmīgais NTV–5 līdzīpašnieks Jānis Leja (visi trīs vēlāk, izdevīgi pārdodot savas akcijas, vienā mirklī kļūst par miljonāriem). Taču nekā nelikumīga šādā ietekmē nav, un 1996. gada sākumā abu raidkompāniju faktiskā apvienošanās ir notikusi, izveidojoties Latvijas Neatkarīgajai televīzijai jeb LNT.

Vēl 1994. gadā nākamajai piecgadei televīzijas jomā tiek zīmēta šāda gana ideālistiska prognoze: «Latvijā būs viens valsts TV kanāls, kas raidīs ziņas, izglītojošus raidījumus. Noteikti kāds Krievijas kanāls – pieņemsim, Ostankina. Viens angliski orientēts kanāls, kuram reāli vistuvāk ir tikuši Baltcom. Acīmredzot būs tā kanālu grupa, ko pārstāv IGE un KS – krieviskais kanāls un otrs – latviskais komerckanāls, kas varētu izveidoties uz NTV–5, Kanāla 4, Picca TV, Baltcom bāzes.»

Taču prognozētāji nav ņēmuši vērā faktoru, kas joprojām saucas – Radio un TV padome. Izlēmusi izmest Ostankinas TV no valsts apraides tīkla (lai par to rūpējoties kabeļtelevīzijas kanāli), tā izsludina konkursu par tiešām pilnvērtīgo un gardo kumosu – tiesībām raidīt televīzijas 3. tīklā Ostankinas TV vietā. Trīs pretendenti ir LNT, TV 3, kas pieder skandināvu Kinnevik, un Kanāls 2, kura faktiskie īpašnieki ir norvēģi. Uzvar LNT, un likumsakarīgs ir kā bez licences palikušās TV 3 paziņojums, ka tā beidz raidīt un aiziet no Latvijas, tā visu mazo komerctelevīziju diezgan straujais gals.

1997. gada sākumā LNT jau ir kļuvusi par populārāko TV kanālu, apsteidzot Latvijas Televīzijas 1. programmu, un nākamie astoņi gadi ir salīdzinoši daudz mierīgāki: kad beidzot tiek izdomāts, ka vēl viena komerctelevīzija Latvijas ekonomiku nesagraus, tirgū atgriežas TV 3 un savu mazo tirgus daļiņu paņem arī ar LNT aizvien grūtāk nojaušamajiem īstajiem īpašniekiem – to vidū tiek nosaukts pat globālais magnāts Rūperts Mērdoks – it kā saistītā TV Rīga; savukārt, kad Latvija beidzot izstrādā likumu par autortiesībām (ne bez sistēmas sakārtošanā ieinteresēto amerikāņu juristu palīdzības) un pievienojas Bernes starptautiskajai autortiesību konvencijai, ātri vien beidzas arī publiskā TV pirātisma svētki.

Rezultātā par būtiskākajām publiskajām kolīzijām parūpējas vien valsts televīzija, kura atrodas nepārtrauktā vadības nomaiņas, finanšu un programmas krīzes, kā arī darbinieku nesaskaņu un politiskās ietekmēšanas procesā. LTV ģenerāldirektora postenī paspēj pabūt gan Olafs Pulks un Rolands Tjarve, gan Uldis Grava un Jānis Holšteins; ilgus mēnešus turpinās kašķis par tiesībām drukāt televīzijas programmu, un regulāri skandāli piemeklē arī TV uzraudzītājus – Nacionālo radio un televīzijas padomi, kura roku rokā ar politiķiem tā arī nespēj atrisināt būtiskāko valsts televīzijas problēmu – vai to finansēt no abonentmaksas, valsts budžeta vai vēl kādiem citiem līdzekļiem.

Salīdzinoši mierīgi attīstības un tirgus sadales procesi rit arī radio sfērā: šeit ražošanas izmaksas ir krietni mazākas, un līdz ar to mazāk ir arī skaļu bankrotu un konfliktu. 1991. gada vidū darbību uzsāk neatkarīgā Stacija AA, kuras programmu direktors ir vēlākais sabiedrisko attiecību speciālists Māris Mednis, 1993. gadā darbu sāk Zigmāra Liepiņa Radio SWH, kura atklāšana īpaši pamanāma ar tiem laikiem izcilo notikumu – Dr. Alban koncertu, bet šā paša gada beigās darbu sāk Radio Skonto, kas uzreiz paziņo – pamata ienākumi būs no reklāmām.
Laiku pa laikam kāda no raidstacijām gan klusi aiziet viņsaulē, un it īpaši pazīstama ar regulārām problēmām kļūst raidstacija Super FM, bet vietā nāk citas. Savukārt par vienīgo skaļo krahu jau atkal parūpējas Nacionālā radio un TV padome – kad 2002. gadā tā dažādu likumpārkāpumu dēļ neatjauno Krievu radio Rīga, gandrīz vai ar nabaga tarbu pār plecu pasaulē ir spiests aiziet laikraksta Biznes&Baltija ilggadējais boss Vladimirs Gurovs, kura vadītajai mediju «impērijiņai» šis radio ir bijis vienīgā kārtīgā naudas govs.

Lielo pārmaiņu laiks presē

Cita lieta – drukātie mediji: pie savu laikrakstu un žurnālu veidošanas ar visdažādākajiem motīviem – no politiskās un ekonomiskās ietekmes iegūšanas līdz vienkāršai salīdzinoši nelielas naudiņas atvēlēšanai savdabīgai izklaidei – kopš deviņdesmito gadu sākuma ķeras gan pazīstamākie ekonomiskie un finanšu grupējumi, gan atsevišķi uzņēmēji, gan vienkārši entuziastu grupiņas. Rezultātā jaundzimušo ir daudzi desmiti, savukārt izdzīvojušie skaitāmi uz dažu roku pirkstiem.

Neveiksmes ar apbrīnojamu regularitāti piemeklē pat citās jomās ļoti veiksmīgu ekonomisko milžu preses projektus. Līdz ar 1995. gada banku krīzi gals pienāk Igora Petrova Bonus impērijas sastāvdaļas Bonus Prese izdevumiem Nedēļa Tev un krievvalodīgajam biznesa laikrakstam Express. Latvijas Jaunatnei pārveidojoties par laikrakstu Labrīt, avīzes finansēšanā piedalās vesela virkne biznesa smagsvaru, bet nelīdz ne tie, ne Bankā Baltija aizņemtais miljons latu, – 1995. gada vasarā Labrīt uz brīdi pārstāj iznākt, tad «lokomotīves» lomu uz brīdi uzņemas pazīstamais uzņēmējs Raimonds Gerkens.

Taču izrādās, ka šī lokomotīve nekāda lāga vilcēja nav – un 1995. gada jūnija beigās, iznācis tikai pusotru gadu, Labrīt tiek likvidēts un pievienots Neatkarīgajai Cīņai, kas sāk saukties par Neatkarīgo Rīta Avīzi. Un neko labāk neiet arī Mihaila Uļmana Mono grupai, kas 1997. gada rudenī ne īsti saprotamu iemeslu dēļ sadomā iemēģināt darbību preses jomā un startē ar laikrakstu Jaunā avīze, kura galvenais redaktors ir publicists Viktors Avotiņš, redaktors – kādreizējais Dienas galvenais redaktors V. Daugmalis, bet moto – «Par dzīvi, darbu un valsti». Taču beigas jau atkal ir skumjas – sākumā samazinājusi apjomu, pēc tam pamēģinājusi pāriet uz nedēļas izdevuma formātu, arī Jaunā Avīze beidzot 2004. gadā pārtrauc darbību.

Turklāt neveiksmes cieš ne jau tikai uzņēmējdarbības dūži, kuriem ienācis prātā, ka tikpat labi kā citās jomās viņiem varētu klāties arī preses biznesā, – nē, arī «profesionāļiem» neiet viegli. Tā Dienas koncerns gan veiksmīgi uzpērk reģionālos preses izdevumus, toties citi projektu tam ilgus gadus beidzas neveiksmīgi – tiek slēgts gan Dienas krievvalodīgais izdevums un nedēļas laikraksts Nakts, gan žurnāls Xpiedzīvojumi un vakara avīze Spogulis, uz kuru tikušas liktas patiešām lielas cerības. Tāpat veiksmes ar neveiksmēm jaunajos projektos mijas arī lielākajai žurnālu izdevniecībai – preses biznesā miljonāru statusu sasniegušajiem Ivaram Zariņam un Santai Ančai piederošajam Žurnālam Santa: slēgt nākas gan krievvalodīgo Santu, gan nedēļas žurnālu Kas notiek?, gan pusaudžu žurnālu S.

Ko tad nu runāt par mazāka mēroga uzņēmējiem piederošiem izdevumiem: pie zināmākajiem «nelaiķiem» var pieminēt erotiskos žurnālus Melnā pantera un Laterna, krievvalodīgās avīzes Panorama Latvii, Večerņaja Riga, Respublika un Kommersant Baltic Daily, nedēļas laikrakstu Fokuss, leģendāro astoņdesmito gadu «gaismas nesēju» – avīzi Literatūra un Māksla, kas nomirst jau 1994. gada beigās, ikdienas laikrakstu Rīta Ziņas, žurnālus Zvaigzne, Liesma, Aija, Septiņi, Večerņaja Riga, Sievietes pasaule… Turklāt liela daļa bankrotu datējami ar 90. gadu pirmo pusi, kad preses izdevumu abonentu skaits ir būtiski, pat divas un vairāk reizes lielāks nekā desmit gadus vēlāk: tā, piemēram, Voldemāra Krustiņa vadītās Lauku Avīzes abonentu skaits 1993. gada vasarā ir 117 tūkstoši, Neatkarīgās Cīņas – 73 tūkstoši, Dienas – 63 tūkstoši…

Jau 90. gadu sākumā ir pilnīgi skaidrs, ka visiem preses izdevumiem nepietiks ne reklāmas ieņēmumu, ne lasītāju. Rezultāts – ne tikai superasa konkurence, bet arī viens publisks konflikts pēc otra, turklāt visdažādākajās kombinācijās. Jau 1993. gadā Diena ne pa jokam saķeras ar Radio SWH, bet vēl pirms šī konflikta laikrakstu pamet viss reportieru korpuss; īsā laikā fantastisku tirāžu sasniegušo un pēc tam pazaudējušo Vakara Ziņu kolektīvs ar galveno redaktoru Aini Saulīti priekšgalā tā paša gada rudenī paziņo par vienas dienas streiku (šis vēl ir laiks, kad kolektīvi kaut ko nosaka – pēc tam šāda tradīcija saglabājas tikai Latvijas Televīzijā); 1996. gada vidū sašķeļas laikraksts SM – vienā pusē ir nākamā laikraksta Čas galvenā redaktore Ksenija Zagorovska un Andrejs Voroncovs, uz kura sirdsapziņas daļēji jau ir bankrotējusī Bonus prese, otrā – Alla Petropavlovska.

Turklāt preses dzīvē aizvien lielāku lomu sāk spēlēt ekonomiski apsvērumi un argumenti. Kompānijas Pārdaugava vadītājs Vladimirs Ļeskovs piedraud – ja Diena viņam neatvainošoties, «mēs atstājam aiz sevis tiesības izveidot ekonomiski nelabvēlīgu režīmu jūsu avīzei"; savukārt, kad Neatkarīgā Cīņa paziņo par gatavību iegādāties (un vēlāk tik tiešām iegādājas) ēku Pils ielā 12, kur atrodas laikraksta Diena redakcija un ko Latio novērtējis par 270 tūkstošiem latu, šis laikraksts pilnā nopietnībā apgalvo, ka NC komercdirektora Mihaila Soifera izteiktā vēlme veikt ieguldījumus nekustamajā īpašumā «acīm redzami liecina vai nu par šī kunga visai aprobežoto tirgus konjunktūras izpratni, vai arī par mēģinājumu noslēpt savas rīcības patiesos iemeslus, kurus viņš patiesībā nemaz neslēpj"; visbeidzot, Vilis Krištopans publiski sāk runāt, ka nu gan viņš nopirkšot Dienu un tā atrisināšot visas savas nesaprašanās ar neiecietīgo avīzi.
Tikmēr katra avīze un izdevniecība savas finanšu problēmas risina pa savam – vieni ķeras pie ienesīgākām papildnodarbēm (piemēram, Diena sāk aktīvi tirgot vienreizējās lietošanas traukus un salvetes), citi meklē sponsorus un atbalstītājus, kā rezultātā rodas visdažādākās kombinācijas preses izdevumu simpātijām un naudas attiecībām ar finanšu grupām, partijām, politiķiem un oligarhiem: gan prese, gan radiostacijas un komerctelevīzijas vienlaikus mēģina gan izdzīvot un tāpēc vajadzības gadījumā izlīdzēt naudas devējiem, gan saglabāt vismaz neatkarības ilūziju. Turklāt runa ir ne jau tikai par naudas attiecībām, – bieži vien daudz lielāku lomu spēlē idejiskas simpātijas, bet vēl citreiz ideoloģiskā tuvība un naudas attiecības savijas neatšķetināmā jūklī.

«Visa prese kļuva šausmīgi neatkarīga no politekonomiskajiem grupējumiem, un Krustiņš dabūja Pulicera prēmiju par lasītājas vēstuli «Izturību Šķēles kungam!» – tā, piemēram, par patriarhālās Lauku Avīzes (vēlāk pārdēvētas par Latvijas Avīzi) vadītāja V. Krustiņa labu brīdi ilgušajām aizrautīgajām simpātijām uz Tautas partijas radītāju Andri Šķēli smej grāmatas LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autori. Savukārt jau krietni «ekonomiskāks» ir stāsts par Dienu un pievienotās vērtības nodokli papīram: kad izrādās, ka laikraksta izdevējs, ļoti iespējams, ir parādā valstij milzu summas par šo nodokli, to no nepatikšanām acīmredzami paglābj neviens cits kā toreizējais valdības vadītājs A. Šķēle – un viņam jau tā simpatizējošo laikraksta redaktori S. Ēlerti pat plašas tautas masas sāk dēvēt par «Šķēlerti».

Šķietamā stabilizācija

Tomēr pēc 1998. gada Krievijas finanšu krīzes atskaņām jaunas vispārekonomiskās problēmas jau tā trauslo Latvijas mediju biznesu nesatricina, un mazpamazām konsolidācijas un stabilizācijas procesi pārņem arī šo nozari. Acīmredzamākas kļūst publikas simpātijas uz izklaidējošāku lasāmvielu (un izdevēji atsaucas ar Privāto dzīvi, Kas jauns un citiem izdevumiem), tieši šādas ievirzes izdevumi kļūst par vislasītākajiem (piemēram, 2004.gada rudenī visvairāk lasītie preses izdevumi bija žurnāli Ieva un Privātā Dzīve, bet laikraksts Diena ierindojās tikai trešajā vietā), tiek arī laisti klajā pirmie ārvalstu izdevumu latviskojumi (piemēram, tirgū parādās latviešu Cosmopolitan un FHM).

Taču, iespējams, visbūtiskākais – lai gan joprojām liels daudzums preses izdevumu pieder sīkām firmiņām vai vienkārši ir bagātu cilvēku hobiju lomā, deviņdesmito gadu beigās jau faktiski ir izveidojusies virkne lielo izdevējkompāniju, turklāt katrā kategorijā tās izveidojušas savdabīgus spoguļattēlu pārus. Lielie latviešu avīžu izdevēji ir Dienas koncerns (Diena, žurnāli, reģionālā prese), kurā akciju kontrolpakete pieder skandināviem, un tā sauktajam «Ventspils grupējumam» piederošais Preses nama/Mediju nama koncerns (Neatkarīgā Rīta Avīze, Vakara Ziņas, Rīgas Balss u.c.) un ar to, pēc visa spriežot, cieši saistītie Latvijas Avīzes izdevēji, kuru ciešā saistība ar Aivaru Lembergu īpaši spilgti parādās kārtējo «oligarhu karu» laikā.

Savs pāris izveidojas gan krievvalodīgo avīžu jomā (Aleksejam Šeiņinam piederošais Petits ar Čas un Subbota un Andrejam Kozlovam piederošais un Parex bankā finanšu līdzekļus rodošais Fenster ar Vesti Segodņa un Vesti), gan žurnālu izdevniecību vidū – te divi milži ir jau pieminētais Žurnāls Santa (Ieva, Santa, Privātā Dzīve u.c.) un Izdevniecība Rīgas Viļņi (Rīgas Viļņi, Pastaiga, Marta, Nedēļa, Kas jauns), kuras lielākais īpašnieks ir telekomunikāciju miljonārs Pēteris Šmidre, bet vadītāja – viņa dzīvesbiedre Aija Simsone. Savukārt šim «lielajam sešniekam» seko vēl vairāk nekā desmit nelielāku, bet tāpat ievērības cienīgu izdevēju.

Šī stabilizācija un koncentrācija gan vēl neko nenozīmē. Reklāmas pīrāga visiem joprojām nepietiek, cīņa par auditorijām ir asāka nekā jebkad, un dīvainā kārtā netrūkst ne aizvien jaunu izdevumu, ne esošo pārpirkšanas piedāvājumu, ne pat «miroņu» (piemēram, leģendārā humora izdevuma Dadzis, ko iegādājas miljonārs Juris Birznieks) atdzīvināšanas mēģinājumu. Turklāt deviņdesmito gadu sākumā sevi piesaka interneta mediji, kuru loma arī reklāmas tirgū nākamajos gados vēl būtiski pieaug, – kāpēc gan lai tādā gadījumā lielo pārmaiņu laiks būtu cauri?