Neatkarīgā: – Uz Bratislavu dosimies salīdzinoši spēcīgāki vai vājāki nekā pērn? No vienas puses, izlases kodolam bijis vēl viens labs treniņu gads KHL, no otras puses, pirms PČ virmojušas kaislības ap Latvijas izlases sastāvu.
– Tā nevar pateikt, stiprāka vai vājāka. Gandrīz visi spēlētāji piekrituši spēlēt izlasē, dažiem ir problēmas ar veselību, piemēram, Mārtiņam Karsumam. Tikko viņš beidza spēles KHL, aizsūtījām viņu uz ļoti labu klīniku Vācijā uz ceļa operāciju. Cerības, ka trīs nedēļu laikā viņš atlabs, diemžēl nepiepildījās. Jānim Spruktam ir psiholoģiskas problēmas, kas viņam šodien liedz saņemties un piespiest sevi spēlēt.
– Agrāk gan hokejā, gan, piemēram, basketbolā, sportistu galvenais mērķis bija nokļūt Latvijas izlasē, par ko, šķiet, tagad sportisti vairs tā nedeg. Tā ir tendence?
– Piekrītu. Agrāk spēlētāji ļoti gribēja spēlēt izlasē, jo vairāk domāja par to, ka kāds klubs paņems un būs lielāka alga, kas agrāk nebija tik liela. Eiropā četri, pieci, seši tūkstoši mēnesī skaitījās labs atalgojums. Ja piedāvā tūkstoti vai pusotru vairāk, jau bija ļoti labi. Tagad, līdz ar KHL dibināšanu, situācija ir mainījusies, puiši labi nopelna. Bet tie, kas piekrituši izlasē spēlēt, domāju, lielā mērā to dara apzinīguma dēļ pret valsti, hokeju. Viņi jau uzreiz neatnāca uz Dinamo, bet izgāja garu un grūtu ceļu, sākot no bērnu un jaunatnes hokeja, kur arī federācija ieguldījusi lielus līdzekļus. Mēs jau gadiem veidojam bērnu un jaunatnes čempionātu, maksājam par ledu, tiesnešiem, kas prasa lielus līdzekļus. Protams, klubs uztur spēlētājus, vecāki maksā par ikdienas treniņiem, bet attīstības stimulu dod sacensības, čempionāts, ko federācija rīko. Manuprāt, puiši to ļoti labi saprot.
– Tad no viņu puses tas ir vairāk žests, vai tomēr PČ kaut ko dod arī viņu karjerai?
– Viņiem sevi ir jāparāda starptautiskā līmenī. Daudzi no viņiem vēl ir jauni puiši, kam viss vēl priekšā, nevar domāt, ka visu mūžu viņiem pietiks ar Dinamo Rīga. Varbūt kāds ieraudzīs, piedāvās ko labāku, parādīsies viņu spējas. Vispirms jau arī sev jāpierāda, ka viņi ir labā formā, var kaut ko sasniegt.
– Plašu rezonansi radīja jūsu intervija Sporta Avīzē. Lai arī juridiski jums taisnība, ka LHF var Dinamo Rīga aizliegt spēlēt KHL un, kā pats minējāt, nez vai to darītu, priekš kam bija vajadzīgi šādi asi izteikumi pirms čempionāta? Arī Dinamo Rīga padomes priekšsēdētājs Juris Savickis nepalika atbildi parādā, sakot, ka jūs negatīvi ietekmējāt Dinamo spēli pret Jaroslavļas Lokomotiv, nelaikā izsakot piedāvājumu komandas kapteinim Sandim Ozoliņam kļūt par izlases menedžeri, un atkārtota līdzīga rīcība varētu mainīt Dinamo attieksmi pret izlasi.
– Man nebija sliktu nolūku, bet gribēju teikt, ka tāds variants varētu būt. Līdz šim Dinamo vadība par to pat neiedomājās. Es tikai gribēju, lai viņi saprot, ka mums ir ļoti cieši jāsadarbojas, ko pēdējā laikā arī darām.
– Dinamo spēlētāji jau veido izlases kodolu, vienlaikus komanda izmanto spēlētājus, kas izauguši, kā minējāt, LHF atbalstītajā sistēmā, tāpēc loģiski, ka vajadzētu būt sadarbībai. Jautājums – kādā formā? Vai domstarpības ir tikai par to, ka Dinamo nevēlas maksāt federācijai par jaunatnes hokeja attīstīšanu?
– Domāju, jautājums ar laiku sakārtosies. Piemēram, Krievijā federācija par atļauju zem KHL vārda veidot čempionātu, kas faktiski ir Krievijas čempionāts, maksā federācijai 150 miljonus rubļu gadā, tas ir vairāk par divarpus miljoniem latu, lai tā priekš klubiem gatavotu jaunus spēlētājus. Ja šodien Dinamo pats jau no sākuma – piecu, sešu gadu vecuma – trenētu bērnus un novestu viņus līdz posmam, kad vismaz divi, trīs spēlētāji ienāk Dinamo pamatsastāvā, nebūtu šādu jautājumu. Bet šodien viņi par brīvu smeļ klubu izaudzinātus spēlētājus, kuros lielus līdzekļus ieguldījuši ne tikai vecāki un klubi, bet arī federācija.
– No Savicka kunga par to nav izpratnes?
– Domāju, ka pēdējā laikā viņš jau sāk to saprast.
– Kādu redzat vēlamo hokeja finansēšanas modeli, gan spēlētāju, gan haļļu, treniņu? Cik lielā mērā būtu jāiesaistās vecākiem, uzņēmējiem, valstij, pašvaldībām?
– Kā ir tagad, turpināties nevarēs! Prasības ar katru gadu aug. Ja turpmāk valsts atteiksies finansēt, diez vai hokejs Latvijā attīstīsies.
Tas, ka šodien ir Dinamo Rīga, ir ļoti labi. Kad veidojās KHL, es biju pirmais, kas tikās ar Krievijas Hokeja federāciju, sakot, ka mēs ļoti gribētu piedalīties čempionātā, jo mums ir maza valstiņa, spēlētājus uz pirkstiem var saskaitīt. Sezonas sākumā visi izbrauc spēlēt uz ārzemēm otrajās, trešajās līgās, un, atbraucot pirms PČ, katram ir savs spēles līmenis, nav laika komandu sagatavot. Mana ideja, ka potenciālie izlases spēlētāji visu sezonu spēlēs vienā komandā, bija ļoti pareiza. Krievijā, Zviedrijā, Čehijā, Somijā uz katru izlases kandidātu ir pa sešiem, septiņiem kandidātiem. Ja mums uz vietu ir divi kandidāti, jau ir kaut kas fantastisks! Esmu gatavs atklāti draudzēties un veidot kopīgu programmu ar Dinamo Rīga, esam ar valdes priekšsēdētāju (Aigaru Kalvīti) runājuši, ka izveidosim programmu visai sezonai.
– Bet ko no valsts gaidāt? Tikai naudu federācijai?
– Pērn decembrī izcīnījām U-20 tiesības spēlēt augstākajā līgā, nupat U-18 izgāja A grupā, bet neviens no valdības, parlamenta pat paldies nepateica, arī ne uz vienu spēli neatnāca! Vai tas nav sāpīgi? Tas ir kolosāls panākums! Pasaulē mūs uztver kā hokeja lielvalsti. Parādiet vēl sporta spēļu komandas, kas sasniedz tādus rezultātus! Turklāt hokejs ir viens no vadošajiem sporta spēļu veidiem. Bet tā ir mūsu nākotne, mūsu seja, tēls. Uz U-18 pasaules čempionātu Rīgā izlūdzos Rīgas mēram Nilam Ušakovam, lai atnāk uz atklāšanu, par ko viņam paldies. Viņš bija aizņemts, uzreiz aizgāja prom. Bet neviens nedz paldies pateica, nedz puišus apsveica, lai gan jau pirms pēdējās spēlēs bija zināms, ka izcīnīta pirmā vieta.
Valsts LHF šogad budžetā iedeva tikai 93 000 latu. Kauns! Lai pieņemtu visas komandas uz U-18 pasaules čempionātu, man vēl 90 000 bija jāpiemaksā! Par ledu maksāju 5000 latu dienā, kopā tikai par ledu vien samaksāju ap 40 000 latu!
– Eiropas ledus nomas tirgus cena esot 60–80 eiro stundā, piemēram, Norvēģijā, Vācijā, jo lielākoties halles tiek dotētas, jo ir izpratne par to lomu sabiedrībā, konkrētajā pašvaldībā, kas dod darba vietas, infrastruktūru, veselīgu nodarbi bērniem. Kā ir ar šo izpratni un atbalsta sistēmu Latvijā, un kāda tā būtu optimāla?
– Pa visiem 20 neatkarības gadiem valsts nav uzbūvējusi nevienu halli, pat slidotavu, lai bērni varētu mācīties slidot. Visas uzbūvētas par privātiem līdzekļiem. Kur vēl pasaulē tā ir? Varu nosaukt daudz valstu, kur visur bērniem slidot mācības, hokejs ir par brīvu: Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Krievijā, Čehijā, tagad arī Slovākijā. Bet es labi saprotu – Izglītības un zinātnes ministrijai, kam pakļauts sports, pietiek problēmu, ko risināt, sports tiek finansēts pēc pārpalikuma principa. Es ar izglītības ministru Rolandu Broku vēl ne reizes neesmu ticies atšķirībā no iepriekšējiem ministriem, ar kuriem paguvām sadraudzēties, vienmēr izrunājām problēmas. Domāju, ka viņam to sportu uzspieda, bet viņš pats no tā ir tālu.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
