Rīgā, Bolderājas apkaimē, netālu no Daugavgrīvas mola jūras krastā izskalots vēsturiska kuģa vraks, aģentūrai LETA apstiprināja Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja muzejpedagoģe Solvita Kokina.
Viņa pastāstīja, ka par kuģa vraku uzzināja trešdienas, 4.jūlija, vakarā, saņemot zvanu un bildes no aculiecinieka Artūra Nikolājeva, savukārt ceturtdien muzeja pārstāvis devās aplūkot vraku klātienē. Savukārt otrdien,10.jūlijā, kuģa vraku klātienē apskatīt dosies Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kuģniecības nodaļas vadītājs.
“Visticamāk, ka vraks ir no liela kuģa, par ko liecina smagnējās brangas jeb ribas. Taču ir grūti pateikt, vai tas ir mūsu pašu kuģis vai ārzemju, jo savienojumu vietas ir no koka, kas liecina par 17. vai vēlāku gadsimtu. Lai noskaidrotu precīzas detaļas, nepieciešami speciālisti, kas uz vietas izmērītu un precizētu. Jādomā arī, kā vraku saglabāt, un ko ar to darīt tālāk,” skaidroja Kokina.
Viņa uzsvēra, ka, ja kuģis ir no ozola vai jebkura kokmateriāla, tad, izcelts no ūdens, tas sāktu strauji bojāties. “Iepriekš, 1930.gados, kad tika atrasts Rīgas upē noslīkušais kuģis, tās detaļas tika apstrādātas ar ķimikālijām, lai varētu ilgstoši saglabāt. Taču muzeja Kuģniecības nodaļā nemācēja teikt, vai ir tāds speciālists, kas varētu tagad apstrādāt kuģa vraku,” teica Kokina.
Patlaban vraks vēl joprojām guļ ūdenī, jo tas ir pārāk smags, lai ar pašu spēkiem to pārvietotu.
Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vēstures speciāliste Irēna Strēle, kura devās aplūkot kuģa vraku klātienē, skaidroja, ka viņu ieinteresēja tas, ka kuģa vraka skavas nebija dzelzs un detaļas bija sasaistītas ar koka tapām. “Zinot 13.gadsimta Rīgas kuģus, tur bija gan skavas, gan koka tapas. Iespējams, ja tur ir tikai koka tapas, tad tas ir sens kuģa vraks. Taču pagaidām fiksējām, ka tas ir 17.gadsimta kuģis, bet iespējams, ka tas ir arī vēlāks,” norādīja Strēle.
Viņa papildināja, ka, sazinoties ar seno kuģu pētnieku Voldemāru Rainu, tika secināts, ka Daugavgrīvas piekrastē atrastais kuģis varētu būt arī no 19.gadsimta, jo, kad Latvijas ciematos vietējie zvejnieki būvēja kuģus, tad arī viņi izmantoja koka tapas, jo tas bija izdevīgāk un lētāk.
Strēle uzsvēra, ka Latvijā kuģu pētniecība nav attīstīta un atrodas “pabērna” lomā, kā arī šai pētniecībai ir vajadzīga interese, nauda un kāds, kas organizē kuģa vraka izpēti. “Patlaban vairāk par entuziastiem mums nekā nav. Katru reizi, kad iedzīvotājs zvana muzejam par izskalotu kuģa vraku, tālāk nekas par zvanu nenotiek, jo muzejā tīri fiziski nav kur glabāt. Beigās atradums aiziet postā. Kuģa izpēte un restaurācija ir dārga, tāpēc jādomā, kā šo problēmu mēs varam risināt, lai nelaistu postā arī turpmākos kuģu atradumus. Nepieciešama atsevišķa vieta, kur šos vrakus un citus atradumus mēs varētu glabāt,” atzina muzeja vēstures speciāliste.
“Kuģa vraks ilgi nevar stāvēt ūdenī, pirmkārt, kāds to var izdemolēt, otrkārt, tas tiks ieskalots dziļāk smiltīs vai arī pie lielāka vēja tiks ieskalots atpakaļ jūrā. Ir jāpaspēj izmērīt un izpētīt, lai turpmāk mums ir materiāls salīdzinājumam,” norādīja Strēle.
