Francijā 18. gadsimta beigās parādījās jauns varonis, kurš bija
nodemonstrējis izcilas karavadoņa spējas, iekarojot Itāliju. Viņa vārds
bija Napoleons Bonaparts. Atgriezies mājās no iekarojumiem, viņš drīz
vien bija gatavs jauniem panākumiem un izaicinājumiem. Napoleons alka
uzvarēt Francijas galveno ienaidnieku – Angliju. Taču tiešs uzbrukums
Britu salām nevarēja būt veiksmīgs, jo nebija nekāds noslēpums, ka angļu
flote ir galvastiesu pārāka par franču floti. Bija jāatrod kāda zeme,
no kurienes varētu dot izšķirīgu triecienu Anglijai, un karavadoņa
izvēle apstājās pie Ēģiptes, jo šīs tālās zemes iekarošana varēja būt
sākums angļu ietekmes mazināšanai Austrumos.
Kad Napoleons plānoja
savu nākamo karagājienu, viņam pat nevarēja ienākt prātā doma, kādi
atklājumi tiks veikti tā laikā un ka pasaule ieraudzīs neparastu
dārgumu, ko franči atradīs Ēģiptes teritorijā.
Atradums ierakumos
1798.
gada 19. maija rītausmā ceļā no Francijas devās vairāki simti franču
karakuģu. Pēc 44 dienām ceļā, izvairoties no angļu admirāļa Horācija
Nelsona, kas Vidusjūrā dežurēja cerībā sakaut frančus jau jūrā,
Napoleona vadītais karaspēks nonāca pie Ēģiptes krastiem.
1799. gada
augustā, gadu pēc Napoleona izkāpšanas uz Ēģiptes zemes, franču
zinātnieki veica ļoti svarīgu atklājumu. Armijas daļas tolaik
nostiprināja Senžuljēna fortu, kas atradās netālu no Rozetas pilsētas
[mūsdienās to dēvē par Rašīdu]. 2. augustā kāds karavīrs, rokot
ierakumus pie Alrašīdas cietokšņa aptuveni septiņus kilometrus no
Rozetas, senās celtnes drupās atklāja plakanu akmeni rakstāmgalda
virsmas lielumā. Tumšā granīta plātne svēra aptuveni 760 kilogramu. Uz
tās vīdēja noslēpumaini uzraksti, tāpēc akmens uzreiz tika atzīts par
vēsturisku priekšmetu un izraisīja zinātniekos lielu interesi. Relikviju
nosūtīja uz Napoleona dibināto Ēģiptes institūtu Kairā. Daudzi
uzskatīja, ka akmens glabā senu un varenu noslēpumu atminējumu.
Trīs šifri
Uz
Rozetas akmens varēja skaidri izšķirt trīs uzrakstus. Divi augšējie bija
hieroglifu un dēmotiskajā (tā sauktajā ēģiptiešu tautas) rakstībā,
trešais – sengrieķu valodā. Kaut gan teksta rindiņu skaits katrā daļā
bija atšķirīgs, palielinoties no augšas uz apakšu, teksta fragmenti bija
vienāda izmēra. Ēģiptes institūta speciālisti izvirzīja versiju, ka
visos trīs fragmentos ir viens un tas pats teksts dažādās valodās un
rakstībā. Sengrieķu valoda zinātniekiem nebija sveša, taču hieroglifi
bija nodoti aizmirstībai jau vismaz 13 gadsimtus pirms franču atklājuma.
Tāpēc mācītie vīri cerēja, ka Rozetas akmens teksts sengrieķu valodā,
ja vien tas satur to pašu informāciju, ko hieroglifi un teksts
dēmotiskajā valodā, pavērs priekškaru uz ēģiptiešu senās rakstības
noslēpumiem. Ja frančiem izdotos atjaunot hieroglifu alfabētu un
gramatiku, varētu izlasīt rakstīto uz citiem Ēģiptē atrastiem seniem
priekšmetiem un pieminekļiem, un tas būtu liels sasniegums šīs zemes
vēstures izpētē. Franču zinātniekus gluži saprotami vilināja iespēja
izzināt senatnes noslēpumus, tostarp tos, par kuriem rakstīts jau
Bībelē.
No frančiem pie angļiem
Aptuveni
pusgadu pēc ierašanās Ēģiptē Napoleons joprojām vadīja karadarbību šajā
zemē, taču Sīrijas teritorijā sāka pulcēties daudzskaitlīga turku
armija, kuras mērķis bija padzīt frančus no Ēģiptes.
Cenšoties
novērst turku uzbrukumu, Napoleons kopā ar tūkstošiem karavīru devās
karagājienā pret Turciju. Ceļā uz Akras cietoksni franči izcīnīja dažas
uzvaras, bet pie cietokšņa Napoleona armiju sagaidīja vairāki tūkstoši
turku karavīru, kuru vidū bija arī daudzi angļi. Turku un angļu
apvienotā armija lika Napoleonam atkāpties.
Pa šo laiku Eiropā bija
notikušas lielas pārmaiņas – vairākas valstis bija pieteikušas karu
Francijai, bet pašu franču ne pārlieku iecienītā valdība bija vāja un
apjukusi. Napoleons, uzskatot, ka Ēģipte ir pilnīgi viņa varā, nolēma
atgriezties dzimtenē.
Francijā karavadoni sagaidīja ar ovācijām. Viņš
iesaistījās apvērsumā, un drīz vien valdība bija padzīta. Pa to laiku
angļu un turku karaspēks Ēģiptē bija sācis uzbrukumus franču armijas
daļām. Lai Rozetas akmens nenokļūtu ienaidnieku rokās, franči to pārveda
no Kairas uz Aleksandriju. Taču angļi piespieda frančus atdot visas
Ēģiptē iegūtās senlietas un vērtslietas, un to vidū bija arī Rozetas
akmens.
Pateicība jaunajam faraonam
Zinātnieku
sākotnējās cerības, ka Rozetas akmens ir sen meklētā atslēga, kas
palīdzēs atšifrēt senēģiptiešu valodas tekstus, pēc kāda laika
izplēnēja. Akmens plāksnei trūka dažu fragmentu kreisajā augšējā, labajā
augšējā un labajā apakšējā stūrī, tāpēc dēmotiskā un hieroglifu teksta
salīdzināšana ar sengrieķu teksta daļu bija ļoti sarežģīta. Turklāt
tolaik vēl nebija simtprocentīgi pierādīts, ka visi trīs teksta
fragmenti satur vienu un to pašu informāciju, un arī šīs šaubas
neatviegloja zinātnieku darbu.
Pēc kāda laika Rozetas akmens tekstu
atšifrēšanai pievērsās jauns franču zinātnieks Žans Fransuā Šampolions,
un tieši viņš atklāja pasaulei senēģiptiešu valodas mistērijas. Par
eģiptoloģiju Šampolions ieinteresējās jau skolas laikā. Septiņpadsmit
gadu vecumā viņš Parīzē mācījās Austrumu valodas un sāka sastādīt koptu
valodas vārdnīcu. Koptu valoda savulaik Ēģiptē ieņēma dēmotiskās valodas
vietu. Pēc Šampoliona domām, koptu valoda bija viena no vēlajām
ēģiptiešu valodas formām, jo tajā tika izmantoti arī grieķu burti. 1812.
gadā Šampolions, būdams vien 22 gadus vecs, kļuva par profesoru.
Izmantojot priekšteču darbus un atklājumus, koptu un citu valodu
zināšanas, jaunais zinātnieks spēja noteikt hieroglifu fonētisko vērtību
un atšifrēja dažus šajā rakstībā Rozetas akmenī iegrebtos valdnieku
vārdus.
Kleopatras parādīšanās
Saskaņā
ar lekcijas pierakstiem, ko Šampolions nolasīja Parīzes akadēmijā, gan
Rozetas akmenī, gan kādā obeliskā no Nīlas salām viņš redzējis kartušu,
kurā atrodams Ptolemaja vārds, un to pierāda Rozetas akmens grieķu
teksts. Zinātnieks atklāja, ka kartušā daži simboli nozīmē vienu vai
divus dažādus burtus un pēc sieviešu vārdiem vienmēr tiek izmantots
viens noteikts simbols, kas nosaka sieviešu dzimti. Salīdzinot kartušu
ar Ptolemaja vārdu un kādu citu, Šampolions pamanīja, ka pirmā, otrā,
trešā, ceturtā, sestā un septītā zīme vārdā Ptolmees sakrīt ar piekto,
devīto, ceturto, otro un trešo zīmi citā vārdā. Tā jaunā zinātnieka acīm
pavērās vārds Kleopatra, bet, turpinot darbu tādā pašā veidā, –
Alexander, Berenike, Ceasar, Ramses, Tutmos. Turpmāk nezināmo simbolu
nozīmi viņš noteica, uzminot tiem ekvivalentos burtus sengrieķu valodā
un tos pretstatot. Tādējādi palēnām atklājās hieroglifu ābece.
Šampoliona atšifrēšanas metode nu jau kļuvusi par klasiku un iekļauta
daudzās lingvistikas un eģiptoloģijas mācību grāmatās.
