Vissenākās liecības par mēģinājumiem uzlabot cilvēka izskatu ar
ķirurģiskām metodēm atrodamas jau Senās Ēģiptes papirusos. Tā kā
papirusu izgatavošanas tehnoloģija tiek datēta ar 1600. gadu pirms mūsu
ēras, taču tajos aprakstītās prasmes acīmredzami izmantotas jau krietni
senāk, zinātnieki pieņēmumos par plastiskās ķirurģijas rašanos min pat
tik senu pagātni kā 3000 gadu pirms mūsu ēras.
Ēģiptieši gan īpaši
neaizrāvās ar dzīvu cilvēku ārienes izskaistināšanu, lai arī ir
saglabājušās liecības, ka, izdarot operācijas medicīnisku indikāciju
dēļ, ķirurga goda lieta bija arī rūpes par manipulāciju estētisko
aspektu.
Nost ar taukiem!
Eiropā plastiskā ķirurģija
ienāca, pateicoties senajiem romiešiem, kuri bija lieli skaistuma un
dailes slavinātāji un visa neglītā un anomālā noliedzēji. Slavenās
romiešu pirtis un publiskā atkailināšanās parādīja defektus, tāpēc
cilvēki, kuriem tādi piemita, meklēja iespējas no tiem atbrīvoties
ķirurģiskā ceļā. Tā kā tas bija izteikts patriarhāta laikmets, plastikas
ķirurgu pacienti galvenokārt bija vīrieši, kuriem tika veiktas tādas
operācijas kā apgraizīšana vai krūšu samazināšana – lai arī valdīja
ēšanas kults, tuklums nebija cieņā arī toreiz!
Papildus romiešu
ķirurgiem pavērās plašs darbalauks rētu noņemšanā: rēta uz muguras
nozīmēja vienīgi to, ka vīrietis karalaukā pagriezis ienaidniekam muguru
– tātad rīkojies gļēvulīgi – vai arī ticis nopērts ar pātagu kā vergs.
Atradās arī vergi, kuri vēlējās atbrīvoties no iededzinātajām rētām,
tiklīdz radās tāda iespēja.
Pateicība sifilisam
Vēlīnajos viduslaikos
plastiskā ķirurģija piedzīvoja īsu uzplaukuma periodu, lai arī
operācijas lielākoties tika izdarītas bārddziņu darbavietās un ar
attiecīgiem instrumentiem. Tomēr ne katrs bārddzinis varēja lepoties ar
zināšanām par deguna salīmēšanu, izmantojot paša pacienta ādas
strēmeles, – šādas prasmes tika turētas lielā noslēpumā un nodotas no
tēva dēlam.
Renesanses laikmetā plastiskā ķirurģija beidzot tika
atzīta par atsevišķu medicīnas nozari un tika dēvēta par skaistuma
ķirurģiju. Sešpadsmitajā gadsimtā veselu apvērsumu šajā jomā veica
itālis Gaspāre Taljakoci, kuru daudzi zinātnieki uzskata par mūsdienu
plastiskās ķirurģijas īsteno pamatlicēju. Viņam pavērās gana plašs
darbalauks, tā kā notika pastāvīgas divkaujas, ielu kautiņi un sifilisa
uzliesmojumi un cilvēki viegli tika pie visdažādākajām brūcēm un
pamanījās pazaudēt pat visu degunu. Atšķirībā no agrāk valdošajiem
uzskatiem, ka slimība tiek sūtīta cilvēkam kā sods, Taljakoci aizstāvēja
katra indivīda tiesības atjaunot savu ārieni un uzlabot sevi gan
fiziski, gan emocionāli, tādējādi attaisnodams paša izdarītās
ķirurģiskās manipulācijas.
Nodevīgie deguni
Pēc drūmajiem viduslaikiem
reliģiozās doktrīnas mazliet atslāba, un Taljakoci paustajam uzskatam,
ka bez deguna palikušu cilvēku neatkarīgi no notikušā iemesliem
vajadzētu uzskatīt par pacientu, nevis grēcinieku, kam jādeg elles
liesmās, piekrita aizvien vairāk mediķu. 1818. gadā Karls Ferdinands
Grēfe palaida tautās jēdzienu „plastiskā ķirurģija”, atvasinot to no
grieķu valodas vārda plastikē, kas apzīmē veidošanas jeb formas
piešķiršanas mākslu.
Amerikā plastikas ķirurgi sākotnēji nodarbojas
ar zaķalūpu un vilkarīkļu koriģēšanu, bieži vien izmantojot šim nolūkam
pašizgudrotus vai īpaši pielāgotus instrumentus. Deguna operācijas
amerikāņu ķirurgu darba kārtībā nonāca daudz vēlāk – un nevis sifilisa
vai pārlieku kareivīgu cilvēku, bet gan daudz smalkāka iemesla dēļ:
deguna forma tieši Amerikā nesaraujami saistījās ar cilvēka rasi, un
atradās ne mazums tādu, kas vēlējās tādā veidā izsisties cilvēkos.
Šarlatānu ēras beigas
Pirmais pasaules karš bija
laiks, kad ķirurgiem radās plašas iespējas pilnveidot meistarību, lāpot
kaujaslaukā gūtās brūces. Tas bija arī laiks, kad vēl nebija noteikti
strikti profesionāli kritēriji – ikviens nepieredzējis ķirurgs varēja
uzdoties par plastikas ķirurgu un izdarīt operācijas, kuru sekas bieži
vien bija amputācija vai neglītas un slikti dzīstošas rētas. Šī iemesla
dēļ plastiskā ķirurģija daudzu cilvēku prātos tika saistīta ar terminu
„šarlatānisms”. ASV punktu šādai patvaļai pielika Amerikas Plastikas
ķirurgu asociācijas izveidošana 1931. gadā: par tās biedriem varēja kļūt
vienīgi attiecīgi sertificēti un prasmīgi ārsti.
Otrā pasaules kara
laikā estētiskā ķirurģija ieguva gluži negaidītu popularitāti,
pateicoties vadoņu norādījumiem no augšas. Rūpēs par āriešu rasi Hitlers
nacistiskajā Vācijā izdeva rīkojumu, saskaņā ar kuru plastikas
operācijas kļuva obligātas gadījumos, kad vajadzēja padarīt pārāk
neglītu karavīru par īstu karavīru. Arī Benito Musolīni Itālijā
izmantoja estētisko ķirurģiju, lai uzlabotu karavīru kaujas sniegumu.
Silikona uzvaras gājiens
Viena
no populārākajām estētiskās ķirurģijas operācijām mūsdienās ir krūšu
palielināšana. ASV veiktajos pētījumos apstiprinājies, ka 2007. gadā tā
bijusi vispopulārākā operācija sievietēm. Nedalot pacientus pēc dzimuma,
vislielāko popularitāti ir iekarojusi liposakcija jeb tauku atsūkšana.
Pati pirmā krūšu palielināšanas operācija mūsdienu izpratnē notika jau
1893. gadā, kad Vācijas pilsētā Heidelbergā ķirurgs Vinsents Černi
operēja 41 gadu vecu dziedātāju, kurai no krūts tika izņemts audzējs.
Sagadīšanās dēļ sievietei uz muguras tika konstatēts cits audzējs –
lipoma, kuru ārsts ieoperēja krūtī.
Lielo krūšu popularitātes gājiens
aizsākās pagājušā gadsimta 60. gados. Pirmās, kas padarīja krūtis
formīgākas, izmantojot šķidra silikona injekcijas, bija
striptīzdejotājas. [Japānā šādas injekcijas tika izmantotas, lai
piešķirtu kaut cik apaļīgas aprises no poliomielīta cietušām kājām.]
Tomēr šī operācija bieži vien izraisīja bīstamas blaknes, kas ļaunākajā
gadījumā varēja novest pat pie krūšu amputācijas un veicināja neizbēgamu
krūšu noslīdēšanu līdz 40 gadu vecumam. Vēlāk tika izgudroti silikona
implanti, kas uz kādu laiku atrisināja krūšu palielināšanas problēmu bez
tik dramatiskām blakusparādībām.
