Rīgas "Dinamo" komanda 2008. gadā pirms KHL pirmās sezonas. Pirmajā rindā no kreisās: Sergejs Naumovs, Mārtiņš Cipulis, Atvars Tribuncovs, Aleksejs Širokovs, Artis Ābols, Jūliuss Šuplers, Miroslavs Miklošovičs, Aleksandrs Ņiživijs, Marks Hartigans, Marsels Hosa, Edgars Masaļskis. Otrajā rindā: Fjodors Mazurs, Aleksejs Hromčenkovs, Oļegs Sorokins, Viktors Bļinovs, Kristaps Sotnieks, Filips Novāks, Juris Štāls, Lauris Dārziņš, Armands Bērziņš, Ronalds Petrovickis, Toms Hartmanis, Rodrigo Laviņš, Guntis Galviņš, Mihails Šoštaks, Āris Aivars. Trešajā rindā: Jānis Ozoliņš, Ervīns Muštukovs, Edgars Apelis, Aigars Cipruss, Maksims Širokovs, Miķelis Rēdlihs, Krišjānis Rēdlihs, Agris Saviels, Ģirts Ankipāns, Jānis Straupe, Gints Meija, Ronalds Cinks, Mets Elisons, Dūvijs Vestkots.
Svētdien apritēja desmit gadi kopš Rīgas “Dinamo” pirmās spēles Kontinentālajā hokeja līgā. Liktenim bija labpaticies, ka ambiciozo projektu iesvētīja rīdzinieku uzvara Habarovskā pret “Amur” – 4:2. Vēsturiskie pirmie vārti 13. minūtē vairākumā Aleksandram Ņiživijam, vēl iemeta Marsels Hosa, Miķelis Rēdlihs un beigās Mets Elisons tukšos vārtos. Edgars Masaļskis rīdzinieku cietoksnī atvairīja 33 no 35 metieniem. Komandas dalībnieki atceras to spēli, sezonu, sevi un komandu, kas debijas čempionātā izcīnīja desmito vietu, bet izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā sērijā ar 0:3 piekāpās Maskavas “Dinamo” (0:4, 1:7, 3:4).
Ģirts Ankipāns: “Protams, tajā pavasarī necerēju, ka būšu Rīgas “Dinamo”. Jūliuss Šuplers mani zināja un uzaicināja uz nometni. Biju ļoti labi fiziski sagatavojies, visu vasaru ar Kārli (Skrastiņu) trenējāmies kopā un esmu pateicīgs viņam, ka nokļuvu komandā. Kārlis togad uz pasaules čempionātu nebrauca un mēs ļoti agri sākām trenēties.
Pats sākums bija tāda svētku sajūta – ka esam un piedalāmies šādā turnīrā. Pirmais lidojums uz Habarovsku, neizgulējušies, bet uz emocijām ripas sakrita un uzvarējām, nelikās reāli. Pirmajā mājas mačā uzvarējām Oļega Znaroka “MVD” ar 2:1, es guvu savus pirmos vārtus – Dūvijs (Vestkots) uzmeta no zilās līnijas, pieliku nūju un ripa izlidoja vārtsargam starp kājām. Tie bija pirmie KHL vārti Rīgā.
Tosezon spēlēju kopā ar Marselu Hosu un Metu Elisonu, ar kuriem arī dzīvē ļoti labi sapratāmies. Nē, viņi mani nevērtēja kā zemāku spēlētāju un arī es uz viņiem neskatījos kā citplanētiešiem. Plus vēl bija forši aizsargi Vestkots ar Filipu Novāku. Vairākumā es negāju, bet spēlēju mazākumā. Izveidojās super ķīmija. Braucām uz kartingiem, Hosam un Novākam ļoti ātrums patika. Gribējām lidot ar deltaplānu, bet sākās rudens un nesanāca.
Jūliuss Šuplers bija interesants treneris, es nedaudz saistu kopā – viņš, Kurts Lindstrēms, Bobs Hārtlijs. Mācēja panākt, ka katrs spēlētājs jutās ļoti svarīgs. Mani arī vienmēr uzmundrināja. Tā komanda bija ļoti spēcīga, it kā bijām savākti no malu malām, bet jau ar pieredzi pasaules čempionātos, ārzemnieki spēlējuši NHL, Vestkots un Hartigans ieradās Rīgā kā titulēti hokejisti, pārējie brauca iekarot jaunu tirgu. Labi jaunie. Valdīja teicama gaisotne.
Vai es šobrīd kā ģenerālmenedžeris atlaistu spēlētāju, ja izpildītos tā, kā dažs ārzemnieks toreiz pirms sezonas? Zini, gadi iet un spēlētāji kļūt profesionālāki, manā komandā tā pilnīgi noteikti nenotiktu. Jā, vīri pārkāpa režīmu, bet nebija jau arī nekāds krimināls.”
Artis Ābols: “Jau pats lidojums uz Habarovsku bija notikums – Rīgas lidostā stāvēja “Jak-42”, Viesturs (Koziols) visu cītīgi fotografēja, bet hops – izkāpj ārā. Izrādās, viņš nelido ar mums. Aizlidojām līdz Habarovskai, tur nevarēja nosēsties un lidojām uz Blagoveščensku, ap 700 kilometri. Attaisīja pakaļu vaļā, stāvam. Pienāk kundze – otkuda posudina? (No kurienes gaisa kuģis – kriev.). Pilots nosvilpās – kāpjam iekšā! Šuplers lika aizvērt iluminatorus un iet gulēt, ceļamies gaisā, bet čaļi guļ starp krēsliem, kāds piecēlies kājās.
Viesnīcā skatos – nav manas žaketes. Pirmsspēles sapulcē Julo zīmē, ko mēs darīsim, žaketes piedurknes līdz pirkstu galiem. Pēc tam saku – viss labi, bet tā ir mana žakete. Uzvarējām, forši. Nākamajā vakarā punktu dabūjām (6:7 bullīšos). Tad Novokuzņecka mums pārgāja pāri ar 7:0, Novosibirskā sabojājām skatu (1:2 papildlaikā un 1:6), atbraucām mājās, vadība tāda neapmierināta – vajadzējis kaut ko vairāk.
Man lidot vispār nepatīk, atceros, ka no Habarovskas uz Novokuzņecku lidmašīna stundas trīs kratījās kā pa grants ceļu braucot. Mierināju sevi – guli, guli, viss kārtībā.
Vēl jūnija sākumā pats sevi mānīju, ka būšu Rīgas “Dinamo” kā spēlētājs, teicu Aleksejam Hromčenkovam, kādas slidas jāsūta. Bet man bija lauzta roka. Vienā dienā pasauca uz biroju pie Viestura un piedāvāja iet Šupleram par palīgu. Laime nelaimē. Tas man bija kā avanss, daļu no sezonas stāvēju un apjautu, ka spēlēšana beigusies.
Neviens īsti nezināja, ko gaidīt no komandas. Nepareizi darījām, jo nebija pieredzes – nenormāli agri lidojām, tur trenējāmies. Lielu sezonas daļu bija saraustīts miegs. Lielākais wow bija izslēgšanas spēles pret Maskavas “Dinamo”, visa arēna balta, kā NHL. Brauca labākās krievu komandas, gandrīz katru spēli bija pilna halle. Normunds (Sējējs) ļoti veiksmīgi atveda leģionārus, Šuplers uztaisīja Hosu par to spēlētāju, kādu mēs viņu zinām.”
Aleksandrs Ņiživijs: “Pirmos vārtus atceros labi – lielajā vairākumā Atvars Tribuncovs uzmeta no zilās līnijas, veiksmīgi tiku pie vārtsarga atsistās ripas. Es jau Krievijā biju spēlējis pirms tam, līdz ar to tikai vēlāk atnāca apziņa, ka šie tomēr ir vēsturiski vārti. Skatos uz šo bildi – ļoti pozitīvas atmiņas, laba komanda un par spīti krīzei gandrīz vienmēr bija pilna halle, mūs patiesi mīlēja un atbalstīja. Pirmās trīs sezonas bija ļoti veiksmīgas.”
Lauris Dārziņš: “Bildē dažiem spēlētājiem ir tik daudz gadu, cik man šobrīd. Rūdīti, pieredzējuši, bet man šķiet, ka laiks paskrējis un es diži neesmu mainījies. Bet es jau tobrīd biju pārliecināts par sevi, katrs komandas dalībnieks gāja visu karjeru, lai spēlētu augstā līmenī un prieks, ka beidzot radās iespēja to darīt mājās. Pozitīvas, siltas atmiņas. Mēs tajā un arī nākamajās divās sezonās paveicām diezgan lielas lietas, tāpēc zinu, ka tas ir iespējams. Viens no manas paaudzes spēlētāju uzdevumiem ir iedvesmot jaunos, ka viss ir paveicams, izslēgšanas spēlēs visādi brīnumi notiek.
Pirmajā sezonā spēlēju kopā ar Miķeli Rēdlihu un Armandu Bērziņu, ar kuru mūs saista liela vēsture – kāzās bija mūsu vedējtēvs, tā kā – labākais draugs, un ceru, ka tā arī paliks līdz mūža galam. Jāpateicas Šupleram, ka viņš redzēja mūsos degsmi un par laimi mums pietika jaudas palīdzēt komandai, pārāk nejauca ārā un deva laiku iespēlēties. Pavadījām kvalitatīvas sezonas, pirms tam jau pasaules čempionātos kopā spēlējām.
Atceros, ka Ronalds Cinks toreiz vēl mācījās Hanzas vidusskolā. Reiz pēc treniņa vedām viņu uz skolu, es biju kā šoferis, bet Armands ar savu melno džipu brauca pa priekšu ar ieslēgtām bākugunīm tēlojot miesassargu. Speciāli piebraucām starpbrīdī, lai ainu redzētu vairāk cilvēku. Armands izkāpa un pārliecinājās, ka viss ir droši, atvērām Ronaldam durvis un pavadījām līdz ieejai.”
Edgars Masaļskis: “Uz Habarovsku lidojām 17 stundas, gulējām uz grīdas un vēl nezin kā, nelabvēlīgi laika apstākļi. Šausmīgi dīvaini bija spēlēt, fiziski ļoti grūti. Īsti nezinājām, kāds ir KHL hokejs, bet veiksmīgi uzvarējām un sapratām, ka varam.
Skatos bildē – jauni puikas, Lauris jauns un perspektīvs, Oļegs Sorokins, Mārtiņš Cipulis, Aleksejs Širokovs kapteinis, laikam komanda balsoja, bet precīzi neatceros. Agrim Savielam tas laikam bija vienīgais brauciens, Šuplers viņu īsti nemīlēja. Ar Sergeju (Naumovu) ļoti labi sadzīvojām.
Tajā brīdī manā galvā bija domas, kā veiksmīgi nospēlēt un turpināt karjeru, gribēju spēlēt KHL un ar laiku izsisties uz lielākām komandām. Vienreiz biju mēģinājis jaunībā spēlēt Krievijā, neizdevās un iekšā bija tāds nepiepildīts sapnis. Man tas nelikās kaut kas nesasniedzams. Tad bija atgadījums, kas mani atsvieda krietni atpakaļ (komandas vakariņas pēc pirmās mājas spēļu sērijas beidzās ar lauztu potīti un līguma laušanu – I. S.) un dabūju sākt visu no jauna. Tā bija viena no manām lielākajām dzīves mācībām. Otrajā KHL gadā tikai sapratu, uz ko esmu spējīgs. Jaunajiem tagad varu ieteikt – ir jāmācās no citu kļūdām, un galvenais – strādāt, strādāt, strādāt. Es nebiju talantīgākais vārtsargs, bet ar darbu var sasniegt lietas, kas ir šķietami nereālas.”
Miķelis Rēdlihs: “Uzreiz smaids sejā ieraugot šo bildi, mazliet nostaļģija. Pirmais gads, pilnīgi neticas, ka nu jau sākas 11. sezona. Tas bija jauns sākums, katrs kaut kur spēlējām, sagājām kopā un mēģinājām pierādīt, ka varam. Bija liels saviļņojums, es līdz tam spēlēju Baltkrievijas čempionātā un daudz variantu nebija tikt augstākajā līmenī. Tas, ka izveidoja “Dinamo”, radīja iespēju sevi pierādīt. Man bija pilnīgs jaunības maksimālisms.
Ar Krišjāni visus desmit gadus, izņemot divus, ko pavadīju Jaroslavļā, dzīvojām izbraukumos vienā numuriņā. Mazliet jocīgi, ka viņa nav vairs komandā, tagad pirmajā turnīrā Ņižņijnovgorodā dzīvoju kopā ar Andri Džeriņu.”
Juris Savickis: “Komanda veidojās ļoti īsā laikā – trijos mēnešos. Bija pat tā, ka spēlētājus devāmies lūkoties ar privāto lidmašīnu. Reiz uz ledus aizgāju paslidot ar Šupleru, viņš nolika piecas ripas, vārtsargu un visas piecas ar šķēlienu ielika devītniekā. Gāja raibi, bet uz emocijām diezgan tālu tikām. Tagad ir daudz pragmatiskāka, racionālāka un profesionālāka pieeja. Pirmie gadi bija ļoti emocionāli. Kā cilvēki fanoja par Hosu! Bet tagad komanda spēlē daudz labāk kā pirms desmit gadiem, tiesa, arī citi pa šo laiku izauguši.
Sākumā spēlētājiem maksāja baigās naudas – puiši spēlēja Latvijā par diviem, trim tūkstošiem un pēkšņi kļuva bagāti, pāris gadu laikā – miljonāri. Dārgākais spēlētājs Rīgas “Dinamo” vēsturē ir Sandis Ozoliņš – tuvu pie miljona eiro sezonā. Tālāk nāk Hosa, Hartigans, kuriem maksāja uz pusi mazāk. Zemāka līmeņa spēlētājiem bija stipri mazāk kā šobrīd – 50, 60, 70 tūkstoši. Tagad normāliem cilvēkiem mazāk par 150 nevar piedāvāt.”
