Tiem, kuri izjūt un saredz svētku dziļāko jēgu, nekāda priekšā teikšana nav vajadzīga, bet tiem, kuri tikai nesen atskārtuši, ka jāņugunī neklājas cept desiņas, ir laiks spert soli tālāk un ieviest savā apritē kādu jaunu vai labi aizmirstu vecu tradīciju – katru gadu pa vienai, un, tā vien skaties, Jāņi kļūs par mīļākajiem svētkiem.
Priekšdarbi
Izravēt dārzu (vai vismaz lodžijas puķu kasti), izmazgāt drēbes, izslaucīt pagalmu un sakārtot māju, ja ir – arī klēti; acīmredzot nenāktu par ļaunu ieviest kārtību arī garāžā un citās mūsdienīgākās celtnēs, kuras senajos ticējumos nav aprakstītas, tomēr nedrīkst palikt nepostas. Vēl viens ieteikums: ja esat pie dabas, laikus paslēpiet radio, tas rosinās dziedāt pašiem vai vismaz klausīties dabas skaņās, kas arī ir daļa no Jāņu nakts burvības.
Meijas
Lielākas vai mazākas, bet meijas noteikti ir vajadzīgas. Visos kaktos saliek pa meijai, ja vēlas, tās ievieto vāzēs vai citos traukos ar ūdeni, lai tik ātri nenovīst. Mūsu senči esot likuši meijas arī pie gultas, reizēm pat pie katras gultas kājas, meiju galus virs gultas sasienot kopā.
Jāņuzāles
Nav vairs senie laiki, kad jāņabērni drīkstēja bradāt jebkurā privātīpašumā, kur vien ziedēja kādas jāņuzāles. Senāk sevišķā cieņā bijuši jānīši (latīniskais nosaukums – Erigon acris), taču ne visur tie aug un ne visi pat zina, kā tie izskatās. Toties pazīst madaras, nārbuļus, āboliņu, pīpenes. Jāņu pušķī iederas visa laba jāņuzāle, ieskaitot smilgas, nātres, dadžus, dažādas mētras. Jābūt arī ozolu zariem un pīlādžu zariem. Lieliski, ja var atrast smaržīgās kalmes, ar ko izkaisīt grīdu.
Vainagi
Tradīciju pētnieki zina teikt, ka mūsu senčiem tas nebija vienkārši rotājums – nepraktisks, vīstošs un frizūru bojājošs aksesuārs, kā to reizēm uztver šodien. Jāņu vainags ir maģiskais aplis, kas sargā no nelaimēm un nelabvēļiem. Vīriem vainagi jāpin no ozolu zariņiem, bet sievietēm – no ziediem. Vislabāk, ja var iepīt trejdeviņas jāņuzāles. Cik ir trejdeviņi – par to domas dalās. Katrā ziņā – jo vairāk, jo labāk. Šogad izskatās, ka puķu netrūks, pļavas jau saziedējušas.
Jāņuguns
Ugunskuram vai pūdelei (darvas mucai) saskaņā ar tradīciju jāatrodas pēc iespējas augstākā vietā, lai uguns apspīdētu pēc iespējas plašāku teritoriju, nesot auglību un veselību. Tiesa, šodien ne katrs savā īpašumā var atrast kaut mazu pleķīti ugunskura vietai, dažs mēdz izlīdzēties vienkārši ar iedegtu sveci. Tā vai citādi, uguns jāiededz pirms saules rieta un jāuztur līdz lēktam. Lai iemantotu veselību visam gadam, pietiek, ka jāņuguns tevi vienkārši apspīd. Pāri ugunskuram mēdz arī lēkt, lai būtu laba veselība un lai nekostu odi, tomēr jāizvērtē savi spēki, jo neveiksmīgs lēciens var nodarīt lielu kaitējumu veselībai un tad par odiem būs vienalga. Saullēkts ir jāsagaida, citādi cilvēks visu vasaru būs miegains un arī savas otras pusītes meklējumos viņam nesekmēsies.
Siers un alus
Lai nu ko, bet tādas lietas mūsdienu līgotāji nepiemirsīs, lai cik tālas viņiem būtu tautas tradīcijas. Senos laikos saimnieki darīja alu paši, lai viņiem padotos mieži. Kā ir šodien, katrs var spriest pēc savas pieredzes. Jāņu siera ritulim jābūt apaļam – tas ir Saules simbols, un šajos svētkos ar sieru nedrīkst skopoties. Gan pavārgrāmatās, gan internetā var atrast jāņusiera receptes, ja ir vēlme izmēģināt. Tam vajag pienu, biezpienu, olas, sviestu, sāli, mēdz pievienot arī ķimenes. Klasiskais jāņusiers nav svaigpiena siers, kādu esam iecienījuši pēdējā laikā, bet droši vien Jānis neapvainosies arī par tādu. Iespējams, viņam mūsdienās ir iecietīga attieksme arī pret kamamberu, rokforu un pat mocarellu.
Rasa
Ja vien nelīst lietus un jūs esat kaut kur ārpus pilsētas, varat izmantot izdevību nomazgāties Jāņu nakts rasā, kam piemītot liels spēks un dziedinošas īpašības. Pa rasu pirms saullēkta valkā baltu drānu, to izgriež, ūdeni savāc un ar to dziedē dažādas kaites un izsitumus. Savārīta ar medu, šāda rasa palīdzot pret acu asarošanu un kāju salšanu. Lai būtu skaista, balta sejas āda, esot jāmazgājas kviešu rasā. No mūsdienu viedokļa pastaiga rasā varētu būt laba norūdīšanās.
Naudas rakšana
Ja prāts nesas uz ekstrēmiem piedzīvojumiem, tad Jāņu naktī, kad citi iet jāņugunis dedzināt, jādodas nauda rakt. Tieši Jāņu naktī naudas atrašanās vietā parādoties maza uguntiņa. Tai vietai vajagot droši iet klāt un kaut ko uzmest virsū. Ja uzmetot cepuri, tad nauda esot sešu pēdu dziļumā, bet ja pastalas – tad tikai vienas pēdas dziļumā. Ja uguntiņai pieejot tāds cilvēks, kam nauda neesot novēlēta, tad uguntiņa nodziestot. Vēl viens neizdošanās variants var būt tāds, ka uguntiņas vietā izrādās jāņtārpiņš – tad naudas racējs var aizbildināties, ka nelabais esot iejaucies. Bet var arī neko nerakt, vienkārši Jāņu naktī ap pusnakti jābrien pa ūdeni, tad pastalās atradīšot naudu.
ZĪLĒŠANA
Vaiņagus pinot, Jāņa naktī meitai jābūt gluži mēmai, t.i., nemaz nevarot runāt, tad tik sapnī dabūjot brūtgānu redzēt.
Mōtes nūlīk sovom meitom zam loškas, tī kur jōs guļ, bļūdu ar iudini un uz tōs kūceņus, un uz tūs kūceņu sīra gabaleņi. Jō naktī radz, ka kaids puisis īs pa upi da jōs un sīru lauss pa pusei un dūs jai, tys byus jōs izradzātais, pi tō jei izīs par sīvu.
Jāņa rītā jānogriež papardes kāts pie pašas pamatnes, un uz nogriezuma būs redzams kāds burts, ar to burtu sāksies nākamā vīra vai sievas vārds.
Jāņa naktī vajag nopīt divus vainadziņus un pusnaktī aiziet uz upi un iemest; ja vainadziņi saplūst kopā, izved tautā, ja nesaplūst, neizved.
Jāņu naktī, saulei rietot, jānopin vaiņags, tad, nevienam neredzot, jāiet pie ozola un vaiņags jāmet ozola zaros. Pēc cik reizēm vaiņags pakaras ozolā, pēc tik gadiem apprecas.
Ja Jāņos līst lietus, tad slapja vasara.
Kad dzeguze beidz kūkot gar Jāņiem, tad būs agri sals, bet, kad beidz kūkot gar Pēteriem, tad gaidāms silts rudens.
