Kad 1509. gada 21. aprīlī Anglijas karalis Henrijs VII atvadījās no šīs pasaules, viņa tronis, valsts kase un arī vecākā dēla, pirms sešiem gadiem mirušā Artura atraitnes roka pienācās jaunajam karalim – tolaik 18 gadu vecajam Henrijam VIII.
Henrijs VIII un Artura atraitne Aragonas Katrīna salaulājās 1509. gada 11. jūnijā. Kāzas bija klusas un pieticīgas, taču to pilnībā atsvēra kronēšanas ceremonijas greznība. Katrīna iznāca no Tauera balta atlasa kleitā ar zelta izšuvumiem, viņas galvu greznoja dārgakmeņu diadēma. Arī galma dāmas bija tērpušās baltā, un karalienes pajūgu vilka balti zirgi. Pirms procesijas jāja pats Henrijs, kurš kontrastam bija ģērbies ar zeltu izšūtā sarkanā samtā.
Artura atraitne Aragonas Katrīna. Foto: Publicitātes foto
Tauta Londonas ielās jūsmīgi sveica jauno pāri – tai patika ne tikai Henrijs, bet arī spāņu princese Aragonas Katrīna, kas bija kļuvusi par īstu tautas princesi jau gandrīz kopš brīža pirms vairākiem gadiem, kad pirmoreiz spēra kāju uz Anglijas zemes.
Jau pēc pāris mēnešiem kļuva skaidrs, ka Katrīna ir mātes cerībās. Karali šī ziņa ļoti iepriecināja, un Ziemassvētki togad tika svinēti īpaši krāšņi ne vien kā baznīcas svētki, bet arī kā monarha mantinieka gaidīšanas laiks. Mazulis piedzima 1510. gada 31. janvārī. Tā bija nedzīva meitenīte.
Karaļpāris ieslīga sērās, īpaši smags trieciens tas bija Katrīnai. Viņa labi apzinājās, ka mantinieka laišana pasaulē ir ne vien viņas kā sievietes piepildījumus, bet arī politiski nozīmīgs uzdevums. Vēstulē tēvam Katrīna rakstīja, ka miruša bērna piedzimšana Anglijā tiek uzskatīta par ļoti sliktu zīmi.
Seši bērni
1511. gada Jaungada svinības sakrita ar otra Aragonas Katrīnas un Henrija VIII bērna piedzimšanu – mantinieks bija dzīvs, turklāt zēns! Šo nozīmīgo notikumu atzīmēja visa valsts, notika bruņinieku turnīri, maskarādes un dzīres, kas Henrijam tik ļoti gāja pie sirds. Lielā jūkļa vidū Henrijs saņēma ziņu par mantinieka saslimšanu, un nepilnus divus mēnešus pēc piedzimšanas izdzisa arī šā bērna dzīvība. Pēc kāda laikabiedra vārdiem, Henrijs savas jūtas neizrādīja, bet Katrīna aiz bēdām sabruka. 1513. gadā viņai atkal piedzima nedzīvs bērns – dēls, vēl vienu dēlu viņa zaudēja 1514. gadā. Visbeidzot 1516. gada februārī piedzima mazulis, kas izdzīvoja, – tā bija meitenīte, kuru nosauca par Mariju. Taču Henrijs gribēja dēlu! 1518. gadā Katrīna atkal bija stāvoklī, bet arī šoreiz laida pasaulē nedzīvu meitenīti.
Piecu gadu vecuma starpība, kas sākotnēji Henrijam šķita tik nesvarīga, pamazām izrādījās aizvien būtiskāka – Katrīna kļuva par cienījamu pusmūža matronu, bet Henrijs bija pašā spēku plaukumā, pilns enerģijas un kaislību.
Aragonas Katrīna un Henrijs VIII saskanīgā laulībā nodzīvoja ilgus gadus. Tiek uzskatīts, ka Henrijs šo gadu laikā nebija uzticīgs Katrīnai, taču tās bija īslaicīgas dēkas, kurām karaliene stāvēja pāri. Anglijas karaļa ārlaulības sakari šķita nebūtiski līdz brīdim, kad uz skatuves parādījās Anna Boleina.
Aragonas Katrīnas galma dāma
Anna Boleina. Foto: Publicitātes foto
Eksotika starp angļu rozēm
Aragonas Katrīnas galma dāma Anna, Anglijā augstu vērtētā diplomāta grāfa Tomasa Boleina meita, pēc tālaika kanoniem bija pievilcīga sieviete – viņu gan neviens nesauca par pārpasaulīgu skaistuli, taču nevarēja noliegt, ka Anna spēj apburt pat sētas stabu. Būdama tumsnēja, viņa gaišmataino un bālo angļu sieviešu ielenkumā izskatījās eksotiska un noslēpumaina. Daži laikabiedri ar sajūsmu aprakstīja Annas Boleinas ļoti tumšās, skaistās acis, kas vienmēr piesaistījušas uzmanību.
Kad Annai uzmanību pievērsa pats Anglijas karalis, viņa nevis paklausīgi krita savam kungam pie kājām, bet ietiepīgi atteicās kļūt par Henrija mīļāko. Šāda taktika laika gaitā palīdzēja iegūt tādu varu pār monarhu, kāda nevienai sievietei pat nebija rādījusies sapņos.
Henrija attiecības ar Aragonas Katrīnu bija izdzisušas, turklāt fakts, ka kāda mīļākā Henrijam dzemdēja dēlu, monarhu pārliecināja: ne jau viņš ir vainīgs, ka laulība ar Katrīnu nav vainagojusies ar likumīgiem vīriešu dzimuma pēcnācējiem. Anna Boleina parādījās īstajā laikā un īstajā vietā. Sākumā Henrijs visai tieši piedāvāja viņai kļūt par oficiālo mīļāko. Šāds tituls nebija nekas neparasts dažās citās Eiropas valstīs, taču ne Anglijā. Boleina ietiepās – iespējams, viņa sākumā tiešām nevēlējās saistīties ar karali, bet ilgojās pēc laulībām ar savas kārtas augstmani, kam bija gatavota visu mūžu. Anna uzstāja, ka vēlas saglabāt godu. Henrijs neatkāpās, un Boleina sāka no viņa izvairīties – neatbildēja uz vēstulēm un aizbrauca no galma, ja tur grasījās ierasties karalis. Nav brīnums, ka Henrijs VIII, paradis, ka viss notiek pēc viņa prāta, iedegās vēl vairāk.
Karalienes patiesā cena
Neviens vairs neuzzinās, vai izvairīšanās bija Annas Boleinas īpaša taktika, lai iegūtu karaļa sirdi, bet kādā brīdī viņa padevās. Galu galā bija arī zudusi iespēja izdevīgi apprecēties – visi zināja, ka Annu Boleinu iecerējis karalis, un Henrijam VIII ceļā neuzdrošinātos stāties pat visdrosmīgākais Anglijas vīrs.
Pienāca brīdis, kad Henrijs pieņēma negrozāmu lēmumu šķirties no Aragonas Katrīnas un iegūt Annas Boleinas mīlestību, maksājot par to ar karalienes titulu. Annas un karaļa romāns jau turpinājās divus gadus, kad viņš visbeidzot bija sagatavojis nepieciešamos dokumentus, lai tiktu vaļā no Katrīnas. Katoļu baznīca laulību nešķīra, tā varēja tikt vienīgi anulēta, turklāt vajadzēja būt ļoti nopietniem iemesliem, nemaz nerunājot par to, ka lēmumu šajā jautājumā pieņēma pats pāvests. Romas pāvests vilcinājās sniegt jebkādu atbildi. Karalim uzticīgi kardināli mēģināja nokārtot šo lietu, pierunājot Katrīnu labprātīgi doties uz klosteri, taču lepnā spāniete nepiekrita.
Nelikumīgā līgava
Henrijs VIII nevarēja tieši ietekmēt Romas pāvesta lēmumus, bet varēja izdarīt spiedienu uz Aragonas Katrīnu. 1527. gadā sākās prāva, kurā tika izskatīta viņu laulības likumība. Katrīna aizstāvējās, apgalvodama, ka visu laiku bijusi viņam uzticīga sieva, turklāt pāvests laulību bija atļāvis tāpēc, ka viņa nebija dalījusi laulības gultu ar smagi slimo Henrija vecāko brāli Arturu. Katrīna uzstāja, ka nedosies uz klosteri, kamēr nebūs uzzinājusi Spānijas radinieku un pāvesta viedokli par notiekošo. Pēc šā paziņojuma tiesas sēde tika pārtraukta, jo arī tiesneši sāka šaubīties, vai process norit pēc valsts un Dieva likumiem.
Tomēr nekas nespēja stāties pretī Anglijas karaļa mērķim padarīt Annu Boleinu par karalieni. Henrijs 14. novembrī slepeni salaulājās ar Boleinu, kas, iespējams, jau bija gaidībās.
Lielās, neattaisnotās cerības
1533. gada 24. martā pāvests Klements VII beidzot pasludināja verdiktu Henrija VIII laulības anulēšanas lietā. Aragonas Katrīnas un Anglijas karaļa laulība tika atzīta par likumīgu, noslēgtu Dieva priekšā un neanulējamu, bet Henrija VIII un Annas Boleinas laulība – par nelikumīgu. Monarhs jau bija pieņēmis domu atdalīt savu valsti no Romas katoļu baznīcas, un rezultāts bija Anglijas reformācija. Henrijs VIII pasludināja sevi par Anglijas baznīcas galvu.
1533. gada 23. maijā Anglijas monarham uzticamais Kenterberijas arhibīskaps pasludināja Henrija VIII un Aragonas Katrīnas laulību par nelikumīgu, un pēc piecām dienām Anna Boleina tika atzīta par Henrija VIII likumīgo sievu un tika kronēta.
Aragonas Katrīnai palika Velsas princeses tituls. Bija noteikts, ka viņas un Henrija atvase Marija var kļūt par troņmantnieci vienīgi tad, ja viņas tēvam otrajā laulībā nebūtu bērnu. Savukārt Annas Boleinas kronēšana Vestminsteras abatijā kļuva par vienu no krāšņākajiem svētkiem, kādus Anglija jebkad bija pieredzējusi.
26. augustā Anna Boleina devās uz saviem apartamentiem, lai prom no vīriešu acīm dāvātu dzīvību Henrija VIII bērnam. Mazulis nāca pasaulē pēc 11 dienām. Anna piedzīvoja ārkārtīgi smagas dzemdības, taču Henrijam nācās vilties – viņam bija vajadzīgs vīrieškārtas troņmantnieks, bet pasaulē nāca meitenīte, ko nosauca par Elizabeti.
Ar spaidiem un viltu
Henrija un Annas meitai tika sarīkotas greznas kristības, bet tas nemazināja jaunās karalienes aizvien pieaugošās bažas par to, ka meitai ir konkurente – Aragonas Katrīnas atvase Marija.
Šis satraukums sākotnēji neaptumšoja karaļpāra kopdzīvi. Taču ar laiku izrādījās, ka Boleinas labās īpašības – inteliģence, izpratne par politiku un straujā daba, kas bija tik piemērotas mīļākajai, – nav vēlamākās karalienei. 1534. gadā pēc Annas spontānā aborta Henrijs sāka apsvērt domu par viņas pamešanu, vienlaikus izvairoties no Katrīnas atgriešanās galmā. Tomēr tālāk par plānošanu viņš netika – 1535. gadā Anna Boleina atkal bija mātes cerībās.
Atšķirībā no Aragonas Katrīnas, Anna nekļuva par iemīļotu karalieni – viņu apsūdzēja par izšķērdību un nevaldāmo raksturu, dažkārt dēvējot pat par "karalisko prostitūtu”.
1536. gadā Anglijas galmu sasniedza ziņas par Aragonas Katrīnas nāvi.
Neilgu laiku pēc Katrīnas nāves Henrijs VIII turnīrā tika notriekts no zirga un smagi savainots, un šis starpgadījums, iespējams, bija viens no iemesliem, kāpēc Anna atkal piedzīvoja spontāno abortu. Izrādījās, ka gaidāmais bērns būtu zēns. Henrijam VIII tas bija pēdējais piliens. Anna viņam jau kādu laiku nešķita pievilcīga, bet tagad karalis paziņoja, ka ir ievilināts laulībā ar viltu un burvestībām.
Pēc dažu vēsturnieku domām, Anna Boleina krita ne tikai tāpēc, ka Henrijam VIII zuda kaisle pret sievu. Laikā, kad viņai bija liela ietekme uz karali, Anna sāka jaukties politikā, tādējādi iegūstot nelabvēļus, kas karali iespaidoja sev labvēlīgā virzienā.
1536. gada 2. maijā pienāca Annas Boleinas ēras beigas Anglijas galmā. Viņu arestēja, ieslodzīja Tauerā un apsūdzēja karaļa slepkavības plānošanā, laulības pārkāpšanā, pat asinsgrēkā. Jau 17. maijā izmeklēšanas komisija atzina Annu Boleinu par vainīgu un piesprieda nāvessodu, kas tika izpildīts 19. maijā.
Rokdarbniece Džeina
Laikā, kad Anna Boleina gaidīja pēdējo bērnu, Henrijs VIII jau bija aizrāvies ar Aragonas Katrīnas un Annas Boleinas kādreizējo galma dāma Džeinu Seimūru. Viņa nebija tik izglītota kā abas iepriekšējās sievas, taču bija izslavēta rokdarbniece un saimniecības vadītāja.
Henrijs iekāroja Džeinu tāpat kā savulaik Annu. Nav zināms, kāda bija viņas pašas attieksme pret karaļa uzmanības apliecinājumiem Annas Boleinas grūtniecības laikā. Vispār zināms vien tas, ka tauta viņu uzskatīja gandrīz par svēto un pilnīgu Annas Boleinas pretstatu. Anglijas karalis jauno karalieni pie altāra veda desmit dienas pēc Annas Boleinas nāvessoda izpildes. 1536. gada 4. jūnijā Džeina Seimūra tika kronēta.
Drīz pēc laulībām Džeina palika stāvoklī, un, kad mazulis 1537. gada 12. oktobrī nāca pasaulē, Henrijs bija gandarīts – beidzot zēns, troņmantnieks! Jaunā māte pēc dzemdībām jutās ļoti savārgusi, un, par laimi, viņai nevajadzēja piedalīties kristību ceremonijā – tāda bija angļu tradīcija. Tomēr pēc trim dienām Džeina jutās vēl vārgāka un pēc nedēļas, 24. oktobrī, nomira no drudža.
Notikušais satrieca Henriju VIII. Viņš iegrima patiesās sērās un turpmāk ne reizi vien apgalvoja, ka Džeina Seimūra bijusi vienīgā sieviete, ko viņš patiesi mīlējis.
Abu dēls Edvards VI kļuva par Anglijas karali 1547. gadā deviņu gadu vecumā. Tā kā karalis bija tik jauns, viņa vietā valsti vadīja īpaša padome. Diemžēl Edvards tā arī nekļuva par pilntiesīgu Anglijas valdnieku, jo 1533. gadā saslima un nomira. Uz troni pretendēja viņa māsīca Džeina Greja un pusmāsas Mērija un Elizabete. Greja kļuva par karalieni uz deviņām dienām, pēc tam viņas vietu ieņēma Marija I. Vēlāk tronī kāpa slavenā Anglijas karaliene Elizabete I.
Klēves hercoga meitas Anna.
Foto: Publicitātes foto
Pārāk īss kakls!
Anglijas karalis sēroja diezgan ilgi, tomēr pienāca brīdis lūkoties pēc jaunas sievas, un tas izvērtās par farsu. Henrija VIII sliktā slava gāja viņam pa priekšu, un sievas meklējumi nevainagojās panākumiem. Visbeidzot viņš uzzināja, ka Vācijā Klēves hercogam ir divas meitas precību gados – Amālija un Anna. Uz Vāciju tika nosūtīts galma mākslinieks, lai uzgleznotu vecākās meitas Annas portretu un atvestu to Henrijam, kuram svarīga bija ne vien sieva pie sāniem, bet arī alianse ar Vāciju.
Klēves Anna bija izslavēta ar jauko raksturu, gudrību un saimnieciskumu, taču viņas izskats neatbilda tālaika skaistuma kanoniem. Iespējams, mākslinieku apbūra Annas daba, tāpēc viņš sievieti uzgleznoja skaistu. Saņēmis portretu, Henrijs bija gatavs precībām.
1539. gada nogalē notika Henrija VIII un Klēves Annas ilgi gaidītā tikšanās Ročesterā – karalis nepacietībā bija nolēmis doties pretī līgavai. Ieraudzījis Annu, Henrijs jutās ļoti vīlies un bija gatavs sodīt ar nāvi portreta autoru. Knapi apsveicinājies, Anglijas monarhs devās prom.
Flāmu ķēve un kārtis
Arī Klēves Anna pēc šādas uzņemšanas nebija sajūsmā par topošo dzīvesbiedru. Tomēr pāris gadu pēc Džeinas Seimūras nāves, 1540. gada 6. janvārī, tika noslēgta Henrija VIII ceturtā laulība.
Kāzu naktī jaunais vīrs neesot spējis pildīt laulātā pienākumus un no rīta savam padomniekam paziņojis, ka tā flāmu ķēve tomēr diezgan labi spēlējot kārtis – ar to arī jaunais pāris visu nakti nodarbojies. Tādā veidā abu attiecības turpinājās diezgan ilgi, un Klēves Annas kronēšana tika aizvien atlikta.
1540. gada jūnijā Annai pavēlēja atstāt galmu, bet jūlija sākumā viņa saņēma ziņu par vīra vēlmi anulēt abu laulību. Sieviete nekavējoties tam piekrita, un Henrijs prata novērtēt šo savas kāršu partneres soli.
Klēves Anna īpašumā ieguva vairākas pilis un muižas. Un, tā kā Henrijs un Anna, par spīti neveiksmīgajai laulībai, bija mācējuši atrast kopīgu valodu, viņa kļuva par karaļa ģimenes goda locekli un pie viņas bija jāvēršas kā pie "iemīļotās karaļa māsas”. Anna turpmāk bieži viesojās Henrija galmā.
Karaļa otrās sievas Annas
Boleinas māsīca Katrīna Hovarda. Foto: Publicitātes foto
Neuzmanīgās lēdijas gals
Henrijs VIII nevilcinājās ne mirkli, un drīz vien tika noslēgta viņa piektā laulība ar Katrīnu Hovardu, karaļa otrās sievas Annas Boleinas māsīcu. Laulību ceremonija notika 1540. gada jūlijā, trīs nedēļas pēc tam, kad Klēves Anna bija parakstījusi anulācijas dokumentus.
Jaunā sieviete neizjuta lielu fizisku patiku pret nu jau 50 gadu veco karali, kurš bija kļuvis nevīžīgs un svēra aptuveni 136 kilogramus.
1541. gadā Katrīna, šķiet, neņemot vērā priekšteču pieredzi, sāka romānu ar Henrija VIII galminieku Tomasu Kalpeperu, ar kuru slepeni satikās karalim pašā degungalā. Drīz vien par šīm attiecībām zināja daudzi, un Katrīna sāka pirkt viņu klusēšanu gan par naudu, gan pieņemot darbā karaļa saimniecībā. Taču galmā joprojām bija Henrijam VIII uzticami ļaudis, un aptuveni pēc diviem gadiem karalis no kādas vēstules uzzināja par sievas nelikumīgo sakaru. Pēc dažām dienām jau bija atrasti nepieciešamie pierādījumi, un Katrīna tika apsūdzēta nodevībā. Viņa apsūdzības neatzina, bet tas nepalīdzēja.
Kā vēsta nostāsts, drīz pēc tam, kad Katrīnai tika dota pavēle neatstāt savas telpas pilī, viņa tomēr pamanījusies aizmukt no apsargiem un doties uz kapelu, kur Henrijs piedalījās dievkalpojumā. Tur viņa kliegusi un dauzījusies pie durvīm, taču Henrijs jau bija pieņēmis lēmumu. Katrīnu aizveda, un Henrijs pavēlēja aizvākt no viņas istabām jebkādus priekšmetus, ar kuriem viņa varētu izdarīt pašnāvību.
1541. gada 23. novembrī Katrīnai Hovardai tika oficiāli atņemts Anglijas karalienes tituls. 10. decembrī ar nāvi tika sodīts viņas mīļākais, un arī viņai pašai vairs nebija atlicis daudz laika – 1542. gada februārī Katrīnu aizveda uz Taueru, kur izpildīja nāvessodu. Runāja, ka iepriekšējā naktī viņa izmēģinājusi, kā pareizi nolikt galvu uz bendes bluķa.
Galmadāma Katrīna Parra. Foto:
Publicitātes foto
Karaļa pēdējā Katrīna
Cerēdams turpmāk izvairīties no nepatīkamiem pārsteigumiem, Henrijs VIII izdeva pavēli, ka ikvienam, kam nākušas ausīs ziņas par karalienes grēkiem un grēciņiem, pašam personīgi jāsniedz ziņojums karalim. Kļuva skaidrs, ka Henrijs negrasās dzīvot viens pats. Aragonas Katrīnas un Henrija meitai Marijai bija kāda galmadāma Katrīna Parra, kas 31 gada vecumā jau divreiz bija kļuvusi par atraitni. Drīz vien pēc piektās sievas nāves Anglijas karalis pievērsa uzmanību šai dāmai.
Abu laulība tika noslēgta 1543. gada jūlijā. Sievai bija diezgan liela ietekme uz vīru, taču viņa to neizmantoja tikai tādēļ, lai sagādātu titulus un amatus saviem radiniekiem, – Katrīna Parra centās uzlabot karaļa un viņa meitu Mērijas un Elizabetes attiecības.
Kamēr Henrijs VIII no 1544. gada jūlija līdz septembrim atradās savā pēdējā, nesekmīgajā karagājienā Francijā, Katrīna tika iecelta par reģenti. Izrādījās, viņa ir spējīga valdniece, kas īsā laikā var atrisināt vairākas nopietnas problēmas un rūpēties, lai tiktu finansēta un apgādāta Henrija armija. Pēc dažu pētnieku domām, tieši Katrīna Parra ar savu pašaizliedzīgo rīcību iedvesmoja Henrija VIII meitu, kas vēlāk kļuva par vienu no ietekmīgākajiem Anglijas monarhiem – karalieni Elizabeti I.
Vēlāk Katrīnai bīstama kļuva viņas reliģiskā pārliecība; būdama Mārtiņa Lutera piekritēja, viņa vēlējās arī Henriju VIII pievērst luterānismam. Tas nokaitināja karali, un, dažu karalienes nelabvēļu mudināts, viņš sāka domāt par Katrīnas apsūdzēšanu ķecerībā. Taču sievieti kāds brīdināja, un viņa spēja laikus mainīt karaļa noskaņojumu.
Lai gan Katrīnas Parras dzīvība tika glābta, tā vienalga bija apdraudēta. Tomēr viņas nelabvēļi nepaspēja savīt jaunus tīklus. Henrijs VIII bija novecojis un kļuvis tik resns, ka spēja pārvietoties vienīgi ar speciālām ierīcēm. Reiz tik izskatīgais un izveicīgais monarhs cieta ne vien no pārmērīga resnuma, bet arī čūlām un, iespējams, podagras. Daži pētnieki pieļauj iespēju, ka viņam bijis arī sifiliss, bet vairākums uzskata, ka drīzāk diabēts. Anglijas karalis Henrijs VIII pameta šo pasauli 1547. gada 28. janvārī 55 gadu vecumā. Pirms nāves viņš izteica vēlmi tikt apglabātam blakus Džeinai Seimūrai.
Vēl dažas karaļa sievietes
Pretēji plaši pieņemtajam uzskatam Henrijam VIII nebija daudz mīļāko, kas nekļūtu par viņa sievām, taču monarhs nepārprotami juta spēcīgu vājību pret sieviešu dzimumu. Tikai divas dāmas pilnīgi noteikti savulaik bija Henrija mīļākās – Elizabete Blānta un Annas Boleinas māsa Marija Boleina. Dažos avotos minēta arī Kantingtonas grāfiene Anna Hastingsa, ar kuru Henrijam bijis romāns gadu pēc laulībām ar Aragonas Katrīnu.
Svarīgāka nozīme Henrija dzīvē bija Elizabetei Blāntai, kas dāvāja viņam dēlu Henriju Ficroju. 1525. gadā Ficrojs saņēma hercoga titulu un Henrijs gatavojās dēlu likumīgi atzīt, lai dotu viņam iespēju pēc tēva nāves pretendēt uz troni. Diemžēl vārgās veselības dēļ Henrijs Ficrojs 1536. gadā nomira, neatstājis mantiniekus.
Marija Boleina bija Henrija VIII mīļākā, pirms šo vietu ieņēma viņas māsa Anna, un klīda baumas, ka abu Marijas bērnu Katrīnas un Henrija tēvs ir karalis, taču monarhs viņus neatzina un arī negatavojās atzīt atšķirībā no Henrija Ficroja.
Runāja par vēl dažiem Henrija VIII romāniem, piemēram, ar Annas Boleinas radinieci Mārgaretu Šeltoni, taču tam nav nekādu dokumentāru pierādījumu.
