Andrejs dzelzceļā strādā jau vairāk nekā 30 gadus – pabeidzis tehnisko un mašīnistu skolu Krievijā, desmit gadus strādājis Maskavā, bet kopš 1987. gada ir Latvijā. "Katra diena man atšķiras no iepriekšējās. Katrreiz pa kabīni un mašīntelpu es taču pārvietojos citādi un daru citas lietas," viņš apliecina, ka savā ikdienas darbā neizjūt rutīnu.
Apkārt pilsētai 20 minūtēs
Vadot vilcienu, paveras pavisam cits skats uz pilsētu. Apkārt redzama tās industriālā vide – rūpnīcas, pamestas ēkas un noliktavas, tomēr, skatoties tālumā, saredzams Pēterbaznīcas tornis un Vanšu tilts, kas liecina, ka pilsētas centrs atrodas tepat vien blakus. "Mums ir sava dzīve, savi likumi un instrukcijas. Pat gaismas signāli ir atšķirīgi nekā automašīnām," teic Andrejs, smejoties, ka viena no vilcienu priekšrocībām ir tā, ka nav jāgaida satiksmes sastrēgumos. Arī TVNET pārliecinājās, ka apbraukt apkārt Rīgas centram no Jāņavārtu stacijas līdz pilsētas ostai, pārvietojoties tikai ar 30 km/h, var nieka 20 minūtēs.
Strādājot dzelzceļā, sapnis saglabājas
"Latvijas dzelzceļa" pārstāvis Māris Ozols norāda, ka par spīti cienījamajam atalgojumam (mašīnists saņem vidēji 600 latu mēnesī) šobrīd nozarē manāms kadru trūkums, jo jaunieši nebūt neraujoties apgūt šo profesiju.
"Daudzi nāk, bet nenoturas, tāpēc ka darba grafiks ir diezgan saspringts (mums jāstrādā arī naktīs), taču tie, kas paliek, paliek uz ilgu laiku," norāda Andrejs.
"Strādājot dzelzceļā, cilvēks saglabā savu kādreizējo sapni. Tas neizplēn, jo te nav atšķirības starp realitāti un izsapņoto. Tu dabū to, ko tu redzi."
Daudzi dzelzceļā strādājošie pat pēc motora rūkoņas var noteikt, kas tas ir par vilciena modeli. Dzelzceļnieka profesiju var apgūt Rīgas Tehniskajā universitātē, Latgales Transporta un sakaru skolā, kā arī Rīgas Valsts tehnikumā.
Vēlas aizmirst baiso, dobjo skaņu
Ir kāda lieta, par ko mašīnisti runā nelabprāt – tie ir gadījumi, kad vilciens izdzēš kāda dzīvību. Lai arī apstādināt vilcienu, kas traucas lielā ātrumā, ir neiespējami un tā vadītājus vainot nevarētu, viņi paši to ļoti pārdzīvo.
Baiso, dobjo skaņu, ar kādu ķermenis atsitas pret lokomotīvi, no atmiņas izdzēst nav iespējams.
"Gadās visādi – cilvēki paskrien apakšā vai tiek pārrauti uz pusēm," stāsta Andrejs. Viņa praksē šādi gadījumi ir bijuši, taču ļoti sen. Mašīnists norāda, ka nevēloties tos atcerēties, jo tas esot psiholoģiski smagi. Dzelzceļnieki apliecina – ja cilvēks šajā profesijā strādā piecus gadus, viņam ir bijis vismaz viens šāds gadījums.
Šā gada pirmajos mēnešos noticis neraksturīgi daudz negadījumu uz sliedēm. Tā, piemēram, kāda meitene Jūrmalā klausījusies mūziku un nav reaģējusi uz draugu saucieniem, ka tuvojas vilciens. "Katru rītu saņemam ziņojumus par to, kas notiek uz sliedēm. Lai arī cik ļoti to uzraudzītu, vienmēr kaut kas var atgadīties," teic Māris Ozols.
Monētas varot veicināt sliedes pārlūšanu
Šķiet, ikviens kādreiz ir mēģinājis uz sliedēm likt monētas un skatījies, kas notiks, kad pāri būs pārbraucis vilciens. Izrādās, ka pat viena monēta laika gaitā var radīt bojājumus sliedei, kā rezultātā tā var pārlūzt uz pusēm.
"Ar to drausmīgo spēku kaut kas tiek iespiests sliedē, rodas caurums. Ja ziemas laikā tur tiek ledus un ūdens, notiek izplešanās un izveidojas mazs caurums. Laika gaitā tas palielinās un beigās sliede var arī pārlūzt uz pusēm," skaidro Māris Ozols.
Bojājumi sliedēs atstājot iespaidu arī uz pašu vilcienu. Šajā sakarā dzelzceļnieku terminoloģijā tiek lietots tāds apzīmējums kā "kantainie riteņi". Tie prasa apkopi, jo ir jāvirpo un jāpieslīpē, lai nerastos klaudzošā skaņa.
Dzelzceļnieki joko, ka pat pēc skaņas iespējams pazīt no kurienes nāk preču vilciens, jo Kazahstānas un Ukrainas vilcieni izceļoties ar īpaši lielu troksni.
