Grūti pat iedomāties, cik līķu šī jaukā kundzīte ir atstājusi aiz sevis un kādos rafinētos veidos tos visus nobeigusi. Zināms, ka visbiežāk tas noticis, guļot siltā vannā, graužot ābolus vai mazgājot traukus (jo "tā ir tik glupa nodarbe, ka gribot negribot uzmācas domas par slepkavību").
Taču viens gan ir skaidrs – leģendārā detektīvu karaliene Agata Kristi tās vienmēr pastrādājusi izsmalcināti.
Mem, miss Agata jau lasa!
Reiz – tas bija karalienes Viktorijas valdīšanas laikā – Ņujorkas salonu lauva Frederiks Millers devās apciemot radiniekus Anglijā. Tur viņš iemīlējās savā jaukajā angļu māsīcā Klārā, un drīz vien abi apprecējās. Jaunie ļaudis nopirka māju Lamanša krastā un sāka rūpēties par dzimtas turpinājumu. Pasaulē nāca trīs bērni – Montijs, Medža un Agata (15.09.1890.). Tā bija tipiska angļu ģimene, kurai diena pēc dienas ritēja lēni rāmā garā: no rītiem – pastaigas parka alejā, pēcpusdienās – tradicionālā tējas dzeršana un tērzēšana. Māte ik pa brīdim aizrāvās ar rokdarbiem, tēvs periodiski nodevās alkohola baudīšanai, bet bērnu aukle (milzīga kā britu parlamenta ēka) – pudiņu gatavošanai. Vienīgais, kas ik pa reizei izjauca rimto dzīves ritu, bija radinieku viesošanās un viņu stāsti par koloniju lielvalsts Anglijas eksotiskajām piezemēm. Agata kāri tvēra katru vārdu par ciemiņu piedzīvojumiem, taču diez vai toreiz spēja iedomāties, ka pēc gadiem pati metīsies vēl trakākās avantūrās un no viņas dēkainajiem stāstiem satraukumā svīdīs ikviens, kam iznāks ar tiem saskarties.
Par spīti mātes uzskatiem, ka meitenei nav jāmāk lasīt pirms astoņu gadu vecuma sasniegšanas, kādā dienā auklīte satraukta ziņoja Milleres kundzei: "Baidos, mem, ka miss Agata jau lasa..." Četru gadu vecumā! Tas bija īsts šoks, jo 19. gadsimta Anglijā skolota sieviete bija visai abstrakts jēdziens. Jāteic, ka Agata tika mācīta mājās un, kaut arī saņēma visnotaļ pieklājīgu izglītību, tomēr šādi tādi robi zināšanās bija, piemēram – pareizrakstībā. (Pat būdama jau slavena rakstniece, viņa pieļāva diezgan rupjas gramatiskas kļūdas.) Ielauzījusies burtošanā, meitene ļoti daudz lasīja. Liels pārdzīvojums bija māsas pārstāstītais Konana Doila Zilais karbunkuls. Izrādās, tieši tobrīd viņa apņēmusies, ka arī pati reiz rakstīs detektīvromānus.
Kad Agatai palika 11 gadu, Milleru ģimenes omulīgajai dzīvei punktu pielika tēva pēkšņā nāve. Bija skaidrs, ka turpmāk nekas vairs nebūs tā, kā bijis, un pēdējais laiks domāt par nākotni. Māte Agatas turpmāko dzīvi bija iedomājusies saistībā ar mūziku, konkrēti – profesionālas pianistes karjeru, jo meitai bija lieliska muzikālā dzirde. Diemžēl šie plāni nerealizējās kautrīgā rakstura dēļ – stājoties publikas priekšā, meitene no šausmām ikreiz bija tuvu ģībonim. Tomēr Milleres kundze negribēja padoties un aizsūtīja Agatu uz Parīzi mācīties dziedāšanu. Arī šajā jomā nācās vilties, jo vokālie pedagogi angļu lakstīgalas slābano balstiņu atzina par nepiemērotu skatuvei. Tad jaunkundze nolēma izmēģināt spēkus rakstīšanā, kas bija kļuvusi par modes lietu. Ar to aizrāvās vai ikviena moderna angļu lēdija. Iesākumā viņa centās neatpalikt no māsas, kuras garadarbus šad tad nodrukāja kāds vietējais žurnālītis, taču Agatas pirmie stāsti publikācijās nepārtapa. Bērnībā rīmētās arlekinādes par Pjero un Arlekīnu, ko retumis pieņēma provinciālais Poetry Review, šķiet, nav nopietni ņemamas (tāpat kā 18 gados sacerētais Skaistuma nams, par ko Agata saņēma savu pirmo honorāru – vienu gineju). Atzīšanas triumfs sekoja vēlāk. Vispirms vēstures lappusēs tika ierakstītas Pirmā pasaules kara hronikas un tikai pēc tam, sākot no 1926. gada, leģendārās detektīvu karalienes asiņainās mistērijas.
Arčibalds
Pēc vīra nāves Agatas māte tik ļoti mainījās, ka tuvinieki ne pa jokam satraucās par viņas garīgo veselību. Ārsts ieteica ģimenei mainīt klimatu (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) un padzīvot kādā Anglijas kolonijā, kur dzīve arī finansiāli taptu vieglāka. Milleri devās uz Ēģipti. Savu pirmo ārzemju sezonu Agata pavadīja Kairā, kas tobrīd mudžēja no britu virsniekiem un arheologiem. Ierasta lieta bija golfs un krikets, pikniki un pļāpu vakari klubos. Tika rīkotas arī balles. Protams, erudītā un graciozā angļu lēdija uzreiz tika pamanīta. Reiz Agatas paziņas ielūdza viņu uz kādu sarīkojumu, kurā piedalījās arī tuvējā garnizona brašuļi. Starp tiem izcēlās kāds slaids virsnieks. Tiesa gan, viņa manieres nebija diez cik izsmalcinātas, taču Agatas sirsniņa iepukstējās daudz straujāk, nekā savu līgavaini Redžiju ieraugot... Tovakar abi sadejojās tik cieši, ka jau pēc trim dienām jaunais britu Karalisko gaisa spēku pilots atzinās mīlestībā, nospļaujoties par to, ka viņa sirdspuķīte jau ir saderināta ar savu attālo radagabalu. Savukārt arī Agata, galīgi zaudējusi galvu blondā Arčija dēļ, nospļāvās par to, ka viņam nav ne plika graša pie dvēseles... Jaunkundze paziņoja, ka atsauc saderināšanos un turpmāk vēlas piederēt tikai Arčibaldam Kristi.
Ritēja 1914. gads. Arčijs devās uz fronti, bet Agata (lai vismaz kaut kā atbalstītu savu dzimteni karā) pieteicās darbam hospitālī. Mīlnieki redzējās reti un tikai ap Ziemassvētkiem varēja iesniegt nepieciešamos dokumentus laulību procedūras uzsākšanai. Uzzinājuši, ka process aizņems vismaz pāris nedēļas, jaunieši pierunāja garīdznieku nodarīt visu ātri, bez liekas birokrātijas. Pieticīgās karalaika kāzas notika Arčibalda dzimtajā pilsētiņā. Līgavainim frakas vietā mugurā bija mundieris, bet līgavai galvā – melna filca cepurīte. Medusmēnesi aizstāja pusgadu ilga nesatikšanās.
Asinspirts sākas
Drīz pēc kāzām Agata saņēma paaugstinājumu – farmaceites darbu kara hospitāļa aptiekā. Tieši tad viņa pa īstam ķērās klāt rakstīšanai. Protams, tā kā diena pēc dienas ritēja starp kolbām un dažādām ķimikālijām, nav brīnums, ka arī pirmajā detektīvstāstā nomaitāšana notiek ar indes palīdzību. Ar Slepkavību Stailzā (1920) aizsākās Agatas Kristi asinsdarbu sērija. Tolaik dzima arī leģendārais Erkils Puaro. Iespējams, ka viņa prototips bija blakus mājā dzīvojošais beļģu emigrants, absolūti ķerts anglomāns – vīrelis ar olveida galvu un amizantām ūsiņām.
Golfa atraitne
Pēc kara beigām dzīve atkal uzņēma ierasto gaitu. Agata jau bija kļuvusi pazīstama rakstniece un dzemdējusi meitiņu Rozalindu (1919–2004). Arčijs nodarbojās ar biznesu, un, no malas skatoties, visiem šķita, ka šis ir teju vai ideāls pāris. Tā arī bija līdz brīdim, kad Arčibaldam piedāvāja padomnieka vietu pārraudzības misijā kolonijās. Ne mirkli nedomādama, Agata atstāja mātei savu divgadīgo meitu un devās līdzi vīram uz pasaules malu (protams, kopā ar otru tuvāko vīrieti, mazo beļģu dīvaini tradicionālajā angļu rūtiņuzvalkā – mesjē Puaro).
Arčijs neslēpa, ka sievas rakstīšana viņam liekas tukša nodarbe, salīdzinot ar viņa paša aizraušanos – golfa spēli. Savukārt Agata ar rūgtumu balsī sevi dēvēja par golfa atraitni. Tuvojās 1926. gads. Tas nāca ar smagiem pārbaudījumiem, jo nomira māte. Vīrs tolaik atradās Spānijā, un visas rūpes par bērēm nācās uzņemties Agatai, kura pat neuzdrošinājās lūgt Arčija palīdzību, zinot, kā viņam riebj šādas klapatas. Nespēdama pārdzīvot ilgos vientulības mēnešus un atrazdamās tuvu nervu sabrukumam, viņa lūdza vīru atgriezties mājās. Arčibalds atbildēja, ka "viņam negribas palaist garām pavasara golfa sezonu"... Beidzot, kad vīrs pārbrauca, Agata ieraudzīja pavisam citu cilvēku. Meitas dzimšanas dienā Arčijs paziņoja, ka jau sen mīlot citu sievieti, ar kuru reiz iepazinies golfa spēles laikā – sava priekšnieka sekretāri Nensiju Nīlu – un pieprasīja momentānu šķiršanos. Agata notikušajā vainoja sevi un meitas dēļ visiem spēkiem centās laulību saglabāt, taču, saprazdama, ka nekas vairs nav līdzams, pamatīgi atspēlējās Arčibaldam Kristi.
Sensācija – pazudusi detektīvu karaliene!
Kādu vakaru, atgriezusies mājās, kalpone pamanīja, ka durvis ir līdz galam vaļā, bet kundze – izčibējusi. Visas Londonas avīzes klaigāja par detektīvu karalienes mīklaino pazušanu. Policija aizelsusies skrēja katrai iespējamajai norādei pa pēdām, bet vairāk par pamestu rakstnieces automobili vecās krīta raktuvēs tā arī neatrada. Viss liecināja, ka notikusi slepkavība, un žurnālisti gluži vai ar mietu bakstīja neuzticīgā Arčibalda Kristi virzienā. Pagāja vairāk nekā divas nedēļas, līdz slavenā rakstniece tika atrasta sveika un vesela kādas kūrortpilsētiņas sanatorijā baudām ūdens procedūras. Lielākā intriga bija tā, ka detektīvu karaliene dziednīcā uzturējās ar vīra mīļākās vārdu. Turklāt jaunizceptā Nensija Nīla absolūti neko neatcerējās, jo viņu bija ķērusi amnēzija... Nākamā gada sākumu Kristi kundze pavadīja Londonas labāko psihiatru kabinetos, ar hipnozes palīdzību cenšoties atgūt savu identitāti.
1928. gada vasarā tika oficiāli šķirta Agatas un Arčibalda laulība. Arčijs, nevilkdams garumā, steidzīgi apprecēja Nīlas jaunkundzi. Biogrāfi, runājot par šo mīklaino gadījumu, ir skeptiski: saprazdama, ka nav vairs ko zaudēt, rakstniece izspēlējusi atmiņas zudumu, metot aizdomu ēnu uz savu neuzticīgo vīru. Tomēr viņa nebija rēķinājusies, ka notikušais sacels tik pamatīgu jezgu presē.
Arheologa sieva
Pēc šķiršanās Agata nolēma uz kādu brīdi pazust no sabiedrības acīm. Labākais variants, kā to izdarīt, bija ceļojums. 1930. gada vasarā rakstniece devās uz Tuvajiem Austrumiem, kur viņu ielūdza paziņas – arheologi Katrīna un Leonards Vulliji. Cenšoties kliedēt draudzenes drūmo garastāvokli, tika organizētas dažādas ekskursijas, un par pavadoni nozīmēja jaunu, daudzsološu arhitektu – Maksu Malovanu (1904–1978). Jaunais cilvēks jau bija pieradis pie apkārtvazāšanās ar šādiem VIP viesiem, un slavenās rakstnieces klātbūtne viņu pārlieku nemulsināja. Turklāt izrādījās, ka detektīvu karaliene nebūt nav untumaina un iedomīga kundzīte. Kristi kundze uzvedās dabiski, izrādīja patiesu interesi par vēsturi un arheoloģiskiem terminiem. Drīz vien Maksam viņa jau šķita neatvairāma, savukārt 39 gadus vecajai Kristi kundzei Malovans atklāja pilnīgi jaunu pasauli. Tad, kad Makss atzinās mīlestībā, lūdzot viņas roku, Agata šaubījās – vēl nebija aizmirsušās rūgtās mieles no pirmās laulības, un galvenais – Malovans bija 15 gadus jaunāks. Tomēr kura sieviete gan spēj pretoties intelektam, maigumam un uzticībai... Kāzas tika svinētas jau tajā pašā gadā. Būdami dažādu vecumu un profesiju ļaudis, abi sadzīvoja kā cimds ar roku. Agata iemācījās profesionāli fotografēt un pavadīja vīru visās arheoloģiskajās ekspedīcijās. Sēžot teltī un gatavojot Maksam maltīti, viņa domās slepkavoja savu kārtējo upuri, lai pēc tam viltīgi atšķetinātu nozieguma pavedienus. Arī šajā ziņā laulāto uzskati sakrita, jo Makss ar lielu pietāti izturējās pret sievas talantu un viņas darbiem – kad Agata kopā ar vīru apmeklēja Karalisko vēstures biedrību, viņa bija slavenā zinātnieka Maksa Malovana sieva, savukārt, kad Kristi kundze viesojās Rakstnieku klubā, Makss bija slavenās detektīvu karalienes necilais dzīvesbiedrs.
Austrumi un indes
Rakstnieces darbus caurvij divas pamattēmas: Austrumi un indēšana. Skaidrs, ka abas ir saistītas ar Agatas Kristi pašas dzīvi – vīru arheologu un darbu aptiekā, kur prakses laikā viņa guva ieskatu farmācijā. Turklāt viņai laimējās sastrādāties ar visnotaļ kolorītu priekšnieku, kura personīgās īpašības nākamā rakstniece vēlāk izmantoja dažu varoņu prototipos. Jāpiebilst, ka aptiekārs vienmēr nēsāja līdzi nelielu flakoniņu ar kurāres indi (dievs vien zina, kāpēc), bet receptes izrakstīja velnišķīgā paviršībā, un nereti tikai Agatas vērība paglāba pacientus no muļķīgas nāves.
Vēlāk, jautāta, "kāpēc sievietes par slepkavības ieroci parasti izvēlas indi", rakstniece atbildēja: "Man nepatīk asins peļķēs guļoši līķi. No šaujamieročiem cenšos izvairīties, jo tos nepārzinu. Noindēt – jā, tas ir krietni vienkāršāk, jo no indēm šo to saprotu. Tomēr man vispiemērotākais šķiet vecais, pārbaudītais draugs – sitiens pa galvu ar smagu priekšmetu, piemēram, ar krāsns kruķi."
Divi Berlīnes ārsti – dr. Folkmans Šneiders un Benno Riselmans – nolēma pārbaudīt, vai Agatas Kristi labās zināšanas par indēm nav pārspīlētas. Pētījumi tika veikti, analizējot rakstnieces darbus. Zinātnieki konstatēja, ka, neskaitot arsēnu un kālija cianīdu, detektīvu karaliene iecienījusi arī strihnīnu, visnotaļ nevainīgo sālsskābi, nikotīnu (cilvēkam nāvējošā nikotīna deva ir 1 mg uz 1 kg ķermeņa svaru) un pat smago metālu – talliju. Superindīgo talliju (Tl,81) pirmoreiz izdalīja 1896. gadā un drīz vien jau izmantoja kādā no ļoti skaļām slepkavībām, par kuru bija dzirdējusi arī Agata Kristi, kas vēlāk šo indevi izmantoja novelē Villa "Baltais zirgs" (The Pale Horse, 1961). Izrādās, rakstnieces zināšanas par tallija īpašībām reiz pat izglābušas dzīvību kādam cilvēkam. 1997. gadā vienā no Londonas klīnikām ieveda pacientu, kura dzīvība karājās mata galā, taču mediķi nespēja diagnosticēt saslimšanas iemeslu. Liktenīgas sagadīšanās dēļ kāda medmāsa nakts dežūras laikā lasījusi jau pieminēto noveli, tāpēc spējusi saskatīt sakritīgus simptomus gan Kristi romānā, gan pacienta bēdīgajā stāvoklī, saprotot, ka pie vainas ir tallijs. Rakstnieces darbu pētnieki doktors Šnaiders un Riselmans nonāca pie secinājuma, ka Agata Kristi patiešām bijusi profesionāle: "Ir iemesls teikt, ka rakstniece atstājusi ne tikai izklaidējošu literatūru, bet arī derīgus piemērus mediķu kļūdu noteikšanai un saindēšanās diagnosticēšanas pilnveidošanai."
Priekškars krīt
Pēdējais detektīvu karalienes darbs Priekškars (Curatin, 1975) ir simbolisks. Rakstniece ilgi to neuzdrošinājās publicēt, it kā juzdama, ka tas kļūs par rekviēmu ne tikai Erkilam Puaro, bet arī viņai pašai. Detektīvs, izmeklējot kārtējo noziegumu, iet bojā, un šķiet, ka tas ir autores atvadu sveiciens arī lasītājiem: "Mēs nekad vairs kopīgi nenostāsimies uz taciņas, ko atstājušas noziegumu pēdas. Tomēr tā bija brīnišķīga dzīve! Ai, cik brīnišķīga!" Detektīvu karaliene šo brīnišķo dzīvi beidz gadu pēc savas pēdējās grāmatas triumfa – 1976. gada 12. janvārī. Savā autobiogrāfijā Agata Kristi saka: "Kopš šā brīža es dzīvoju uz parāda. Gaidu priekštelpā izsaukumu, kas neizbēgami sekos un pēc kura es pāriešu kaut kur citur. Esmu gatava tikties ar nāvi... Man vienmēr garšojis eskimo. Reiz dārgajai večiņai tiks sagatavots šis aukstais gardums un viņa aizies pa ledus ceļu, lai nekad vairs neatgrieztos.
***
Aforismi
• Iztēles trūkums noskaņo noziegumam.
• Laba reputācija – krāpnieka pirmā nepieciešamība.
• Nekas tā nenomāc kā uzticība.
• Nogurdinoši, kad vienmēr izrādās taisnība.
• Sarunas izdomātas tādēļ, lai traucētu ļaudīm domāt.
• Neapgāžama loģika ir raksturīga maniakiem.
• Veciem grēkiem ir garas ēnas.
• Nekad neatgriezieties tur, kur reiz esat bijuši laimīgi.
