"Ātro" aizdevumu likmes sniedzas tūkstošos procentu gadā.
Mudina negausīgos kreditorus sodīt par augļošanu. Šis Krimināllikuma pants Latvijā nav izmantots.
Datorprogramma un nauda – tas ir gandrīz viss, kas vajadzīgs, lai sāktu "ātrās" kreditēšanas biznesu. Atšķirībā no bankām tam nav nepieciešama licence un teorētiski to var vadīt, kaut sēžot mājās uz dīvāna, savus klientus vaigā tā arī nekad neieraugot, jo lēmumus par kredītu izsniegšanu pieņem dators. Automatizācija ļauj naudu saņemt kaut 15 minūšu laikā, nekur neejot un neko neparakstot, bet tikai nosūtot īsziņu, piezvanot vai piesakoties internetā. Gandrīz vienīgais, ko dators vērtē – vai aizņēmēja vārds nav parādnieku datu bāzēs, turklāt daži sola aizdot pat par spīti "negatīvai kredītvēsturei", bet ienākumus vērā neņem (un nemaz nespētu to pārbaudīt).
Tādu klientu, kas uzķeras uz šo kārdinošo aicinājumu "ātrs kredīts dažās minūtēs bez ķīlas un galvojuma", ir daudz. Tomēr speciālisti uz šī rūpala turētājiem raugās arī ar kritisku aci – tos neuzrauga kā bankas, turklāt no klientiem tiekot slēptas milzīgās procentu likmes. Saskaņā ar valdības noteikumiem arī šiem kredītiem, kaut tos izsniedz uz neilgu laiku, jānorāda gada procentu likme. Un, aprēķinot pēc Ministru kabineta apstiprinātās formulas, tās izskatās draudīgas – piemēram, ņemot 100 latu kredītu uz vienu mēnesi, gada procentu likmes svārstās no 218 līdz 1564%.
Ekonomikas ministrijā "Latvijas Avīzei" gan teica – "lai varētu izteikt apgalvojumu, ka kreditētājs maldina patērētājus, ir jāveic padziļināta izpēte". Bet kurš tad to pētīs, nav skaidrs, jo, piemēram, Finanšu un kapitāla tirgus komisijai neesot tiesību kontrolēt šīs likmes, arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs teic, kas tas neesot viņu uzdevums…
Ietekmē banku pasivitāte
Lai ātrās aizdošanas rūpalu atvērtu, vismaz simts tūkstošus latu vajadzēšot, mazāk neatmaksāsies, stāsta mikrokreditēšanas portāla "Creditline" veidotājs un īpašnieks Juris Cirkovs, kurš savu portālu nesen izlicis pārdošanā. "Viss sagatavots, sistēma jau strādā. Taču bankas nedod līdzfinansējumu, tādēļ nolēmu pārdot," viņš skaidro.
Rodas iespaids: ja vien portāla pircējam būtu nauda, ko izsniegt aizdevumos, viss ietu no rokas, jo pieprasījums šajā nozarē nav problēma. Vai tā tomēr nav ilūzija, varētu pārliecināties vienīgi praksē. Tomēr arī citu nozares spēlētāju pieredze liecina – "ātrie" aizņēmumi kļūst arvien populārāki. Piemēram, "SMS Credit", kas sevi dēvē par Latvijas "ātro" kredītu tirgus līderi, pērn decembrī bija sakrājis jau 50 000 reģistrētu klientu un līdz 2010. gada beigām cer to skaitu divkāršot.
Interese par "ātrajiem" aizņēmumiem aug banku pasīvās attieksmes dēļ, uzskata "SMS Credit" valdes priekšsēdētājs Alberts Pole: "Bankas vispār neizsniedz šādus mazos kredītus, ja vien cilvēkam nav pieejams overdrafts (kad banka savam klientam noteiktu summu mēnesī no ienākumiem ļauj pārtērēt). Bet tādu cilvēku ar overdraftiem vairs nav tik daudz kā senāk."
Procentu likmes – tūkstošos
Viens no klientu motīviem esot impulsīvu vēlmju piepildīšana. "Piemēram, sieviete izpārdošanā noskatījusi kleitu, bet naudas nepietiek," skaidro A. Pole. Pēdējā laikā gan pārsvaru guvusi glābšanās no īslaicīgām finanšu grūtībām – lai izdzīvotu līdz algai, samaksātu rēķinu. Tas nozīmē, ka "ātro" kredītu ņēmēji ir cilvēki ar nelieliem ienākumiem. "Aptuveni līdz 300 latiem mēnesī," stāsta aizdevēja "Ferratum Latvia" valdes loceklis Jevgeņijs Leonovs. Gandrīz 40% ir vīrieši un sievietes no 21 līdz 29 gadu vecumam, vēl vienu trešdaļu klientu veido sievietes virs 40 gadiem.
Aizdevumus laikā neatdod katrs desmitais aizņēmējs, apgalvo A. Pole. Tas gan nenozīmē, ka aizdevējs naudu zaudē, jo parādus nodod piedzinējiem un, ja citādi neizdodas, tad naudu atgūst tiesas ceļā. "Ātrās" naudas cienītājiem patīkot apzināties, ka summas ir fiksētas un jāatdod konkrētā datumā: "Ja paņem kredītkarti, tad grūtāk ieturēt disciplīnu, vieglāk iebraukt parādos. Turklāt kredītkartei ir gada procentu likme, bet ar to grūti tikt skaidrībā, cik īsti mēnesī būs jāmaksā. Pašam jārēķina un arī tad grūti saprast," teic A. Pole.
Tādēļ, lai it kā aizņēmējiem atvieglotu dzīvi, procentu likmi "ātrie" kreditētāji vispār nepiemin. Tā vietā uzrāda "komisijas maksu", "maksājumu mēnesī", "izsniegšanas maksu" u. tml. Piemēram, uz vienu mēnesi aizņemoties 100 latu, "komisijā" būs jāmaksā 9, 10, 26 vai pat 30 lati. Aizņemoties 10 latus uz desmit dienām, jāatdod 12 latu.
Jau naudas izteiksmē summas, salīdzinot ar banku patēriņa kredītiem, varētu šķist iespaidīgas. Vēl draudīgākus apveidus tās iegūst, izteiktas ar gada procentu likmēm – tās sniedzas pat vairākos desmitos tūkstošu procentu. Piemēram, ņemot 100 latu kredītu uz vienu mēnesi, iznāk, ka jāmaksā 218% gadā ("SMS Credit"), 721,70% gadā ("Credit 24"), 842,69% gadā ("OpenCredit"), 1564% gadā ("Icredit.lv"). Pie mazākām summām uz īsāku termiņu kredīta "cena" pieaug vēl ievērojamāk. Piemēram, no "Top credit" aizņemoties 40 latus uz divām nedēļām, likme iznāk 11 497% gadā, bet desmit latiem likme sniedzas daudzos desmitos tūkstošu.
Aizplīvuro likmes
Piedāvājumos kreditētāji gan šīs likmes nenorāda. Tomēr pavisam noslēpt tās arī nedrīkst – Ministru kabineta "Noteikumi par patērētāja kreditēšanas līgumu" paredz, ka gada procentu likme jāuzrāda kreditēšanas līgumā. Taču, lai neizbiedētu klientus, vairākums aizdevēju, uzrādot procentu likmi, izmanto nevis salikto procentu formulu, ko paredz MK noteikumi, bet gan "vienkāršo" jeb "lineāro" aprēķina metodi – tā ļauj procentiem izskatīties ievērojami zemākiem. Piemēram, "Ferratum" raksta, ka, aizņemoties 100 latu uz trīsdesmit dienām, jāatmaksā 130 latu, un tas it kā nozīmējot, ka gada procentu likme ir 365% (mēnesī maksājamo "komisijas maksu" attiecina pret aizdevuma pamatsummu, iegūto procentu izdala ar 30 jeb dienu skaitu mēnesī un pareizina ar 365 jeb dienu skaitu gadā). Taču, aprēķinot procentus pēc MK formulas, likme šim aizņēmumam iznāk 2333,95% gadā.
Ekonomikas ministrijas (EM) speciālisti apliecina, ka "LA" veiktais aprēķins principā ir pareizs un, iespējams, "likme tiešām šajā gadījumā neatbilst reālajai". "Tomēr, lai varētu izteikt apgalvojumu, ka kreditētājs maldina patērētājus, ir jāveic padziļināta izpēte, tajā skaitā pārbaudot līguma noteikumus," saka EM pārstāve Elita Rubesa-Voravko. Tāpēc informācija tikšot nodota izvērtēšanai Patērētāju tiesību aizsardzības centram (PTAC), kura ziņā ir kontrolēt, vai procentu likmes tiek rēķinātas pareizi. PTAC patērētāju informēšanas un komunikāciju daļas vecākā konsultante Ilze Žunde gan nezināja man atbildēt, pēc kādas formulas būtu aprēķināmas likmes: "Mēs vērtējam, vai aprēķini ir pareizi, bet nevērtējam, kāda formula lietota."
"Ferratum" pārstāvis J. Leonovs vispār nevēlas, ka tiek apspriestas procentu likmes: "Tas, ko mēs piedāvājam, ir fiksētā maksa par sniegto pakalpojumu." Tiesa, "Ferratum" ir tikai viens no daudziem, kam ir šāda prakse aizplīvurot likmi – tieši tāpat rīkojas lielākā daļa "ātro" kreditētāju. "Icredit.lv" agrāk aizdevuma līgumos kā viens no retajiem šī biznesa pārstāvjiem labprātīgi atspoguļojis arī likmes pēc MK noteikumu formulas. Taču nesen šo praksi pārtraucis, jo kādā publikācijā "tikām publiski izcelti un nomelnoti kā aizdevēji ar visneprātīgākajām procentu likmēm, lai gan patiesībā mūsu izcenojumi nav starp dārgākajiem," stāsta "Icredit.lv" valdes loceklis Harijs Puga. Viņaprāt, MK formula neatspoguļo reālo situāciju, labi derēdama ilgtermiņa, bet ne īstermiņa aizņēmumiem. "Piemēram, ja kredīts ir Ls 50 ar termiņu 15 dienas, tad pie komisijas maksas Ls 7,50 apmērā gada procentu likme, rēķinot pēc MK formulas, būs virs 2700 procentiem, kas ir acīm redzams absurds. Šāda likme nozīmētu, ka gada laikā klientam jāatmaksā 27 (!) reizes lielāka summa, nekā viņš paņēmis. Tomēr tas tā nav."
EM pārstāve E. Rubesa-Voravko gan norāda, ka "formula visiem kredīta veidiem un kreditoriem ir viena". Ja tās vietā lieto citu formulu, šos kredītus kļūst neiespējami salīdzināt ar banku patēriņa kredītiem. To procenti svārstās no 16 līdz 30 procentiem gadā, tātad, salīdzinot procentu likmes, ir vairākus simtus reižu lētāki.
Pielīdzina augļošanai
Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) uzskata, ka procentu likmes nebanku kreditētājiem "mēdz būt nesamērīgi augstas", tomēr FKTK nav tiesību tās kontrolēt, atzīst FKTK biroja vadītāja Anna Dravniece. Šis jautājums atbilstot patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetencei. Taču arī PTAC likmes nevērtē, apliecina Patērētāju informēšanas un komunikāciju daļas vecākā konsultante Ilze Žunde. PTAC uzdevums ir vērtēt līguma nosacījumus, tajā skaitā soda sankcijas un aprēķina metodiku, reklāmas u. c., bet procentu likme būtu jāregulē pašam tirgum un konkurencei.
"Ātro" kredītu izsniedzēji aktīvi darbojas Lietuvā un Igaunijā, kur par to likmēm norūpējušies arī politiķi. Piemēram, Igaunijas premjers Andruss Ansips, diskutējot par nebanku kreditētāju iegrožošanu, aizdošanu pat uz 60 – 70% gadā nodēvējis par "nepārprotamu augļošanu". Latvijā mudinājumi negausīgus kreditorus "sodīt par augļošanu" palaikam parādās interneta komentāros pie publikācijām par kredītņēmēju likstām. "Augļošana" tiešām nav tikai vēsturisks apzīmējums peļņai no aizdošanas, bet krimināli sodāms pārkāpums. Krimināllikuma 201. pants noteic, ka "par dažādu veidu aizdevumiem, kuri izdarīti, apzināti izmantojot aizdevuma ņēmēja smago materiālo stāvokli, un kuru nosacījumi ir viņam pārmērīgi apgrūtinoši (augļošana), soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām".
Ne policijā, ne prokuratūrā gan neatceras, ka šis pants jelkad būtu ticis izmantots. Arī Tiesu administrācijas datu bāzē vismaz par trim pēdējiem gadiem nav atrodams neviens spriedums, kas saturētu apsūdzību augļošanā, tādēļ likumsargi nespēj paskaidrot, kas īsti ar šo normu ir domāts. Valsts policijas Sabiedrisko attiecību sektora vecākais inspektors Aigars Bērziņš iespēju attiecināt "augļošanu" uz "ātro" kredītu likmēm vērtē skeptiski – tad būtu jākonstatē, ka kreditors naudu izsniedzis jau ar iepriekšēju nodomu parādnieku "nogremdēt", ko pierādīt ir gandrīz neiespējami. Līdzīgi domā Latvijas Kredītdņēmēju apvienības juriste Laura Grinberga: "Ja vien aizņēmējs apzinās, ka procenti ir lieli, zina, uz ko parakstās, un spēj naudu atdot laikā, tad te nebūtu ko pārmest."
Jau kopš likuma pieņemšanas pants par augļošanu ir "nedzīvs", atzīst krimināltiesību eksperts Andrejs Judins, kurš arī neatceras nevienu tā izmantošanas gadījumu. "Tomēr es neteiktu, ka tā [panta iekļaušana likumā] būtu bijusi absolūta nejēdzība – sava loģika tur ir." Personas, kas ņēmušas kredītu, noteikti ir aizsargājamas, taču jāņem vērā, ka pašas brīvprātīgi piekritušas civiltiesiskam darījumam, piebilst A. Judins.
Iesaka ziņot policijai
Tieši aizdošanas termiņš, kas "nekad nav ilgāks par trīsdesmit dienām", un nelielā summa ir arī A. Poles galvenais arguments, noraidot pieļāvumus, ka "ātro" kredītu likmes var būt pielīdzināmas augļošanai.
Tiesa gan, 30 dienu termiņš nenozīmē, ka nauda vienmēr būtu jāatmaksā tieši mēneša laikā. Lielākoties kredītu devēji laipni piedāvā pagarināt pamatsummas atmaksas termiņu, par ko, protams, jāpiemaksā. Piemēram, "SMS Credit" par simt latu kredīta termiņa pagarināšanu uz septiņām dienām iekasē sešus latus, uz 30 dienām – 15 latus, turklāt to var darīt "tik reizes, cik vēlies". A. Pole gan apgalvo, ka pagarināšana neesot populāra.
Vienlaikus viņš nenoliedz, ka mikrokreditēšanas tirgū spēlētāji ir dažādi. Viena daļa orientēti uz ilgtermiņa darbību, bet ir arī "īstermiņa" dalībnieki, kuri mēdz izmantot metodi: izsniegt naudu ar maksimāli augstiem procentiem, cerot, ka cilvēks laikā neatdos un varēs pelnīt ar līgumsodiem. "Ātrajiem" kredītiem tie mēdz būt visai augsti: izplatīta likme ir viens vai divi procenti dienā. Ja kredītu neatmaksā ilgāk par 30 kalendārām dienām, pienākas vēl papildu līgumsods: 20 vai 40 latu (u. c. summas), tāpat vēl divdesmit latu jāmaksā par katru parādu piedzinēja vēstuli.
Tieši par pārmēru lielajiem līgumsodiem un citām sankcijām "ātro" kredītu ņēmēji bieži sūdzas arī PTAC, atzīst I. Žunde. Konkrētu kritēriju, kas ierobežotu sodu apmēru, normatīvajos aktos gan nav. "PTAC ir tiesīgs vērtēt līguma noteikuma taisnīgumu, bet strīdus par piemērotā līgumsoda apmēra samazināšanu izskata tiesa." Kredītņēmēju apvienības pārstāve Laura Grinberga pat pieļauj: "Tieši līgumsodos, kas mēdz būt ārkārtīgi augsti gan banku, gan nebanku kreditoriem, vairāk nekā procentu likmēs varētu būt saskatāmas augļošanas pazīmes."
A. Judins uzskata: lai gūtu skaidrību, kādiem gadījumiem lietojams "augļošanas" pants, vismaz daļai cilvēku, kas aizņēmušies dārgos kredītus un jūtas cietuši, vajadzētu rakstīt iesniegumus policijai: "Policija un prokuratūra, protams, par to nebūtu sajūsmā, bet, ja vismaz kāds process tiktu novests līdz galam, varētu pārbaudīt, kā šis pants strādā.
***
VIEDOKLIS
Dzen ēnu ekonomiku
Finanšu eksperts, bijušais Hipotēku un zemes bankas prezidents Inesis Feiferis: ""Ātros" aizņēmumus tik plaši ņem un dod tāpēc, ka kredītus nedod bankas. Taču bankas nedod nevis tāpēc, ka negrib, bet gan tādēļ, ka šo aizņēmumu prasītājiem nav legālu ienākumu. Bet "ātro" kredītu devēji uzrādīt ienākumu avotus pārsvarā neprasa un tā dzen ēnu ekonomiku. Summas mazas, procenti lieli, un nereti tas ir kā salmiņš pirms slīkšanas, jo bīstamība liela. Ja cilvēks paņem tādu kredītu, domādams, ka gan jau kaut kā atmaksās, tā var izvērsties par ļoti sāpīgu lietu. Pirmkārt jau pašam indivīdam, kurš, nespēdams parādu atdot, vairs nevarēs strādāt legālu darbu. Bet ar laiku, ja šie procesi netiks kontrolēti stingrāk, var kļūt arī makroekonomiski bīstami. Tādēļ šeit būtu nepieciešama līdzīga uzraudzība kā bankām, citādi veidojas kaut kas līdzīgs, kā bija ar hipotekārajiem kredītiem, kas, pietiekami nekontrolēti, uzblīda par problēmu.
Domāju, ka arī procentu likmes šiem kredītiem būtu jāierobežo. Tas noteikti nebūtu nekas ekstraordinārs un pret brīvā tirgus principiem, jo brīvais tirgus nenozīmē mežonīgo tirgu.
Ja es būtu likumdevējs, es uzliktu par pienākumu līgumos skaidri un vienkārši izklāstīt, kādas būs sekas, ja parādu neizdosies atmaksāt: ka tad ķersies pie mašīnas, tālāk pie dzīvokļa... Lai ir par ko padomāt. Lai gan zinu, ka ne vienmēr tas palīdz. Arī hipotekāro kredītu buma laikā bija cilvēki, kuriem teica: nu, neņem, netiksi galā, bet cilvēks tāpat gāja un ņēma, jo "gan jau kaut kā". Ja cilvēkam ir divas izvēles – vai nu iet zagt, vai tūliņ dabūt simt latus ar SMS, tad arī brīdinājumi nelīdzēs. Tomēr uzskatu, ka valstij, ja tā ir sociāli atbildīga, jāizdara maksimālais, lai cilvēku no bīstamām sekām pasargātu."
