Par to, ka okupētās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas armijām jāpazūd, PSRS vadība nešaubījās ne mirkli. Baltkrievijas sevišķā kara apgabala karaspēka pavēlnieks ģenerālpulkvedis Pavlovs 1940. gada 21. jūnija slepenajā ziņojumā PSRS aizsardzības tautas komisāram maršalam Timošenko uzsvēra: ''Lietuvas, Latvijas un Igaunijas armijas daļu atrašanos vienā vietā uzskatu par neiespējamu.'' Viņš piedāvāja visu triju valstu armijas atbruņot un ieročus izvest uz PSRS vai arī pēc personālsastāva ''tīrīšanas'' izmantot tās iespējamajos karos ''pret rumāņiem, afgāņiem un japāņiem''.
''Visos gadījumos uzskatu par nepieciešamu latviešus atbruņot pilnīgi,'' uzsvēra ģenerālpulkvedis.
Maskavā tomēr nolēma iet viltīgāku ceļu.
Vispirms Latvijas armiju pārdēvēja par ''Tautas armiju'' un par komandieri iecēla ģenerāli Robertu Kļaviņu. 1940. gada 25. jūnija apkārtrakstā ģenerālis rakstīja: ''Atstājot ikviena karavīra brīvai uztverei un vērtēšanai dažādo notikumu un izvirzīto jautājumu politisko pusi, kā tie tiek apgaismoti dažāda novirziena presē, visu priekšnieku pienākums tomēr ir norādīt padotiem un objektīvi ar viņiem iztirzāt tādas parādības, kas nesaskan ar disciplīnas un kārtības uzturēšanas prasībām karaspēkā, ja tādas nāktu kur priekšā. Es esmu pārliecināts, ka, strādājot šādā garā un bez kādas politiskas tendences, mūsu armijas disciplīna vienmēr atradīsies pienācīgā augstumā un armijas normālais darbs noritēs vienprātībā un labā saskaņā arī turpmāk.'' Cerības ''strādāt bez politiskas tendences'', protams, bija naivas. Jau okupācijas pirmajos mēnešos no armijas padzina 55 virsniekus. Drīz sākās virsnieku aresti.
''Poļitruku'' laiks
Ar ''tautas'' valdības 1940. gada 4. jūlija likumu visās divīzijās, pulkos un atsevišķās karaspēka daļās, kā arī kara iestādēs, tika iecelti politiskie vadītāji. Maršala Timošenko 1940. gada 17. augusta pavēles ievaddaļā tika norādīts: ''Pastāvošās armijas Igaunijas, Latvijas un Lietuvas PSR saglabāt uz 1 gada termiņu, attīrīt no neuzticamiem elementiem un pārveidot katru armiju par teritoriālo korpusu, ņemot vērā, ka komandējošais sastāvs pa šo laiku pabeigs krievu valodas apguvi un atkārtotu militāro apmācību, pēc tam teritoriālos korpusus nomainīt ar eksteritoriāliem, kurus formē uz vispārējiem pamatiem.'' Baltijas sevišķā kara apgabala štābs sagatavoja LPSR Tautas komisāru padomes lēmuma projektu par Latvijas ''Tautas armijas'' pārveidošanu 24. teritoriālo strēlnieku korpusā, kam bija jāzvēr uzticība PSRS. Korpusā, kā arī abās divīzijās (181. un 183.) izveidoja PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķās daļas, kuras pārbaudīja korpusa karavīru personas lietas un sprieda par viņu ''uzticamību'' vai ''neuzticamību''. Līdz 1940. gada 10. novembrim no armijas atvaļināja kopumā 5852 personas. Sarkanās armijas karaspēka daļās pārskaitīja 19 035 personas, bet atvaļināšana vēlākajos mēnešos turpinājās.
Ar maršala Timošenko 1940. gada 19. septembra pavēli par korpusa komandiera Kļaviņa vietnieku tika iecelts ģenerālmajors Čistjakovs. Arī citos atbildīgos amatos sāka iecelt krievu virsniekus. Izlemjot kadru jautājumus, Baltijas kara apgabala pavēlniecība ar 24. strēlnieku korpusa pavēlēm vienkārši nerēķinājās. Tā ar korpusa pavēli par 181. divīzijas štāba operatīvās daļas priekšnieku bija iecelts pulkvežleitnants Lejiņš, bet Baltijas kara apgabala štāba kadru daļa šajā amatā ielika majoru Gurjašovu. 1940. gada 13. septembrī par 183. strēlnieku divīzijas kara komisāru iecēla pulka komisāru Rjabcevu un uz šo karaspēka daļu nosūtīja 75 no PSRS ieradušos politiskos darbiniekus. ''Poļitruku'' ieplūdināšana 24. strēlnieku korpusā turpinājās nepārtraukti.
1940./1941. gada rudenī un ziemā daudzi karavīri tika arestēti, bet 1941. gada maijā – jūnijā par ''pretpadomju sazvērestības organizēšanu'' arestēja bijušos Latvijas armijas ģenerāļus Vili Spandegu un Rūdolfu Klinsonu, 24. korpusa komandieri ģenerālleitnantu Kļaviņu, 183. divīzijas komandieri ģenerālmajoru Andreju Krustiņu, kā arī vairākus citus augstākos virsniekus. Pēc PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas 1941. gada 29. jūlija sprieduma viņus nošāva.
Latviskuma nīdēšana
Sākumā pastāvēja cerības, ka 24. teritoriālajā korpusā latviešu valoda saglabāsies gan ikdienā, gan lietvedībā. Bet 1940. gada rudenī līdz ar krievu komandieru un ''poļitruku'' sarašanos korpusā latviešu valodu sāka izspiest krievu mēle. Visās karaspēka daļās noteica krievu valodas kursus. Lietvedībā sāka dominēt krievu valoda, daudzkārt arī latviešu – krievu valodas sajaukums. Piemēram, 1940. gada 28. decembrī 181. strēlnieku divīzijas štāba priekšnieka vietnieks pulkvežleitnants Salnājs ziņojumā korpusa štāba priekšniekam norādīja: ''13. decembrī noturētā seminārā par ''ļičnoje ģelo'' (personas lietu. – J. R.) vešanu uz vispārējo darbvedību komandējošā sastāva reģistrācijai tika norādīts, ka divīzijas štāba kadru nodaļai ir jāved kartotēka par visu komandējošo sastāvu divīzijā, sākot ar vada komandieri līdz divīzijas komandiera palīgam ieskaitot. Kartotēkas vešanai nepieciešamas ''služebniji kartočki'' (dienesta kartītes. – J. R.), kādas tika sastādītas pie ''ļičnoje ģelo'' ievešanas un reizē ar pēdējām nosūtītas uz PRIBOVO (Baltijas sevišķo kara apgabalu. – J. R.) kadru nodaļu, no kurienes atpakaļ netika saņemtas.''
Liela problēma bija dokumentu drukāšana krievu valodā. Krievu šrifta rakstāmmašīnu bija maz, tādēļ rakstāmmašīnām burtus nācās pārlikt no latviešu valodas uz krievu valodas burtiem. Ātri šis jautājums atrisināms nebija. Atsevišķā zenītartilērijas diviziona komandieris 1940. gada 30. novembrī korpusa ierindas daļas priekšniekam rakstīja: ''Virsdienesta virsnieku ''Ļičnije ģela'', ''Autobiogrāfijas'', ''Atestācijas'' utt. ir sagatavotas, bet, ievērojot to, ka nav nekur dabūjama rakstāmmašīna ar krievu šriftu, tālāka izpildīšana nav iespējama.
1940. gada 29. augustā izveidotās Latvijas armijas likvidācijas komisijas priekšsēdētājs Tabaks."
23. septembra sēdē klātesošajiem paziņoja, ka viņam ienākušas ziņas, it kā bijušās ''Tautas armijas'' karavīru grupas, ejot vai braucot pa ielām, dziedot agrākā režīma populārās dziesmas. Komisija nolēma lūgt armijas komandieri dot rīkojumu, lai šādas dziesmas netiktu dziedātas. Turklāt ar korpusa komandiera 1940. gada 15. oktobra pavēli noteica: ''Karaspēka vienībām, izejot pastaigāties pēc plkst. 22, nedziedāt. Brīvības pieminekli nesveicināt ne atsevišķiem karavīriem, ne karaspēka vienībām.'' Savukārt armijas likvidācijas komisijas 28. oktobra sēdē nolasītais LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča slepens rīkojums vēstīja: ''Latvijas PSR teritoriālā korpusa karavīri joprojām dzied dziesmas, kas neatbilst sociālistiskas valsts ideoloģijai, bet pauž bijušā režīma tendences. Uzdodu šā jautājuma revidēšanai sastādīt nedēļas laikā komisiju, kam jāsastāda jauns karavīru dziesmu krājums. Šai krājumā uzņemamas vienīgi tagadējam laikam atbilstošas dziesmas. Komisijā jāaicina arī LPSR rakstnieku apvienības un LK(b)P pārstāvji. Komisijai darbs jāveic 2 nedēļu laikā. LPSR teritoriālā korpusa karavīriem jānorāda, ka dziesmas, kas nav krājumā uzņemtas, turpmāk dziedāt aizliegts. Līdz krājuma iznākšanai karavīru zināšanai publicējams aizliegto dziesmu saraksts.''
Cits nacionālā gara nīdēšanas piemērs bija 1941. gada janvārī 186. strēlnieku pulka artilērijas apgādes priekšnieka kapteiņa Volgajeva izsūtītais apkārtraksts: ''Pulka komandieris pavēlēja visiem komandieriem, kam ir zobeni, līdz š. g. 20. I izgriezt no zobena roktura bij.[ušās] Latvijas valsts ģerboni un ugunskrustu. Minēto darbu izdarīt ieroču darbnīcās Slokā un Dobelē.''
24. korpusa gals
Par 24. korpusa pēdējām dienām pulkvedis Kārlis Tirzītis jau pēc Otrā pasaules kara žurnālā ''Laiks'' rakstīja: ''Ar kara izcelšanās brīdi korpusu līdz ar citām Baltijas kara apgabala rietumu daļā novietotām sarkanarmijas daļām iekļāva 27. armijā, kuras štābs kara pirmās dienas atradās Rīgā. Vācu armijas straujā uzbrukuma un pirmo uzvaru radītais sajukums sarkanarmijas vadībā atsaucās arī uz korpusu. Korpusa vadība saņēma pavēles, bieži pretrunīgas un neskaidras, ko drīz vien atkal atcēla vai grozīja. 23./24. jūnijā korpusa štābu līdz ar sakaru un sapieru bataljonu Litenes stacijā iesēdināja vagonos. Tajā pašā laikā Gulbenes stacijā iekrāvās korpusa artilērijas pulks un citas 181. divīzijas daļas. Ceļa mērķis nebija zināms, bet runāja par korpusa pārvešanu caur Abreni un Daugavpili uz Viļņu. Daži vilcieni ar korpusa daļām aizgāja līdz Rēzeknei un pat līdz Višķiem, bet pēc tam tos atgrieza atpakaļ it kā uz Rīgu. Vēlāk arī šo ceļa mērķi grozīja un pavēlēja atgriezties nometnēs. 183. strēlnieku divīzija jau pirms tam gājiena kārtībā bija pārvietota uz Carnikavas nometni, no kurienes to pārvietoja tālāk uz Cēsīm. 29. jūnijā šai divīzijai pavēlēja uzsākt gājienu uz Madonu, vienu pulku izsūtot uz Krustpili pāreju nodrošināšanai pār Daugavu.
Jau pirmās ziņas par Vācijas – padomijas kara sākšanos un baumas par vācu armijas panākumiem, par spīti draudošiem nāves sodiem, korpusa vienībās radīja dezertieru strauju pieaugumu. Vēlāk, sākoties komunistu vietējo varas vīru bēgšanai un jo sevišķi parādoties atpakaļ plūstošu dezorganizētu sarkanarmiešu pūļiem, korpusā sākās latviešu karavīru masveida dezertēšana.
30. jūnijā korpusa komandieris ģenerālmajors Kačanovs palikušiem korpusa štāba latviešu virsniekiem noprasīja, vai viņi vēlas turpināt dienestu sarkanarmijā vai, ja sarkanarmijai nāktos atkāpties uz Krieviju, tie gribētu palikt Latvijā. Tos, kas izšķīrās par palikšanu Latvijā, atvaļināja, izsniedzot apliecības par atvaļināšanu. Atvaļinātiem pat deva padomu, kā labāk nokļūt uz vietām, kur katrs bija nodomājis doties. Arī dažās korpusa vienībās, bet ne visās, bija notikušas līdzīgas atvaļināšanas, kamdēļ jādomā, ka par to būs bijis kāds rīkojums ''no augšas''. Palikušie korpusa latviešu karavīri iejuka atpakaļ plūstošo sarkanarmiešu masā. Sarkanarmijas latviešu teritoriālais strēlnieku korpuss beidza eksistēt.'' Daļa latviešu karavīru piespiesti vai labprātīgi vēlāk iekļāvās sarkanajā ''latviešu divīzijā''. Retam izdevās pārkļūt pāri frontei un nonākt vācu okupētajā Latvijā. Daudzi latviešu karavīri meklēja patvērumu Vidzemes un Latgales mežos, apvienojās partizānu grupās un piedalījās atejošo sarkanarmiešu apkarošanā. Vēl daļa korpusa latviešu karavīru nonāca vācu gūstā, kur viņus atšķīra no krieviem un nosūtīja uz Austrumprūsijas gūstekņu nometnēm un samērā drīz atbrīvoja. ''Vāciešu toreizējā izturēšanās pret baltiešu gūstekņiem pretēji tam, kā viņi izturējās pret krievu gūstekņiem, visumā bija korekta un atbilstoša starptautiskiem noteikumiem,'' atzīmēja Tirzītis.
***
Uzziņa
1940. gada novembrī latviešu karavīriem aizliegtās dziesmas
"Dievs, svētī Latviju"
"Lai līgo lepna dziesma"
"Tev mūžam dzīvot, Latvija"
"Tautas vienotāja"
"Lielā junda" (Kalniņa)
"Vakara junda" (Marvi)
"Dziesmu kalnā"
"Daugava abās malās"
"Klusi lauki, rāmas tāles"
"Daugava puto balta"
"Uz ežiņas galvu liku"
"Kam drosme ir un goda prāts"
"Lāčplēša dziesma"
"Mēs esam nu kungi"
"Latviski lai atskan dziesmas"
"Kas īstens latvietis"
"Pie Baltijas (tā tekstā. – J.R.) jūras"
"Ko sirmie zvani junda"
"Titānu cilts"
"Pretim gaišai dzīvei"
"Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt"
"Sargs pie Daugavas"
"Dažu skaistu ziedu"
"Pulkveža atgriešanās"
